Sieviete pamāja ar galvu. Jā, tur.
Tā bija milzīga ēka, ko pašlaik izgaismoja tūkstošiem degošu lukturīšu. Uz sienas ielas pusē dižojās ģerboņu virkne, nepārprotami noradot, ka šajā veikalā regulāri iepērkas visdažādākie Anglijas karaliskās ģimenes locekļi. Ričards, kurš bija mocījis savas pēdas ne vienu vien stundu, nedēļas nogalēs vazājoties Džesikai pakaļ pa Londonas vislabākajiem veikaliem, to pazina uzreiz, pat nepaskatoties uz lielo uzrakstu, kas apliecināja, ka šis veikals ir… «Harrods»?
Sieviete pamāja ar galvu. Tikai šonakt, viņa sacīja. Nākamais tirgus var notiki jebkurā cita vietā.
Nē, nudien… Ričards izbrīnīts novilka. «Harrods». Šķita teju vai zaimojoši te slepus ložņāt pa nakti.
Viņi iegāja pa sānu durvīm. Iekšā bija tumšs. Viņi pagāja garām bureau de change un dāvanu iesaiņošanas letei, izgāja cauri vēl vienai tumšai telpai, kurā bija izliktas pārdošanai saulesbrilles un dekoratīvas figūriņas, un nonāca Ēģiptes zālē. Krāsu un gaismu gūzma vēlās pār Ričardu kā vilnis pār krastu. Ričarda ceļabiedre pagriezās pret viņu un nožāvājās gari kā kaķis, mutes spilgto rozīgumu piesedzot ar karameļbrūno plaukstu. Nožāvājusies viņa pasmaidīja un sacīja: Tā. Nu tu esi šeit. Ar veselu ādu un daudzmaz pie pilna prāta. Man te ir šis tas darāms. Visu gaišu. Viņa skopi pamāja ar galvu un aizslīdēja pūlī.
Ričards palika viens ļaužu drūzmas vidū un reiba no tās. Viss notiekošais bija pilnīgs ārprāts — par to nebija nekādu šaubu. Pūlis bija skaļš, nekaunīgs, vājprātīgs, bet daudzējādā ziņā tas bija arī visai brīnumains. Ļaudis ķīvējās, kaulējās, dziedāja un bļaustījās. Tika solītas un piedāvātas dažnedažādas lietas, un katrs slavēja savas preces pārākumu. Skanēja mūzika — daudzi un dažadi mūzikas stili vienlaikus, spēlēti visos iespējamos veidos uz neskaitāmiem paštaisītiem vai pārveidotiem, lielākoties pilnīgi fantastiskiem instrumentiem. Ričards sajuta ēdiena smaržu, pareizāk, veselu klāstu: visstiprāk smaržoja ar kariju un asajām garšvielām gatavotie ēdieni, tiem sekoja ceptas gaļas un sēņu smarža. Tirgotāju stendi bija izvietoti pa visu veikalu blakus vai pat uz tām pašām letēm, pie kurām pa dienu varēja nopirkt smaržas vai pulksteņus, dzintaru vai zīda šalles. Visi kaut ko pirka. Visi pārdeva. Ričards, ieklausīdamies pārdevēju izsaucienos, sāka spraukties cauri pūlim.
- Jauki, svaigi sapnīši. Pirmklasīgi murgi. Mums iraid viss. Nāciet un pērciet sav' murdziņu pie mums!
— Ieroči! Apbruņojieties! Sargājiet savu mitekli, būdu vai alu! Gribat šiem sadot? Pērciet pie mums! Nāc nu, mīļumiņ, nāc nu šurpu…
Mēsli! paveca, resna sieva iebļāva Ričardam tieši ausī, kad viņš virzījās garām viņas smirdīgajai letei. Gruži! viņa turpināja. Atkritumi! Grabažas! Ķidas! Būvgruži! Jums tie jādabū! Nekā vesela un nebojāta! Ķeskas, draņķi un pilnīgi nevajadzīgas sūdu čupas. Jūs jau zināt, ka gribat!
Bruņās tērpts vīrs dauzīja mazas bundžiņas un dziedāja: Pazudušas mantas. Sanāk, sanāk, un sameklē kaut ko sev! Pazudušas mantas! Neviens neko savu te neatradīs. Viss pilnīgi un godīgi pazudis.
Ričards klīda cauri lielajām veikala zālēm kā transā. Viņam nebija ne jausmas, cik cilvēku varētu būt tirgū. Tūkstotis? Divi tūkstoši? Pieci tūkstoši?
Kādā stendā slējās augstas pudeļu grēdas tur bija tukšas pudeles un pilnas pudeles, visdažādāko formu un lielumu trauki — no parastām blašķitēm līdz kādai milzīgai, mirdzošai pudelei, kurā pilnīgi noteikti reiz bijis iesprostots Džins; pie nākamās letes pārdeva lukturus ar visvisādām tauku un vaska svecēm; kāds vīrs, satvēris nocirstu bērna roku, vicināja starp tās pirkstiem ielikto sveci uz Ričarda pusi un murmināja: Vai vēlaties Triumfa roku, ser? Sūtiet viņus tieši uz Bedfordšīras mežaino pakalnu. Galvoju, ka tā darbojas. Ričards steidzās vīram garām, nevēloties nedz uzzināt, kas īsli ir Triumfa roka, nedz ari to, ko tā dara; viņš gāja gar stendu, kurā bija izliktas mirdzošas zelta un sudraba rotaslietas; uz nākamās letes bija rotas, kas šķita taisītas no vecu radioaparātu lampām un antenām; vairākās vietās tirgoja visvisādas grāmatas un žurnālus; nedaudz tālāk varēja nopirkt drēbes vecas, salāpītas, pāršūtas un sastiķētas; bija redzami pāris tetovētāji; nodalījums, kas aizdomīgi atgādināja nelielu vergu tirdziņu (viņš apgāja to ar krietnu likumu); zobārsta krēsls ar rokas urbi pie tā stāvēja rinda izmisušu ļaužu, kas gaidīja, kad viņu zobu raušanai vai labošanai ķersies klāt jauns cilvēks, kurš šķita visai labi pavadām laiku; sakumpis vīrs pārdeva aizdomīgus priekšmetus, kas varēja būt cepures, bet varēja būt ari modernā māksla; tika piedāvāts kaut kas līdzīgs pārnēsājamai dušas kabīnei; bija redzama pat smēde…
Un ik pēc pāris letēm bija kāda vieta, kur varēja nopirkt ēdienu. Dažviet tas tika gatavots uz atklātas uguns: tur cepās dārzeņi ar garšvielām, kartupeļi un kastaņi, milzīgas sēnes un svešzemju maize. Ričards pieķēra sevi prātojam, kā tas var būt, ka ugunskuru dūmi neiedarbina ēkas ugunsdrošības signalizāciju. Vēl viņš prātoja, kādēļ viņi neaplaupa lielveikalu, bet gan slien augšā paši savas tirgus būdiņas. Varētu taču vienkārši paņemt kaut ko no šī veikala? Taču Ričards saprata, ka labāk nevienam neko nejautāt…
Viņš bija ievērojis, ka tiek pieskaitīts Augšlondoniešiem un kā tāds uzlūkots ar lielu neuzticību.
Ričards bija pamanījis, ka tirgus dalībniekus var iedalīt ciltīs vai atsevišķās grupās. Bija tādi, kas izskatījās kā aizmukuši no viduslaiku vēstures atdarinātāju pulciņa; citi, savukārt, atgādināja hipijus; bija albīni cilvēki, kas valkāja pelēkas drēbes un tumšas brilles, bija draudīga izskata vīri, tērpušies spīdīgi melnos uzvalkos un ar melniem cimdiem rokās; bija liela auguma sievietes ar gandrīz vienādām sejām viņas parasti staigāja apkārt divatā vai trijatā un vienmēr palocīja galvas, kad redzēja citu šādu grupiņu; bija pagalam izspūruši ļaudis, kas, kā izskatījās, mitinājās kanalizācijas akās un briesmīgi smirdēja, un bija vēl simtiem citu dažādu ļaužu tipu un grupu…
Ričards iztēlojās, kā normālā Londona, viņa Londona, izskatītos svešinieka acīm, un tas viņam iedvesa drosmi. Viņš sāka uzrunāt garāmgājējus: Atvainojiet! Es meklēju vīru vārdā de Karabass un meiteni Doru. Vai jūs zināt, kā es varētu viņus atrast? Garāmgājēji šūpoja galvas, atvainojās, novērsa skatienus, devās tālāk.
Ričards paspēra soli atpakaļ un uzkāpa kādam uz kājas. Kāds bija vairāk nekā septiņas pēdas garš un viscaur klāts ar rudu, kumšķainu spalvu. Kāda zobi bija tik spici kā īleni. Kāds satvēra Ričardu ar ķetnu aitas galvas lielumā, pacēla viņu gaisā un piebāza Ričarda galvu tik tuvu savai mutei, ka viņš aiz pārbīļa gandrīz pārstāja elpot. E-cs meklēju meiteni vārdā Dora. Varbūt jūs zināt… — bet kāds viņu nosvieda zemē un aizslāja prom.
Pa grīdu atvējoja cepeša smarža, un Ričards, kuram kopš brīža, kad viņš atteicās no ceptas kaķa gaļas šķēles, bija izdevies piemirst par izsalkumu uz vairākām stundām, atkal juta mutē saskrienam siekalas, un viņš vairs nespēja sakarīgi padomāt.
Sieviete ar sudrabbalticm matiem, kas stāvēja aiz tuvākās ēdienu letes, nesniedzās Ričardam pat ne līdz jostasvietai. Kad viņš mēģināja pārdevēju uzrunāt, viņa papurināja galvu un pielika pirkstu pie lūpām. Viņa vai nu nevarēja, vai nedrīkstēja, vai negribēja runāt. Ričards lika lietā žestu valodu un sāka iepirkties viņš palūdza biezpienu, sviestmaizes ar salātiem un glāzi dzēriena, kas izskatījās un smaržoja pēc mājās gatavotas limonādes. Par to visu viņš samaksāja ar lodīšu pildspalvu un sērkociņu kastīti, par kuras esamību kabatā bija piemirsis. Mazā sieviete laikam jutās lā, it kā Ričards būtu krietni pārmaksājis par pirkumu, jo, kad viņš pasniedzās pēc ēdiena turzas, viņa tajā iemeta arī pāris cepumiņus ar riekstiem.