Raislips lēni pieslējās kājās; asinis no deguna plūda pār seju, tecēja uz krūtīm un pilēja skaidās. Vārnijs noslaucīja asinis no pieres un atvāza sakropļoto muti atbaidošā smaidā. Nāc šurp, viņš teica. Nu, resnais izdzimteni. Iesit man vēlreiz.
- Šis izskatās cerīgs, marķīzs nomurkšķēja.
Dora pacēla uzaci. Es gan neteiktu, ka viņš būtu sevišķi jauks.
- Jauks attiecībā uz miesassargu, marķīzs pamācoši sacīja, ir tikpat noderīga īpašība kā spēja atvemt veselus vēžus. Galvenais, ka viņš izskatās bīstams. Publikā atskanēja atzinīga murdoņa Vārnijs bija izdarījis kādu visai veiklu un sāpīgu manevru, kas ietvēra Vārnija adās tērptās kājas pēkšņu saskari ar Raislipa sēkliniekiem. Pūļa murdoņa bija samērojama ar tiem atturīgajiem un dziļi vienaldzīgajiem aplausiem, kas dzirdami tikai Anglijas miestiņos saulainās, miegainās svētdienu pēcpusdienās vietējo kriketa maču laikā. Marķīzs līdz ar citiem pieklājīgi aplaudēja. Ļoti labi, ser, viņš sacīja.
Vārnijs, pirms atkal pievērsās Raislipam, palūkojās uz Doru un gandrīz vai ipašnieciski piemiedza viņai ar aci. Dorai pārskrēja šermuļi.
Ričards izdzirdēja aplausus un devās to virzienā.
Viņam garām pagāja piecas gandrīz vienādi ģērbtas jaunas dāmas. Visām mugurā bija garas samta kleitas, katra tumša kā vistumšākā nakts, viena tumši zaļa, otra tumši brūna, trešā zila, ceturtā purpursārta un piektā ogļu melna. Visām sievietēm bija melni mati un visām sudraba rotaslietas; visas bija perfekti safrizētas un uzkrāsojušās. Viņas gāja klusēdamas: Ričards sadzirdēja vien smagā samta švīkstus, švīkstus, kas izklausījās gandrīz kā nopūtas. Sieviete, kura gāja pēdējā tā, kas bija tērpusies viscaur melnā, visbālākā un visskaistākā no visām — uzsmaidīja Ričardam. Viņš piesardzīgi pasmaidīja pretī un devās tālāk uz sacīkšu norises placi.
Vērtēšanas sacīkstes notika gaļas un zivju nodaļā, stāva hallē lielās zivs skulptūras pakājē. Skatītāji stāvēja ar muguru pret Ričardu visi bija pievērsušies diviem vai trim cilvēkiem pūļa viducī. Ričards jau bažījās, vai spēs bez grūtībām atrast Doru un marķīzu, bet tad pēkšņi pūlis pašķīrās un Ričards ieraudzīja viņus abus sēžam uz kūpināto lašu letes stikla vāka. Ričards atvēra muti, lai saukļu Doru, bet tajā pašā mirklī saprata, kāpēc pūlis bija pašķīries cauri pūlim, it kā milža mests, drāzās milzonīgs vīrišķis ar drediem matos; viņa miesas kailumu nedaudz piesedza vien ap gurniem apvīts sarkani, dzelteni un zaļi svītrots auts; un šis radījums nupat gāzās Ričardam tieši uz galvas.
Ričard? •viņa sacīja.
Viņš atvēra acis. Priekšā parādījās un pazuda kāda seja. No bālas laumas sejiņas viņā urbās ugunīgas opālkrāsas acis.
- Dora? viņš vaicāja.
Viņa izskatījās pārskaitusies; viņa izskatījās pat vairāk nekā pārskaitusies.
- Pie Tempļa un Arkas, Ričard! Afeticu savām acīm. Ko tu te dari?
- Es arī priecājos tevi redzēt, Ričards vārgā balsī atteica. Viņš pietrausās sēdus un prātoja, vai nav dabūjis smadzeņu satricinājumu. Vēl viņš domāja par to, kā gan varētu zināt, ja būtu dabūjis, un brīnījās, ka viņam jebkad varēja ienākt prātā doma, ka Dora varētu priecāties, viņu atkal redzot. Viņa cītīgi blenza sev uz nagiem un mirkšķināja acis, nepārprotami cenzdamās vairāk neko neteikt.
Lielais vīrs ar draņķīgajiem zobiem, tas pats, kurš bija notriecis Ričardu zemē pie tilta, cīkstējās ar rūķi. Viņi cīnījās ar dzelzs stieņiem, un viņu spēki nebūt nebija tik nevienlīdzīgi kā varētu iztēloties. Rūķis bija nedabiski veikls: viņš ripoja pa zemi, belza ar stieni, lēca gaisā un šāvās lejā; katra viņa kustība lika Vārnijam izskatīties arvien neveiklākam un stīvākam.
Ričards pagriezās pret marķīzu, kurš vērīgi sekoja cīņai. Kas te notiek? Ričards vaicāja.
Marķīzs uzmeta viņam īsu skatienu, bet tūdaļ atkal pievērsa acis cīņas placī notiekošajam. Tu, marķīzs sacīja, esi atrāvies no sava bara, iekūlies sūdos līdz ausīm, un, kā es viegli varu iztēloties, esi vien pāris stundu attālumā no droša, nenovēršama un nožēlojama gala. Mēs, savukārt, izvēlamies miesassargus. Vārnijs savienoja savu stieni ar rūķi, kurš tajā pašā mirklī beidza lēkāt un šaudīties riņķī un tikpat strauji sāka gulēt bezsamaņā. Es domāju, ka esam redzējuši pietiekami, marķīzs skaļi sacīja. Liels paldies visiem. Mister Vārnij, vai jūs varētu šeit mazliet uzkavēties?
- Kādēļ tu nāci šurp? Dora saltā balsī vaicāja.
- Man, patiesībā, nebija daudz iespēju izvēlēties, Ričards atteica.
Dora nopūtās. Marķīzs staigāja apkārt pa laukumu, atvadoties no
miesassargiem, kas bija beiguši sacensības, dāļādams pa uzslavai vienam, pa kādam padomam otram. Vārnijs, malā nogājis, pacietīgi gaichja. Ričards veltīja Dorai smaidu. Tas tika ignorēts. Ka tu nokļuvi līdz tirgum? — viņa vaicāja.
- Ir tādi žurkcilvēki, Ričards iesāka.
- Zurkmēļi, Dora izlaboja.
- Nu klausies, un tā žurka, kas atnesa mums marķīza vēstuli…
- Pavēlnieks Garaste, Dora sacīja.
- Vārdu sakot, viņš lika tiem mani uz šejieni atvest.
Dora sarauca pieri un viegli pielieca galvu uz vienu pusi. — Tevi šurp atveda žurkmēlis?
Ričards pamāja ar galvu. Gandrīz visu ceļu. Viņu sauca Anestēzija. Viņa ir… nu, viņai kaut kas notika. Uz tilta. Un tālāk mani pavadīja tā sieviete. Man šķiet, ka viņa bija… nu, tu saproti. — Viņš nopūtās un tad saņēmās to pateikt. Prostitūta.
Marķīzs bija atgriezies. Viņš nostājās pretī Vārnijam, kurš izskatījās pretīgi apmierināts pats ar sevi. Prasme rīkoties ar ieročiem? marķīzs jautāja.
- Ilē, noteica Vārnijs, sāksim labāk šitā. Ja ar to var kādam iegriezt, nokniebt kādam galvu, salauzt kaulus vai iztaisīt kada nesmuku caurumu, tad Vārnijs ir šī ieroča meistars.
- Iepriekšējie apmierinātie darba devēji?
Olimpija, Ganu Karaliene, Kraučenderi. Esmu bijis arī apsargs Maija svētkos.
Lieliski, — marķīzs sacīja Karabasam, — mēs visi esam ļoti apmierināti ar jūsu spējām.
- Es tā dzirdēju, — sacīja sievietes balss, ka jūs meklējot miesassargus. Nevis entuziasma pilnus amatierus. Sievietes āda bija kausētas karameles krasā, un viens viņas smaids spētu pārtraukt revolūciju. Viņa bija viscaur tērpusies mīkstās, lāsumainās, brūnpelēkās ādās. Ričards viņu pazina uzreiz.
- Tā ir-viņa, Ričards pačukstēja Dorai. Prostitūta.
- Vārnijs, aizvainotā balsī sacīja cīkstonis. ir vislabākais miesassargs un pavadonis visā Apakšlondonā. Visiem tas ir zināms.
Sieviete palūkojās uz marķīzu. Jūs jau esat beiguši pārbaudījumus? viņa jautāja.
- Jā, Vārnijs atteica.
. Ne gluži, marķīzs sacīja.
Tādā gadījumā, sieviete teica, es gribētu tikt novērtēta.
Pirmais sitiens nozibēja, vēl pirms marķīzs de Karabass noteica: Lai notiek! un pakāpās atpakaļ.
Vārnijs gan bija neapšaubāmi draudīgs, nerunājot nemaz par to, ka arī kauslīgs, sadistisks un izteikti nelabvēlīgs apkārtējo fiziskajai veselībai. Taču vienā lietā gan viņš nekad nebija pirmais, un tā bija apķērība. Viņš blenza uz marķīzu vienā laidā un nevarēja vien beigt bolīties. Visbeidzot viņš neticības pilnā balsī pajautāja: Man jācīnās ar viņu?