Toties lēta. Pienāks diena, kad ari tāda nebūs pa kabatai. Nauda ir pie beigām, un, kad pēdējā būs iztērēta, vajadzēs meklēt darbu, vienalga, kādu.» Mūsu priekšā paveras iziruši karjera, bezdarba k draudi, mūžīgā problēma, kur lai ņem naudu, — un tas pēc trīssimt gadiem kā uz Zemes, tā uz Marsa! Tālas nākotnes cilvēks dzelžainā dolāru tvērienā, kas žņaudz, žņaudz, žņaudz…
Bet brīnumjaukajā stāstā «Aiz upes, meža malā», kam ir mazliet rūgtena kritušu rudens lapu piegarša un ko es ierindoju blakus labākajām Bredbcrija liriskajām novelēm, lasām: «… nedomāju, ka no tava plāna kas varētu iznākt. Nepagūsim. Ienaidnieks mūs aplencis, mums gluži vienkārši nav laika.»
Tātad atkal karš! Nesaudzīgais, visu iznīcinošais karš, no kura varbūt iespējams paglābties vienīgi … pagātnē.
Inženieris Forbss, Laika pārvaldes ierēdnis, drudžainā steigā aizsūta savus bērnus Polu un Elīnu uz fermu pie tāltāliem senčiem deviņpadsmitā gadsimta beigās. «… padomā,» inženierim raksta viņa brālis Džeksons, «kādu sajukumu tu radīsi šo divu labsirdīgo cilvēku dvēselēs, kad viņi sapratīs, kas par lietu. Viņi mīt savā klusajā pasaulītē, mierīgā, veselīgā. Mūsu neprātīgā laikmeta dvesma sagraus visu viņu dzīvi, visu ticību.» Bet, lūk, vēstules pēdējās rindas: «Ja es te pagūšu visu pabeigt un izkulšos no šejienes, tad būšu kopā ar tevi, kad pienāks gals.»
Tāpēc arī Saimakam rītdiena šķiet esam «nākotnes lamatas», kurās ieslēgti «nabaga cilvēki, nabaga izbiedētie bērni», tas ir, tāda, bet varbūt arī vēl sliktāka, nekā pēc vidusmēra amerikāņa priekšstatiem izskatās šodiena ar pārmērīgi smago nodokļu nastu, nekārtībām biržā, mākslīgi
kultivētajām bailēm 110 kodoltermiskā kara u. tml. Sis trūkums vai, maigāk izsakoties, paradums modelēt nākotni ar standarttrafareta palīdzību, proti, ar šodienas Amerikas dzīves īstenību, raksturīgs lielum lielajam vairumam amerikāņu rakstnieku fantastu un, starp citu, arī Saimakam.
Bet, par spīti Saimaka kļūdām socioloģijas jomā, mēs viņa personā tiekamies ar ievērojamu un interesantu rakstnieku, kurš stingri un konsekventi aizstāv savu pārliecību.
Te vispirms jāpievēršas hipotētiskajai problēmai par kontaktiem starp cilvēkiem un citplanētu civilizāciju pārstāvjiem.
Stāstā «Tikšanās uz Merkura» savstarpējās saprašanās jomā starp cilvēkiem, kuri nokļuvuši uz Merkura, un aborigēniem — enerģijas koncentrātu krāsainu gaisa balonu izskatā — vēl daudz ko varētu vēlēties, turpretī garajā stāstā «Neaptverami plašais pagalms» rakstnieks jau iezīmē lietišķa kontakta īstenošanas ceļus starp Zemes iedzīvotājiem un atnācējiem. Sie ceļi ved abpusēji izdevīgas tirdzniecības, informācijas apmaiņas sfērā u. tml. Ar vienu vārdu sakot, mierīga līdzāspastāvēšana!
Jāuzsver, ka šā kontakta praktisko īstenošanu Saimaks parasti uztic vienkāršajiem amerikāņiem, tādiem kā mehāniķis Hairams Tens («Neaptverami plašais pagalms») vai fermeris Beilzs («Operācija «Skunkss»»). Taču, tiklīdz šajā lietā iejaucas augsti kungi — ANO pārstāvis vai Pentagona pulkveži un ģenerāļi —, viss ir pagalam un līdzāspastāvēšana, izrādās, ir apdraudēta. Rakstnieks acīmredzot netic «to, kam rokās ir vara» labajai gribai un neskopojas ar asiem ironiskiem epitetiem un raksturojumiem.
Ir vērts dažus vārdus sacīt arī par «Naudas koku». Tajā darbojas rollas — atnācēji no citas planētas — un vienkāršs amerikāņu puisis Caks Doils. Pēc biznesmeņa Metkalfa padoma rollas sākuši audzēt fantastiskus naudas kokus, tādējādi cerēdami cilvēci padarīt laimīgu. Taču, sapratuši, ka Metkalfs viņus piekrāpis, gluži vienkārši iebāzdams savā kabatā to izaudzētos dolārus, rollas pamet Zemi.
Caks Doils, kurš nejaušības pēc ir klāt, kad rollu kuģis lido projām, sarūgtināts saka: «Ja tie būtu satikuši nevis Metkalfu, bet kādu citu, kas lauza galvu ne tikai par dolāriem vien, uz Zemes varbūt rindām augtu koki un krūmi, kuri dotu cilvēcei visu, par ko tā sapņo, — līdzekļus pret ikvienu slimību, īstus līdzekļus pret nabadzību un bailēm. Un varbūt arī daudz ko citu, ko mēs nespējam ne iedomāties… Viņš turpināja ceļu, domās pārlikdams, ka cilvēces cerības, alkatības un naida sagrautas, tā arī nav piepildījušās.»
Sis jautrais, spēcīga vienkāršās tautas humora apdvestais stāsts pēkšņi pieaug spēkā un liek lasītājam izdarīt pavisam bēdīgus secinājumus: alkatība un naids sagrauj cilvēces cerības.
Caks Doils domā par nepiepildītajām cerībām. Gribas ticēt, ka arī pats stāsta autors domā tieši tāpat. Un nepavisam ne tāpēc, ka to prasa viņa paša radītā situācija. Saimaks nepieder pie tiem fantastikas meistariem, kuriem nav pašiem sava viedokļa un kuri liek saviem varoņiem prātot un izteikties atbilstoši sižeta špikerim.
Rakstnieks arvien no jauna atgriežas pie jautājuma par hipotētiskiem kontaktiem ar saprātīgām citu pasauļu būtnēm. Un katrreiz, vienalga, vai tas ir romāns «Pārsēšanās stacija» vai humoristiskie stāsti «Operācija «Skunkss»» un «Putekļu zebra», vai skumju pārdomu pārpilnais «Bērnudārzs», Saimaks apgalvo, ka tiesības īstenot kontaktu pieder nevis politiskajiem bosiem, nevis Pentagona dūžiem un sabiedrības elitei, bet gan vienkāršajiem cilvēkiem, kuri laimi uz Zemes vēl joprojām nav guvuši.
«Bērnudārzu» nepieciešams paanalizēt sīkāk.
Kā ASV valdība sagaidīja atnācējus, kuri dāsni izdāvāja dāvanas, acumirklī likvidēja poliomielīta epidēmiju, izārstēja ar vēzi mirstošo Pīteru Saijē?
Vispirms tā mēģināja nomest atombumbu uz ēku, ko cēla svešinieki… Sagaidīja tos ar smagās artilērijas uguni, tanku uzbrukumu, ar visu ieroču šķiru koncentrāciju rajonā, kurā parādījušies svešinieki.
Tiesa, Zemes iedzīvotāju slepkavīgā tehnika nespēja nodarīt ne mazāko ļaunumu gigantiskajai ēkai, ko apjoza tāds kā aizsarglauks vai necaurlaidīga caurspīdīga siena. Taču ASV valdības agresīvā rīcība bija acīm redzama. Un tā izraisīja vispārēju nosodījumu: «Daudzās galvaspilsētās aizvien biežāk tiek izteikts uzskats, ka šī ēka nav tikai Amerikas rūpju objekts, ka visi lēmumi attiecībā uz to jāpieņem starptautiskā līmenī. Mēģinājums ēku bombardēt izraisīja šaubas, vai mūsu valsts, kuras teritorijā ēka atrodas, spēj rīkoties miera un taisnības vārdā.»
Te negribot nāk prātā pazīstamā amerikāņu komentētāja Voltera Lipmaņa izteikums. Runādams par ASV visai apšaubāmo politiku Āzijā, viņš dibināti uzsver: «… mēs varam mierīgi līdzāspastāvēt vienīgi tādā gadījumā, ja atteiksimies no mesiāniskās lieluma mānijas.»
Vai par to pašu, gan alegoriskā formā, nerunā arī KHfords Saimaks? Jo mēs taču zinām, ka mūsdienu zinātniskajā fantastikā kā spogulī atainojas cilvēces nemiers un rūpes. Vai nav nepieciešams likt vienlīdzības zīmi starp Zemes cilvēku iedomātu kontaktu ar citu zvaigžņu sistēmu saprātīgām būtnēm un dažādu valstu un tautu mierīgu līdzāspastāvēšanu uz mūsu vecās planētas?
Stāstā «Bērnudārzs» rakstnieks ne visai godbijīgi izturas pret ASV valdību un tās militārajām aprindām, šajā gadījumā pret izlūkdienesta pulkvežiem un majoriem, kuri pēc saviem ieskatiem mēģina nodibināt «kontaktus» ar svešiniekiem. Tiem, kas iebiedē un vienlaikus bīstas paši, ceļš uz atnācēju uzcelto majestātisko ēku ir slēgts! Tajā iekļūs Pīters Saijē, fermera meita Mērija Malcta, kareivis, kas ir sapratis, ka «karš beidzies», un daudzi jo daudzi citi, kuri vēl nav zaudējuši cerības.
«Zināms, viss ir, kā nākas,» Mērija saka. «Bija epidēmija, bet tagad vairs nav. Armija ir sakauta bez neviena upura. Arī atombumbas sprādziens novērsts. Vai tā nav, Pīter? Viņi jau maina mūsu pasauli uz labu. Vēzis un poliomielīts ir izzuduši, kaut gan ar šīm divām slimībām cilvēks cīnījās ilgus gadus un nekā nespēja tās uzvarēt. Nu ir gals kariem, gals slimībām, gals atombumbām — to, ko mēs paši nejaudājām veikt, viņi paveica mūsu vietā.»