Džeks atviegloti nopūtās.
— Nu, bloks taču ir aizsargāts …
Bet es toreiz nepievērsu uzmanību, ka tas ir tukšs. Atceros, pat nopriecājos… Izmēģinājumu laikā atrasties tajā tomēr ir aizliegts …
Bet tas ir aizsargāts, — uzsvērdams katru zilbi, izdvesa Džeks. — Mēs paši tajā ne vienreiz vien patvērāmies.
—■ Patvērāmies, — izmeta Klods. — Tikai tas nebija «Neilijas» izmēģinājumu laikā.
Iestājās klusums.
— Nomierinies, Klod, — Džeks beidzot sacīja, — ja arī apstarošana notikusi, tad tā bijusi niecīga. Atceries, mēs paši ne vienu reizi vien esam saķēruši liekus starus .. •
Bet tie nebija tādi stari!
Tādi vai citādi…
— Tieši šie bija citādi! — teica Klods, purinot Džeka acu priekšā nelaimīgo rakstu. — Ne-zi-nā-mi! Mēs taču neko … itin neko nezinām par tiem!
Drudžaini domādams, Džeks centās izlikties mierīgs.
— Tātad … — viņš gribēja iesākt.
Tātad šī profesora teorija, — viņu pārtrauca Eilina, — ieguvusi praktisku apstiprinājumu.
Psihiski traucējumi? — vaicāja Džeks.
Nedomāju, psihiski es it kā būtu normāla. — Visa šī saspringtā dialoga laikā Eilina saglabāja apbrīnojamu mieru.
Klods neizturēja.
— Eilin! — Viņš piesteidzās pie viņas, saķēra aiz rokas. — Eilin, tas nav tiesa! Tas nevar būt! Tās ir blēņas! Blēņas! Blēņas! — Viņš metās pie galdiņa, paķēra papīrus un sāka tos nesavaldīgi plosīt. — Blēņas! Nejēdzīga propaganda! — Viņš atkal piesteidzās pie sievas. — Eilin, tas nav tiesa! Netici tam! Kā Liza varēja noticēt! Un kāpēc tas viss?! Kāpēc?!
Eilina stāvēja istabas vīd" nekustēdamās, ar sastingušu skatienu vērdamās savā priekšā. Viņas balss skanēja dobji un vienmuļi.
— Liza šo rakstu nebija lasījusi.
Pilnīgi pareizi! — Nezin kāpēc Klods kļuva priecīgs. — Sie papīri ir slepeni. Tie attiecas tikai uz mums. Viņa nevarēja izlasīt. Tātad tam nav nekāda sakara. Cēlonis bijis cits. Tātad Liza …
Tas nozīmē, ka viņai tas- izpaudies agrāk un stiprāk nekā man, — ledainā balsī viņu pārtrauca Eilina. — Atceries, ko tu teici par gabarītu atbilstību? Man tiešām sāk mainīties ķermeņa proporcijas. Par to es pārliecinājos Ņū, bet nezināju, kāds tam cēlonis. Taču tas ir no tevis …
Ko tu runā, Eilin! — Klods izmisis centās viņu apklusināt.
No tevis. No tevis. Gan tu, gari Džeks, gan Frenks — jūs visi. Nabaga Liza. Viņu nonāvējāt jūs!
Kaut ko nesakarīgu kliegdams, Klods metās pie viņas.
Kaut kāds spēks lika Frenkam apstāties tieši pie pašas Kloda noīrētās vasarnīcas. Viņš nekad nespētu paskaidrot, kas tas bija. Līdzīgos gadījumos viņš vadījās pēc intuīcijas. Un tagad, aizgājis līdz telefona automātam, kas atradās dažu soļu. attālumā, viņš uzgrieza numuru un pacietīgi gaidīja, kad vada otrā galā kāds atsauksies. Šeit viņu panāca Džeks.
— Frenk! Neej tur, dzirdi, neej! Eilina un Liza, šķiet, ir apstarotas. Es tev vēlāk paskaidrošu. Liza ir noslīcinājusies, ar Eilinu kaut kas notiek… Tu nepazīsti Klodu, viņš neprātīgi mīl Eilinu… Un viņa mīl Klodu … Turklāt viņa gaida bērnu. Neej, Frenk! Kāda velna pēc tu nosūtīji to muļķīgo vēstuli?! Cik reižu neesmu lūdzis pasargāt mūs no šā trokšņa, no baumām …
Frenks nometa klausuli, sapurināja Dže-ku aiz pleciem.
Klusē, muļķi! Vai tad jūs strādātu kā negudri, ja jums nenodemonstrētu, kādu troksni ar saviem darbiem esat sacēluši? Vai jūs nesapņojāt par iekarotāju lauriem? Vai nejūsmojāt par šausmām, kas pārņēmušas visu pasauli? Ir laiks saprast: mēs esam šausmu fabrikanti un mums apmierinājumu sagādā šo šausmu redzēšana pašu acīm.
Neej, Frenk, neej tur! —■ šļupstēja Džeks.
Eilina sēdēja uz grīdas, ar muguru atspiedusies pret skapi. Viņas apaļās acis šķita nedzīvas un aklas. Pēkšņi viņa sāka runāt:
Jūlijs Cēzars gailu kara laikā ieņēma kādu cietoksni… Tā aizstāvji ilgi pretojās … Pēc uzvaras viņš lika nocirst delnas visiem vīriešiem. Būtu labāk tos nonāvējis. Tūkstošiem bezroču, nespējnieku, nabagu …
Es nonāvēšu Frenku, — Klods izdvesa caur zobiem.
Tūkstošiem nabagu. Viņiem neatlika nekas cits, kā gādāt bērnus, lai tie viņus koptu… Bet mūsu bērni dzims bez rokām … Cēzars nomira, bet kas notiks ar cilvēci? Viena kāja kā gigantam, otra — kā rūķītim . .. Ausis kā ēzeļiem, astes kā suņiem… Neatgriezeniski fizioloģiskie procesi… Un bērni būs tādi paši…
Tulkojis F. Rītiņš