Viņi piecēlās kājās. Hanss grīļodamies pakāpās atpakaļ un atspiedās pret sienu; seja viņam krampjaini raustījās, dobjie rēcieni, kas lauzās pār lūpām, pamazām noklusa. Sākās reakcija. Edīte, rokas lauzīdama, stavēja istabas vidū, smagi elsoja un drebēja kā drudzī.
Hanss truli blenza vienā punktā, bet Edītes skatiens aši pārskrēja pār istabu, it kā gribētu uztvert un saglabāt pēdējo sīkumu. Dennins gulēja nepakustēdamies. Viņam blakus neprātīgajā kautiņā apgaztais krēsls. Dennins bija uzkritis virsū divstobrenei, kas rēgojās zem gulētāja. Abas patronas, ko viņš nebija paguvis ielikt stobrā, mētājās uz grīdas. Harkijs gulēja zemē sakņupis tai vietā, kur viņu pārsteidza lode, bet Dečijs joprojām sēdēja, nolicis ar galvu pār galdu, ar matu kodeļu putras šķīvī. Edītes uzmanību piesaistīja stāvus saslējies šķīvis. Kādēļ tas nekrīt? Cik nejēdzīgi! Ja arī nogalināts cilvēks, tas nenozīmē, ka putras šķīvim jāslienas ar malu gaisā!
Edīte pavērsās pret Denninu, taču neviļus viņas skatiens atgriezās pie šķīvja. Patiesi — cik nejēdzīgi! Edītei pēkšņi uzmācās nepārvarama vēlēšanās smieties. Bet tad viņa sāka izjust klusumu, kas valdīja istabā, un aizmirsa šķīvi. Gribējās vairs tikai vienu: lai jel kas pārtrauktu mokošo klusumu. Izlijusi kafija vēl joprojām pilēja no galda uz grīdu, un pilienu vienmuļā pakšķēšana padarīja klusumu vēl neciešamāku. Kādēļ Hanss klusē? Kādēļ viņš nekā nedara? Edīte paskatījās uz viņu, gribēja kaut ko sacīt, bet mēle neklausīja, kakls bija sāpīgi aizžņaugts, mute izkaltusi. Klusēdama viņa skatījās uz Hansu, un Hanss skatījās uz viņu.
Piepeši klusumā ielauzās spalgs, metālisks troksnis. Edīte iekliedzās un uzmeta mirkli galdam. Šķīvis bija nokritis zemē. Hanss dziļi nopūtās, it kā pamodies no miega. Nokritušā šķīvja radītais troksnis atsauca viņus dzīvē, jaunā nepazīstamā pasaulē. Tepat būdā pēkšņi bija radusies šī jaunā pasaule, kurā viņiem nu turpmāk vajadzēs dzīvot un darboties. Vecā pazudusi uz visiem laikiem. Nākotnē viss būs jauns un nezināms. Negaidītais bija izdzēsis perspektīvu, padarījis vērtības nevērtīgas un, ietinis visu savā burvestības gaismā, sajauca reālo ar nereālo, sapina visu ērmotā, ņudzeklīgā vērpetē.
— Ak dievs, Hans! — beidzot ierunājās Edīte.
Hanss klusēdams palūkojās viņa plaši ieplestām
šausmu pilnām acīm. Lēnām viņš pārlaida skatienu istabai, it ka ieraudzījis to visu pirmo reizi, tad uzlika galva cepuri un devās uz durvju pusi.
— Kurp tu iesi? — Edite, šausmu pārņemta, ieprasījās.
Viņš jau bija satvēris durvju rokturi un, pagriezies uz
iešanu, atbildēja sievai:
— Kapus rakt.
— Neatstāj, Hans, mani vienu… — viņas skatiens ātri pārskrēja pār visu, kas istabā, — ar šiem …
— Agrāk vai vēlāk — tikpat būs jārok, — viņš atteica.
— Tu taču vēl nezini, cik kapu būs jārok, — viņa, bezmaz raudādama, pretojās un, pamanījusi, ka vīrs sak svārstīties, piebilda: — Vēlāk iesim abi kopā, es tev palīdzēšu.
Hanss piegāja pie galda un automātiski noknieba svecei nodegušo dakti. Pēc tam viņi abi kopā sāka apskati. Dečijs un Harkijs bija nošauti uz vietas un izskatījās drausmīgi, jo slepkava bija šāvis no neliela atstatuma. Denninam Hanss atteicās pieskarties, un Edītei vajadzēja vienai pieiet tam klāt.
— Dzīvs, — viņa sacīja vīram.
Tas arī piegāja un ieskatījās slepkavain sejā.
— Ko tu saki? — Edīte jautāja, uztverdama vira neskaidru murdoņu.
— Velns un elle, kāpēc es viņu nepiebeidzu! — Hanss sacīja.
Edīte, ceļos nometusies, noliecās pār Denninu.
— Ej prom! — Hanss pēkšņi uzsauca aizsmakušā, dīvaini pārvērstā balsī.
Viņa iztrūkusies uzmeta vīram īsu skatienu. Pacēlis no zemes divstobreni, kas Denninam bija izkritusi no rokām, Hanss ielika tajā patronas.
— Ko tu gribi darīt? — Edīte iekliedzās, pielēkusi kājās.
Hanss klusēja, bet viņa redzēja, ka tas paceļ ieroci pie pleca, un, strauji satvērusi stobru, pavērsa to pret griestiem.
— Ej prom! — Hanss aizsmakušā balsī viņai uzkliedza.
Viņš centās izraut sievai bisi, bet viņa, piegājusi tuvāk, abām rokām apskāva vīru.
— Hans, Hans, atjēdzies! — viņa lūdzās. — Tu esi kā bez prāta, Hans!
— Viņš nonāvēja Dečiju un Harkiju, — Hanss atteica, — un es nošaušu viņu.
— Tā nedrīkst, — Edīte pretojās. — Pastāv taču likums.
Hanss atbildes vietā tikai nicinoši saviebās, it kā teikdams: «Likums? Sinī dieva aizmirstajā pasaules malā?» — un truli, stūrgalvīgi atkārtoja:
— Viņš nonāvēja Dečiju un Harkiju.
Sieva centās viņu pārliecināt, bet Hanss uz visiem viņas iebildumiem atkārtoja tikai vienu un to pašu:
— Viņš nonāvēja Dečiju un Harkiju.
Taču Edīte nespēja sevī pārvarēt to, kas viņā bija ieaudzināts kopš bērnības, ko viņa bija iezīdusi ar mātes pienu. Bijība pret likumu viņai bija asinīs, un viņa spēja rīkoties vienīgi tā, kā pavēl likums. Viņai pat prāta neienāca, ka varētu rīkoties arī citādi. Hanss, kas pats gribēja stāties likuma vieta, viņas acīs kļuva par tādu pašu noziedznieku ka Dennins.
— Ja pret ļaunumu vērsīsies ar jaunu ļaunumu, tad drīz vispār nebūs vairs nekā laba, — viņa centās pārliecināt vīru. — Ir tikai viens ceļš, kā sodīt Denninu, un tas ir nodot viņu tiesai.
Beidzot Hanss piekāpās.
— Labi, — viņš sacīja, — dari, kā zini. Bet piedzīvosi, ka jau rit viņš nogalinās arī mūs abus.
Viņa papurināja galvu un pastiepa roku pēc divstob- renes. Hanss jau grasījās atdot viņai ieroci, bet tad atkal saminstinājās.
— Ļauj labāk tomēr viņu nošaut!
Edīte atkal papurināja galvu, un viņš atdeva tai bisi. Taja brīdī durvis atvērās un nepieklauvējis būdā ienāca indiānis. Kopā ar viņu ietriecās vējš un sniega virpulis. Edīte un Hanss pagriezās. Hanss joprojām turēja rokā divstobreni. Aina, kas pavērās nelūgtajam ciemiņam, to nepavisam nesamulsināja. Viņa skatiens vienā mirklī ietvēra Harkija un Dečija līķus un nesamaņā guļošo Denninu. Indiāņa sejā nepavīdēja ne izbrīns, ne ziņkārība. Harkija līķis aizšķērsoja viņam ceļu, bet viņš nelikās to manām. Seja palika pilnīgi vienaldzīga, it kā uz grīdas nekā nebūtu.
— Liels vējš, — indiānis uzbilda sveiciena vietā. — Kā labi klājas? Viss labi?