Viņš vēl kaut ko sacīja, peldams ne-praktiskumu un daudzu eksperimentu sa-mākslotību. Klods neklausījās. Domīgumv viņa sejā nomainīja bažas, pat trauksme Beidzot viņš pagriezās pret logu ar mu guru, apkārtklīstošais skatiens, it kā kau ko meklēdams, pārslīdēja istabai un apstā jās pie tālruņa. Klods ķērās pie klausule kā pie glābšanās salmiņa.
— Hallo, hallo! — Viņš nervozēja, ga: dīdāms savienojumu. — Hallo, Ņū? Ņū Paolo?
— Jā, Paolo, tā esmu es, Klod …
— Klausies, Paolo, vai Eilina vēl na atbraukusi? Jā, jā, viņa izbrauca no rīt un viņai jāierodas pie tevis . .. Nepārtrai mani! Nē, šeit ir lieliski… Tieši kā It lijā . .. Tad tā, Paolo, tikko viņa ieroda lai nekavējoties piezvana man. Sapral Nē taču, viss ir lieliski… nekas nav n ticis … Atvaino, man pašreiz nav laika!
,., nometa klausuli un vēl bridi truli raudzījās uz tālruni.
— Klod, — Džeks kļuva uzmanīgs,
— ko tas nozīmē?
Es baidos… — klusu sacīja Klods un sastomījās.
Kas notika? Kāpēc esi tik satraukts? — Džeks nelikās mierā. — Eilinai bija labs garastāvoklis …
Džek! — it kā izšķīries, viņu pārtrauca Klods. Viņš kā blāķis pārliecās pāri krēslā sēdošajam Džekam un pētoši ielūkojās viņam acīs. — Bet ja nu esam apstaroti?
Tu ko? — tas nodrebēja. Klods sagrāba draugu aiz pleciem.
Paskaties, — viņš drudžaini runāja,
— paskaties uz manu seju. Vai tu neievēro neko neparastu? Neko? Paskaties!
— Nu, ko tu?
— Tu neredzi? Neko neredzi? — Klods viņu tincināja. — Vai lūpas man nav »Uivušas plānākas? Deguns nav izaudzis Jjrāks?
Beidzot Džeks saprata. Viņa dārdošie smiekli atvēsināja Klodu. Viņš grozīja galvu, it kā gribēdams no tās izpurināt domas, tāpat kā suņi nopurina slapjumu pēc izbrišanas no ūdens. Un pēkšņi pats sāka smieties.
— Velns viņu sazin! — viņš norūca un pastāstīja draugam par savām aizdomām. — Protams, ja es izdilstu, viņas lūpas man liksies biezākas …
Eilina nepiezvanīja. Viņa atgriezās, kā bija solījusi, nākamajā dienā ar veselu apģērbu kaudzi, rūpīgi uzposta, vēl skaistāka.
Klods bija pret viņu sevišķi uzmanīgs. Sākumā Eilinai tas it kā patika — kurai sievietei gan neglaimo uzsvērta uzmanība —, bet loti drīz viņai pārspīlētā laipnība apnika.
— Tu, dārgais, šodien esi pārāk ga-
' — Vai neesi nogurusi, mijā?
Nē. *
Kāds bija brauciens?
Normāls.
Bezjēdzīgajiem jautājumiem sekoja vien- ' ilbigas atbildes, un tas tikai satrauca loda dvēseli.
Nē, viņu kaut kas uzbudina… Vai viņa kaut ko nojauš? Varbūt tā ir grūtniecības izpausme? Bet varbūt vainīga viņa aizdomīgā izturēšanās? Nē, sievu noteikti kaut kas satrauc, bet vēsa viņa ir tāpēc … Ja nu Eilina visu saprot un tikai gaida, ko teiks viņš?
j-n Vai tevi kas satrauc? — Klods neievēroja, kā skan viņa balss.
Nē, nekas, — Eilina vienaldzīgi atbildēja. — Starp citu, kaut kur nozudusi Liza.
Kā nozudusi? — viņš attrauca, būdams sarūgtināts, ka sieva domā par kaut ko citu.
Visu dienu zvanīju — neviens neatbildēja.
Nu, tās ir blēņas. Droši vien viesojas pie draugiem.
Bet arī tie neko nezina … — Eilina paraustīja plecus.
— Tad ir kaut kur aizbraukusi… Viņš neaptvēra, ka, mierinādams sievu,
pirmām kārtām cenšas nomierināt pats sevi. Ekur-brīnums — nav atradusi mājās Lizu! It kā tas notiktu pirmo reizi…
Klods vēroja Eilinu, atcerējās, kā ar viņu iepazinās, kopā nodzīvotos gadus. Viņš vienmēr apbrīnoja sievu, viņas spēju mierīgi pārciest neveiksmes, prasmi atrast kopīgu valodu ar cilvēkiem — viņa vienmēr bijusi draugu pulka vienotāja —, apbrīnoja viņas maigo un bērnišķīgo raksturu, vēlēšanos un prasmi būt skaistai. Jā, viņa vienmēr bijusi īsts draugs, dedzīga mīļākā un uzticīga sieva. Viņi kopā pārcietuši visas ar viņa darbu saistītās grūtības, centušies palīdzēt, atbalstīt viens otru. Eilinai drīz paliks trīsdesmit gadu", viņa sen vēlējās bērnu, bet nekad to neuzstāja, un tikai tad, kad viņš teica, ka drīz pabeigs savu darbu, kad viņš piekrita — viņa bezgala priecājās …
— Starp citu, Eilin, — viņš pēkšņi sacīja, — izlasi, ko par mums raksta — trokšņo pa visu pasauli. Kāds profesors …
Eilina nesteigdamās izlasīja rakstu un, mierīgi nolikusi to sāņus, vienaldzīgi sacīja:
Tu taču zini, ka es tur neko nesaprotu …
K-kā, nesaproti! — Viņš nokrita kā no plaukta. — Universitātē taču tieši to …
Oho, es mācījos tik sen.
Un visās sarunās …
— Mīļais, sarunās es lieliski orientējos tāpēc, ka vienmēr uzmanīgi klausos, ko saki tu!… — Viņa salika rokas uz krūtīm un pavērās viņā ar savām skaistajām acīm.
Atskanēja tālruņa zvans.
Frenkam jāatbrauc kuru katru bridi… — atvainodamies paskaidroja Klods un steidzās pie aparāta.
Frenk?! r- Eilina atmeta atpakaļ galvu un, aizsteigdamās Klodam priekšā, pacēla klausuli. — Hallo!
Klods saspringti sekoja, kā mainās sievas sejas izteiksme. Viņa uzmanīgi nolika klausuli un sacīja:
— Lizu atraduši upē … — un piebilda: — Tā ir pašnāvība, Klod.
— Kāpēc? Liza …
— Toreiz poligonā mēs bijām kopā ar viņu…
Džeks ienāca bez klauvēšanas un dzirdēja pēdējo frāzi.
— Man tev jāatzīstas, — nomāktā balsī teica Klods, — pēdējā izmēģinājuma laikā Eilina bija… Abas ar Lizu atdrāžas mašīnā tieši uz poligonu. Pateikt, ka ir stāvoklī. Līdz sprādzienam bija atlikušas dažas minūtes. Viņas nepaspēja izbraukt no bīstamās joslas …
Un tu? . . . — Džeks pret paša gribu iesaucās.
Man neatlika nekas cits, kā aizvest viņas uz sesto bloku — tas mums atrodas vistuvāk.