Pietiek izlasīt šajā krājumā ietvertos stāstus, lai ar dziļu pārliecību varētu apgalvot, ka Kli- fords Saimaks ir gudrs, labsirdīgs, ar patiesu humora izjūtu apveltīts cilvēks.
Gudrs, labsirdīgs un turklāt ar humora izjūtu. Rakstniekam šo īpašību ir vairāk nekā pietiekami, ja tām pievienojas vēl viena, proti, talants. Bet Saimaks, pēc manas dziļākās pārliecības, ir viens no vistalantīgākajiem rakstniekiem un tāpēc ierindojams amerikāņu fantastu pirmajā desmitā.
Klifords Donalds Saimaks dzimis 1904. gadā ASV Viskonsinas štatā, kur arī ieguvis universitātes izglītību. Pēc universitātes beigšanas izvēlējies žurnālista profesiju, viņš darbojās dažādos laikrakstos Un pat tagad, būdams viens no visievērojamākajiem ASV rakstniekiem fantastiem, joprojām strādā laikrakstā «Minneapolis Star» par nodaļas redaktoru.
Rakstnieks dzīvo nevis pašā Mineapolisā, bet gan nelielā ciematā Minetukas ezera krastā. Ir precējies, viņam ir divi bērni un daži pavisam nevainīgi hobiji: makšķerēšana, rožu audzēšana, šahs un filatēlija.
Literāro darbību Saimaks sāka 1930. gadā. Trīsdesmit sešu gadu laikā viņš publicēja vai- rakus lielus romānus — «Gredzens ap sauli» (1951), «Pilsēta» (1952), «Vēl un vēlreiz» (1955), «Laiks ir visvienkāršākā lieta» (1961), «Viņi iet kā cilvēki» (1962), «Pārsēšanās stacija» (1963), «Visa dzīvība zajo» (1965) — un neskaitāmus īsos un garos stāstus, kuri iespiesti ASV lielākajos zinātniskās fantastikas žurnālos un pēc tam iznākuši atsevišķos izdevumos. Dažiem viņa darbiem (romānam «Pārsēšanās stacija», garajam stāstam «Neaptverami plašais pagalms») piešķirta Hjūgo prēmija.
ASV prese pret Saimaku noskaņota labvēlīgi, un pazīstamais angļu prozaiķis Kingslijs Emiss, kas bieži vien uzstājas angļu un amerikāņu fantastikas pētnieka lomā, uzskata viņu par vienu no poētiskākajiem mūsdienu rakstniekiem fantastiem.
Tātad mūsu priekšā ir pilnīgi nobriedis vecākās paaudzes rakstnieks, kam ir savs viedoklis par mūsdienu svarīgākajiem notikumiem, rakstnieks, kas aizsniedzis meistarības virsotnes un izstrādājis visai individuālu radošo rokrakstu. Tuvāka iepazīšanās ar viņu mūsu lasītājiem sagādās patiesu prieku.
Taču, pirms runājam par Saimaka daiļrades neapšaubāmām vērtībām, gribētos minēt dažas viņa vājās puses, kas ir raksturīgas, kaut arī dažādā mērā, daudziem Rietumeiropas un amerikāņu literātiem.
Mums, rakstniekiem, kuri balstās uz sociālistiskā reālisma metodi, bieži vien pārmet: jūs nākotni redzat tādu kā iesaldētu — kā grandiozu, zilgi vizošu aisbergu, ko dēvējat par komunismu.
Šie pārmetumi liecina par tīri mehānisku, nevis dialektisku pieeju! Mēs patiešām uzskatām, ka komunisms ir vispilnīgākā sociālā formācija. Tomēr tas nemaz nenozīmē, ka mūsu priekšstats par komunismu ir absolūts un tātad nemainīgs. Mēs nākotnes sabiedrību skatām tās nepārtrauktā un bezgalīgā attīstībā un nepavisam nevēlamies nākamību ieslēgt stingrajos jau sasniegtā rāmjos. Mēs esam cieši pārliecināti, ka aiz laba sekos vēl kas labāks, bet aiz tā — vēl kas pilnīgāks. «Mēs nepavisam neuzskatām Marksa teoriju par kaut ko pabeigtu un neaizskaramu,» rakstīja V. I. Ļeņins, «gluži otrādi, mēs esam pārliecināti, ka tā ir likusi stūrakmeņus tai zinātnei, kas sociālistiem jāvirza tālāk visos virzienos, ja viņi negrib atpalikt no dzīves.»[2]
Un mūsu strīdam ar amerikāņu kolēģiem drīzāk ir filozofisks, nevis socioloģisks raksturs. Tas ir jautājums: vai zem zvaigznēm viss ir mūžīgs un nemainīgs?
Kādā no saviem rakstiem Aizeks Azimovs paziņoja, ka mūsdienu amerikāņu zinātniskajai fantastikai vispār nav raksturīga sociālo pārkārtojumu ideja, jo, viņa vārdiem runājot, «mūsu rakstnieki fantasti izsaka nopietnas šaubas, vai kāda jauna sabiedrība būs labāka … vai kaut kādi pieņemami pārkārtojumi automātiski novedīs pie utopijas». Vēl noteiktākus uzskatus par to izteicis cits amerikāņu rakstnieks — Makrei- noldss, kurš fantastikā sevi dēvē par eksperimentētāju sociologu (dažādos laikos publicēti viņa īsie un garie stāsti par nākotnes pasauli, kas balstās uz anarhismu, tehnokrātiju, sociālismu, komunismu, sindikālismu, «rūpniecisko feodālismu», valsts kapitālismu). Polemizēdams ar padomju literatūrkritiķiem, viņš rakstīja: «Acīmredzot tad, kad rakstnieki fantasti balstās uz datiem, kas ņemti no politekonomijas jomas, viņiem ir vieglāk iztēloties antiutopiju nekā pilnības kalngalus sasniegušu nākamības sabiedrību. Uz katru tādu darbu kā Bellami «Skatiens pagājībā» ir vairāki tāda rakstura darbi kā Orvela «1984. gads». Viens no tā cēloņiem varbūt slēpjas tur, ka mūsdienu sociālie institūti ir tik pilnīgi, ka jebkuras pārmaiņas tajos iespējamas tikai uz slikto pusi.»
Uzmanīgi pavērojot amerikāņu mūsdienu, protams, tikai nopietni ņemamo zinātnisko fantastiku, nākas atzīt, ka vienā jautājumā Azimovam un Makreinoldsam ir taisnība, proti, darbu ar konstruktīvu pieeju rītdienai, darbu, kuri viestu cerības, ka nākamība būs citāda, labāka nekā šodiena, tajā nemaz nav.
Tomēr jādomā, ka cēlonis sociālo utopiju trūkumam amerikāņu fantastikā slēpjas daudz dziļāk un tam ir vairāk aspektu, nekā šķiet Makreinoldsam.
Nebūt ne pēc visu amerikāņu rakstnieku pārliecības «mūsdienu sociālie institūti ir tik pilnīgi, ka jebkuras pārmaiņas tajos iespējamas tikai uz slikto pusi». Mēs zinām, ka tieši mūsdienu sociālie institūti un tā sauktais amerikāniskais dzīves veids tiek bargi un objektīvi kritizēti Reja Bredberija, Frederika Pola, tā paša Azimova, nu, un, protams, KJiforda Saimaka darbos. Bet, raugi, nākamību bez visspēcīgās naudas varas, nākamību, kas brīva no bailēm bezdarba dēļ, brīva no nežēlīgās konkurences — jo līdz labklājībai izlaužas tikai tas, kam ir spēcīgi muskuļi —, nākamību, kurā nepastāv cilvēka materiālā atkarība no citiem, — šādu nākamību pat viņi, šie rakstnieki humānisti, negrib, drīzāk gluži vienkārši nespēj iedomāties. Un tieši tāpēc viņi savos darbos attēlo «amerikāniskā dzīves veida» status quo uz Zemes arī pēc tūkstoš gadiem vai pārceļ mūs uz kādu citas galaktikas planētu, ko no mūsējās šķir desmitiem miljonu gaismas gadu.
Arī Saimaks nespēj izrauties no ierasto sociālo priekšstatu gūsta. Viņš veic ceļojumus laikā un telpā ar daudzkārt lietotiem, stipri vien apbružātiem segliem.
Iztēlojieties laiku, kad cilvēki dzīvos ne tikai uz Zemes, bet būs ieņēmuši arī teritorijas, kas atrodas pusmiljona gaismas gadu attālumā cita no citas… Taču viņu iedzīvošanās kāre paliks nesatricināma. «Šajā gadījumā mēs esam mednieki, kas dzenas nevis pēc zelta, vergiem vai kažokādām, bet pēc visa, kas gadās pa ķērienam. Reizēm atgriežamies tukšām rokām, bet dažkārt — ar trofejām. Galu galā parasti puse uz pusi vien iznāk — kaut kas līdzīgs vidējai darba algai. Taču mēs joprojām turpinām iebrukumus, cerēdami, ka laimīgs gadījums padarīs mūs par miljardieriem.» («Naudas žūksnis»)
«Jo ir jau pagājuši divsimt gadi, kopš Kupera priekšteči vieni no pirmajiem aizlidoja apgūt Marsu.» («Dienesta specifika»)
Tātad jau apritējis divsimt gadu kopš tā laika, kad daļa Zemes iedzīvotāju pārcēlušies uz Marsu un pārvērtuši to par visai labiekārtotu un pilnīgi patstāvīgu Zemes koloniju.
Taču šodien mēs vēl neesam pat aizkļuvuši līdz Marsam! Tas nozīmē, ka stāstā «Dienesta specifika» aprakstītos notikumus Saimaks pārcēlis kādus trīssimt gadus uz priekšu. Un tomēr: «Ieraksts darba grāmatiņā, rājiens personiskajā lietā — tas ir viss, kas nepieciešams, lai cilvēkam sabojātu karjeru, lai uz mūžu sagrautu visas cerības un viņu pašu nolemtu izraidīšanai uz svešu planētu.» Vai arī: «Šaura, draņķīga istabele.