Ričards stāvēja viens apkārtējā drūzmā un klausījās mūziku kāds, Ričardam neizprotamu iemeslu vadīts, dziedāja «Greensleev.es» vārdus ar «Yakkety-Yak» melodiju. Ričards vēroja, kā savada tirgošanas visapkārt pieņemas spēkā, un ēda savas sviestmaizes.
Notiesājis pēdējo maizīti, viņš aptvēra, ka nav paspējis sajust garšu nekam no tikko apēstā; viņš nolēma piebremzēt, un cepumus izgaršoja daudz lēnāk. Limonādi viņš sūca maziem malciņiem, lai pietiktu ilgākam laikam. Vai jums ir vajadzīgs kāds putns, ser? Ričardam cicši blakus ieskanējās moža balss. Man ir krauķi un kraukļi, vārnas un strazdi. Skaisti, gudri putni. Gardi un gudri. Brīnišķīgi.
Ričards atteica: Nē, pateicos, un aizgriezās.
Virs tirgus būdas bija redzama ar roku rakstīta izkārtne:
Vecā Beilija putni un informācija
Tai apkārt bija redzami ari vairaki mazākiem burtiem rakstīti saukļi, piemēram: Tavs grib to, mēs zin to! un Resnu strazdu tk nedabūsi!!!! un Kad ir pienācis laiks krauķim, ir laiks vecajam Beilijam!! Ričards aizklīda atmiņās par kādu vīru, ko bija ievērojis, pirmoreiz ieradies Londonā vīrs mēdza stāvēt pie Lestera laukuma metro stacijas ieejas, turēdams roka milzīgu, ar roku aprakstītu maizes dēli, un centās pārliecināt pasauli, ka nepieciešams «Mazāk kārību: mazāk proteīna, olu, gaļas, pupiņu, siera un sēdēšanas».
Putni lēkāja un sita spārnus nelielos būrīšos, kas izskatījās kā izlocīti no TV antenām. Tātad informāciju? Vecais Beilijs turpināja, pielāgodamies paša izliktajiem uzrakstiem. Jumtu kartes? Vēsturi? Apslēptas un nezināmas gudrības? Ja mans to nezin, tad to labāk aizmirst pavisam. Lūk, ko mans teiks. Vecais vīrs aizvien vēl bija tērpies spalvu mētelī, apjoztā ar virvēm un veļas šņorēm. Viņš mirkli pablenza uz Ričardu un pacēla pie acīm auklā iekārtas brilles. Viņš rūpīgi nopētīja Ričardu caur briļļu stikliem. Paga, paga! Es tak tevi pazīstu. Tu biji kopā ar marķīzu de Karabasu. Uz jumtiem. Atceries? Ko? Es esmu Vecais Beilijs. Atceries mani? Vecais Beilijs pašāva sveicienam roku un sparīgi pakratīja Ričarda plaukstu.
Patiesībā, Ričards sacīja, es tieši meklēju marķīzu. Un jaunu lēdiju vārdā Dora. Man šķiet, ka viņi varētu būt kopā.
Vecais vīrs viegli nopurinājās, liekot no tērpa izbirt paris spalvām; tas izsauca sašutuma ķērcienus no apkārt stāvošajiem putniem. Informācija! Informācija! viņš paziņoja pārpildītajai zālei. — Redzi? Es šiem teicu. Dažādību, es teicu. Dažādību! Nevar visu mūžu tirgot sautējamos krauķus viņi taču garšo pēc vārītām zolēm. Un viņi ir tik dumji. Trekni kā olu krēms. Esi kādreiz ēdis krauķi? Ričards papurināja galvu. Par to viņš varēja būt pilnīgi drošs jebkurā gadījumā. Ko tu man dosi? Vecais Beilijs jautāja.
- Ko, lūdzu? — Ričards pārvaicāja, veltīgi pūlēdamies vecā vira apziņas plūsmā izlēkāt no viena ledusgabala uz otru.
- Nu, ja mans dod tev to informāciju. Ko es dabūšu pretī?
- Man vairs nav naudas, Ričards sacīja. Un es tikko atdevu savu pildspalvu.
Vīrs sāka vilkt laukā Ričarda kabatu saturu. Re, kur! Vecais Beilijs iesaucās, Šito!
Manu kabatdrānu? Ričards pārvaicāja. Tas nebija sevišķi tīrs kabatlakats; to viņam pagājušajā dzimšanas dienā bija uzdāvinājusi Modās tante. Vecais Beilijs paķēra kabatlakatu un laimīgs vicināja to ap galvu.
- Nebaidies ne nieka, puikiņ, viņš triumfēdams dziedāja. — Tavi meklējumi tuvojas galam. Ej tik tālāk pa šīm durvīm. Tu nevari paiet viņiem garām. Viņiem ir vērtēšanas sacīkstes. Beilijs norādīja uz «Harrods» plašo pārtikas nodalu. ICrauķis ļauni ieķērcās. Nebāz knābi, kur nevajag, Vecais Beilijs sacīja krauķim un, Ričardam pievērsies, piebilda: — Paldiesiņ par karodziņ'. Viņš apmierināts dancoja pa savu bodīti, vicinādams Ričarda kabatlakatu šurpu turpu.
Vērtēšanas sacīkstes? Ričards klusībā pabrīnījās. Taču tad viņš pasmaidīja. Tam nav nozīmes. Viņa meklējumi, kā bija teicis jumtu vīrs, jau tuvojas galam. Ričards devās uz pārtikas veikalu pusi.
Izskatījās, ka stils miesassargu aprindās izšķir visu. Katram no viņiem bija kāda īpaša spēja, un katrs centās to par varītēm izrādīt pasaulei. Pašlaik viens otram pretī bija stājušies Raislips un Bezvārda Ģeķis.
Bezvārda Ģeķis atgādināja astoņpadsmitā gadsimta švītu, kurš nav spējis atrast īstas švīta drēbes un izlīdzējies ar tām, ko var atrast Pestīšanas armijas veikalā. Seja viņam bija nopūderēta gluži balta, lūpas nosmiņķētas sarkanas. Raislips, Ģeķa pretinieks, lika iedomāties murgu tēlu, kāds varētu rasties, ja gaditos aizmigt, skatoties sumo cīņas televīzijā un tajā pašā laikā klausoties Boba Mārlija ierakstus. Šis milzīgā auguma rastafarietis visvairāk atgādināja pārbarotu zīdaini.
Viņi stāvēja viens otram pretī plača vidū, ko ielenca skatītāji, garāmgājēji un citi miesassargi. Nevienam no vīriem nepakustējās ne muskulis. Ģeķis bija krietnu galvastiesu garāks par Raislipu. Toties Raislips apjoma ziņā bija tik liels kā četri ģeķi, kam pie sāniem katram pa čemodānam, kas piestūķēts ar cūkas speķi. Viņi blenza viens uz otru, ne brīdi nezaudējot acu kontaktu.
Marķīzs de Karabass papliķēja Dorai pa plecu un norādīja uz vīriem. Kaut kam bija jānotiek.
Mazu brīdi vīri vēl stāvēja nekustīgi un turpināja skatīties viens otrā, tad piepeši Ģeķa galva pašāvās atpakaļ, it kā viņš būtu saņēmis sitienu pa seju. Uz Ģeķa vaiga parādījās neliels sarkanviolets plankums. Viņš saknieba lūpas un noplivināja skropstas. La, viņš noteica un izstiepa lūpas spokainā, ķēmīgā smaidā.
Ģeķis novicināja rokas. Raislips paspēra pāris nedrošus soļus atpakaļ un saķēra vēderu.
Bezvārda Ģeķis ļauni pasmīnēja, pavirpināja pirkstus un sūtīja gaisa skūpstus paris skatītājiem. Raislips nikni pablenza uz Ģeķi un dubultoja mentālo uzbrukumu. No Ģeķa lūpām sāka sūkties asinis. Viņa kreisā acs pietūka. Ģeķis knapi turējās kājās. Publika atzinīgi murdēja.
— Nav nemaz tik iespaidīgi kā izskatās, marķīzs pačukstēja Dorai.
Bezvārda Ģeķis sazvārojās un nokrita uz ceļiem, it kā viņu kāds spiestu pie zemes, un sabruka uz grīdas. Nākamajā mirkli viņš saliecās līkumā, it kā būtu saņēmis niknu spērienu pa vēderu. Raislips triumfēja. Skatītāji pieklājīgi aplaudēja. Ģeķis locījās zemē un spļāva asinis uz «Harrods» veikala gaļas un zivju nodaļas skaidām klātās grīdas. Daži draugi aizvilka līdz nemaņai sadauzīto Ģeķi malā.
- Nākamais, — marķīzs sacīja.
Nākamais potenciālais miesassargs arī bija tievāks par Raislipu (šis bija aptuveni divarpus ģeķu apmērā, turklāt viņiem kopā bija tikai viens ar speķi piebāzts čemodāns). Viņa bagātīgi tetovēto ķermeni piesedza drēbes, kas izskatījās sadiegtas no sadriskātiem automašīnu sēdekļiem un gumijas paklājiem. Miesassargs pagrieza gludi skūto galvu un veltīja apkārtējiem sapuvušu zobu greznotu smīnu. Es esmu Vārnijs, viņš noteica, nokraukājās un raidīja skaidu klājienā zaļu spļāvienu. Vārnijs izgāja plača vidū.
- Sāciet, tiklīdz esat gatavi, kungi, marķīzs sacīja.
Raislips pāris reižu pamīņājas no vienas kājas uz otru kā sumo cīkstonis viena, otra, viena, otra, un sāka cītīgi blenzt uz Vārniju. Vārnijam pierē atvērās neliela brūcīte, un asinis no tās palēnām tecēja acī. Vārnijs nelikās to manām un šķita koncentrējamies uz savu labo roku. Viņš lēni cēla roku augšup kā cīnoties ar milzīgu pretsvaru. Tad viņš gāza ar dūri Raislipam pa degunu, un pa to saka šļākties asinis. Raislips izdvesa garu, šaušalīgu nopūtu un nogāzās garšļaukus ar tādu troksni, kādu varētu radīt, iemetot toveri pustonnu jēlu aknu. Vārnijs iespurdzās.