Misters Krups bija nolīdzis Rosu pēdējā Klīstošā tirgus laikā, kas bija noticis Vestminsteras abatijā. Domā par viņu, viņš teica misteram Vandemāram, kā par kanārijputniņu.
- Viņš dzied, vai? — misters Vandemārs vaicāja.
- Šaubos. No sirds un visā pilnībā šaubos, misters Krups izbrauca ar roku caur salmu taisnajiem un rudajiem matiem. Nē, mans jaukais draugs, ,es domāju metaforiski, citādi ņemot, viņa apveidi ir vairak līdzīgi man nekā putnam.
Mistera Vandemāra seja palēnām sadrūma kā tad, kanārijputniņš. Kanārijputniņam misters Ross nudien nebija līdzīgs. Viņš bija milzīgs gandrīz mistera Vandemāra augumā ārkārtīgi nevīžīgs, tikpat kā bez matiem, viņš runāja ļoti maz, tomēr bija paguvis pavēstīt, ka viņam patīkot nogalināt un tas viņam arī labi izdodoties un šī ziņa Krupam un Vandcmāram ļoti gāja pie sirds. Un tomēr viņš bija kanārijputniņš, lai gan pats to nezināja. Tā nu misters Ross savā sasmirdušajā teniskreklā un apskretušajās džinsenēs gāja pa priekšu, un Krups ar Vandemāru sekoja viņam, tērpušies elegantos uzvalkos.
Ir četras ļoti vienkāršas pazīmes, pēc kurām var atšķirt misteru Krupu un misteru Vandemāru: pirmkārt, misters Vandemārs ir divas ar pusi galvastiesas garāks par misteru Krupu; otrkārt, mistera Krupa acis ir bāli zila porcelāna krāsā, bet misteram Vandemāram brūnas; treškārt, misters Vandemārs uz labās rokas valkā četrus ar kraukļu galvaskausiem rotātus gredzenus, bet misteram Krupam ievērojamu rotaslietu nav; ceturtkārt, misteram Krupam ļoti patīk runāt, savukārt misters Vandemārs allaž ir izsalcis. Vārdu sakot, viņi it nemaz nav līdzīgi.
Tuneļa tumsā kaut kas sakustējās; nazis, kas bija misteram Vandcmāram rokā, pēkšņi vairs tur neatradās, bet aizšalca garām Rosām un trīsdesmit pēdas tālāk iedūrās zemē. Vandemārs pagājās uz priekšu, satvēra nazi aiz spala un pacēla gaisā. Asmens bija izdūries cauri pelēkai žurkai, tā karājās ar vaļā purnu un, dzīvībai izplēnot, gausi virināja acis. Vandemārs saspieda žurkas galvaskausu starp īkšķi un rādītājpirkstu.
— Nu būs par vienu miega vilcēju žurku mazāk, Krups teica. Viņš paķiķināja pats par savu joku. Misters Vandemārs neko neteica. Žurka. Miega vilcēja. Pielēca?
Misters Vandemārs nostūma žurku no asmens un sāka to dīrāt ar ļoti nopietnu izteiksmi sejā galvu vispirms. Misters Krups izsita žurku Vandemāram no rokam. Izbeidz, viņš teica. Misters Vandemārs negribīgi iebāza nazi kabatā. Saņemies, Krups uzmundrinoši nošņāca. Tu vienmēr varēsi dabūt vel kādu žurku. Tagad uz priekšu. Ir šis tas darāms. Šādi tādi novācami.
Lai arī tris Londona pavadītie gadi nebija mainījuši Ričardu, tie bija mainījuši Ričarda attieksmi pret pilsētu. Sākotnēji, spriezdams pēc fotogrāfijām, viņš to bija iztēlojies ka ļoli pelēku, pat melnu, un bija pārsteigts, ieraugot Londonas krāsainību. Londona bija pilna ar sarkanu ķieģeļu un balta akmens celtnēm, sarkaniem autobusiem un milzīgiem melniem taksometriem, koši sarkanām pasta kastēm, zāļaini zaļiem parkiem un kapsētām.
Tā bija pilsēta, kur ļoti vecais un lempīgi jaunais bija saspiedušies cieši kopā, taču nevis ar nepatiku, bet cieņu; veikalu un biroju, restorānu un māju, parku un baznīcu, aizmirstu pieminekļu un acīmredzami netipisku piļu pilsēta, kuras daudzie rajoni nosaukti dīvainos vārdos Kraučenda, Colkfarma, Erlskorta, Mārblārča un kuras neskaitāmās patības šķita pilnīgi nesavienojamas, trokšņaina un netīra, priekpilna un raižpilna; pilsēta, kas tūristus vienlaikus baro, nicina un nespēj bez tiem iztikt un kurā transporta kustības vidējais ātrums nav mainījies trīssimt gadu, savukārt ielu paplašināšana laiku pa laikam notiek jau piecsimt gadu garumā līdz ar neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast vidusceļu starp zirgu vilkto vai pēdējā laikā motorizēto braucamrīku un gājēju vajadzībām; pilsēta, kurā dzīvo un ņirb visdažādāko krāsu un temperamentu cilvēki.
Ričardam pirmoreiz ierodoties, pilsēta bija šķitusi milzīga, dīvaina un pilnīgi neizprotama,' un vienīgā lieta, kas kaut cik atgādināja kārtību, bija metro karte smalks, daudzkrāsains maršrutu un staciju izvietojuma zīmējums. Ar laiku viņš saprata, ka metro karte ir vien parocīgs izdomājums, kas padara dzīvi vienkāršāku, bet kam nav ne mazākā sakara ar patiesajiem pilsētas apmēriem un formām. Gluži kā ar piederību pie politiskajām partijām, Ričards bija lepni nodomājis, bet, reiz pamēģinājis izskaidrot metro un politikas līdzības kādā ballītē un pretī saņēmis vien saniknotu svešinieku rīstīgos smieklus, viņš bija nolēmis atstāt politiskos komentārus citu ziņā.
Viņš turpināja izzināt pilsētu osmozes procesa un balto zināšanu ceļā (baltās zināšanas ir līdzīgas baltajiem trokšņiem, tikai daudz derīgākas), un šo procesu krietni paātrināja apjauta, ka patiesā Londonas Sitija nav neko lielāka par kvadrātjūdzi, mērot no Eldgeitas austrumos līdz Flītstrītai un Old Bcilija tiesas namam rietumos, šādi Sitiju varēja aplūkot kā sīciņu municipalitāti, no kuras viss reiz sācies un kas nesen kļuvusi par Londonas finanšu institūciju centru.
Pirms divtūkstoš gadiem Londona bija bijusi mazs ķeltu ciematiņš Temzas ziemeļu krastā, ko bija ieraudzījuši un pēc tam ieņēmuši romieši. Londona bija palēnām augusi, līdz kādudien, apmēram tūkstoš gadu vēlāk, tā bija saskārusies ar mazītiņo karalisko Vestminsteras pilsētu turpat rietumos un, līdz ar Londonas tilta pabeigšanu, panākusi arī Sautvorkas pilsētiņu upes otrā krastā; Londona bija turpinājusi augt, paraušot zem sevis laukus, mežus, un purvus, un plaukstošajā pilsētā tika iekļauti arī citi ciemi un pilsētiņas, to vidū bija Vaitčepela un Deptforda austrumos, Hemersmita un Šeperdsbuša rietumos, Kemdena un Izlingtona ziemeļos, Betersija un Lembeta dienvidos Temzas otrā krastā Londona bija iesūkusi sevī tās visas, gluži kā izlijušā dzīvsudraba peļķe pierauj klāt mazākās šīs vielas daļiņas, un pāri bija palikuši tikai nosaukumi.
Londona bija izaugusi par lielu un pretrunīgu pilsētu no vienas puses, tā bija laba un jauka, no otras par labumu un jaukumu ir jāmaksā arī tiem, kas ir labi un jauki.
Pēc kāda laika Ričards sāka pieņemt Londonu kā kaut ko pašsaprotamu un lepojās, ka nav uzskatījis par vajadzīgu apmeklēt nevienu no slavenajiem tūrisma objektiem (izņemot vienīgi Taueru, kur viņam bija nācies iegriezties, kad Modās tante kādā nedēļas nogalē bija ieradusies Londonā un viņš, kaut arī nelabprāt, bija piekritis būt par tantes pavadoni). Taču Džesika to visu bija pilnīgi pārvērtusi. Ričards ievēroja, ka līdz šim gluži jēdzīgās nedēļas nogales ir pārtaptišas nebeidzamos gājienos uz tādām vietām kā Nacionālā galerija un Tcita galerija, tur viņš bija iemācījies, ka pārlieku ilga staigāšana pa muzeju zālēm ļoti nogurdina kājas un ka vislielākie pasaules mākslasdarbi pēc kāda laika saplūst vienā putrā, kā arī nospriedis, ka summa, kādu muzeju kafetērijas var, aci nepamirkšķinot, noplēst par vienu kūkas gabaliņu un tasi tējas, ir ārpus jebkuram saprāta robežām.
Te būs jūsu pasūtītā tēja un eklērs, — Ričards teica Džesikai. Lētāk gan būtu bijis nopirkt vienu no Tintoreto gleznām.
- Nepārspīlē, Džesika priecīgi attrauca. Un, starp citu, Teita galerijā Tintoreto nemaz nav.