- Jā gan, — ādās tērptā sieviete sacīja. Ja vien tu, protams, negribi vispirms maķenīt nosnausties. Vārnijs sāka smieties maniakālu smiekliņu. Viņš mitējās smieties īsu brīdi vēlāk, kad sieviete viņam iespēra pa saules pinumu, un viņš nogāzās kā baļķis.
Uz grīdas rokas stiepiena attālumā gulēja stienis, ko viņš bija izmantojis cīņā ar rūķi. Vārnijs to sagrāba un trieca sievietei sejā, pareizāk sakot, būtu triecis, ja viņa nebūtu stieni aizlidinājusi pa gaisu. Viņa zibenīgi iegāza ar plaukstām Vārnijam pa ausīm. Metāla stienis aizlidoja šķērsām pāri telpai. Aizvien vēl apdullis no sāpēm ausīs, Vārnijs izvilka nazi no zābaka stulma. Par to, kas notika pēc t?m, viņš vairs nebija īsti drošs: viņš tikai manīja, ka zeme sazvārojas zem kājām un ka viņš guļ ar seju pret grīdu, pa ausīm tek asinis, un ka viņa paša nazis ir pielikts viņam pie rīkles, un ka marķīzs tai brīdī saka:
- Pietiek!
Sieviete palūkojās augšup, neatlaižot nazi no Vārnija rīkles. Kā bija? viņa vaicāja.
- Ļoti iespaidīgi, marķīzs sacīja. Dora pamāja ar galvu.
Ričards sēdēja kā zibens ķerts: tas, ko viņš bija redzējis, bija kā
ieraudzīt Emmu Pīki, Brūšu Lī un īpaši negantu tornado, kas apvienojušies vienā veselumā un, laipnam mangustam piepalīdzot, nogalina milzu kobru. Tik izveicīgi viņa bija kustējusies, tā viņa bija cīnījusies.
Ričardam parasti šķita, ka īstas nežēlības atainojums viņam atņem drosmi. Taču šīs sievietes cīņas māksla bija viņu uzmundrinājusi, it kā atklājusi viņā kādu jaunu šķautni, par kuras esamību Ričards nebija pat nojautis. Tagad, šajā nereālajā viņam kādreiz pazīstamās Londonas spoguļattēlā raugoties, šķita pilnīgi pareizi, ka sieviete ir te un ka viņa cīnās tieši tik nežēlīgi un tik labi.
Viņa bija Apakšlondonas daļa. Tagad viņš to saprata. Un, to aptvēris, viņš iedomājās par Augšlondonu un to pasauli, kurā neviens necīnījās tā kā šeit, jo nebija tādas vajadzības tā bija drošības un veselā saprāta pasaule, un uz brīdi viņu pārņēma drudžainas ilgas pēc mājām.
Sieviete palūkojās lejup uz Vārniju. Pateicos, mister Vārnij, viņa pieklājīgi sacīja. Baidos, ka mums jūsu pakalpojumus tomēr nevajadzēs. Viņa palaida Vārniju vaļā un aizbāza viņa nazi sev aiz jostas.
— Un jūsu vārds ir… — marķīzs vaicājoši sacīja.
— Mani dēvē par Mednieci, — viņa atteica.
Neviens neko neteica. Pēc mirkļa minstinādamās ierunājās Dora: -Jūs esat tā Medniece?
- Tieši tā, Medniece atteica, tīrīdama no ceļgaliem grīdas gružus. Esmu atgriezusies.
Kaut kur tālumā atskanēja zvans ar dobju, dunošu skaņu, kas lika Ričarda zobiem sakustēties smaganās.
- Piecas minūtes, marķīzs nomurmināja. Palikušajiem skatītājiem viņš sacīja: Domāju, ka esam atraduši sev miesassargu. Liels paldies jums visiem. Tas arī viss.
Medniece piegāja pie Doras un nopētīja viņu no galvas līdz kājām. Vai tu vari pasargāt no tiem, kas vēlas mani nogalināt? Dora vaicāja. Medniece pameta ar galvu uz Ričarda pusi un sacīja: Es šodien trīs reizes izglābu viņa dzīvību, kad nācām pāri tiltam uz tirgu.
Vārnijs, kurš bija ticis atpakaļ uz kājām, ar prāta spčku pacēla dzelzs stieni. Marķīzs vēroja Vārniju un neko neteica.
Doras sejiņai pārslīdēja vārs smaids. — Jocīgi, viņa iesāka, Ričards domāja, ka jūs esat…
Bet Medniece tā arī neuzzināja, ko Ričards par viņu domājis. Viņai virsū lidoja dzelzs stienis. Medniece vienkārši pastiepa roku, noķēra stieni: tas apmierināts noplališķēja viņas delnā.
Viņa piegāja pie Vārnija. Vai tas ir tavs? viņa apvaicājās. Viņš atieza savus dzeltenīgi brūni melnos zobus. Pašlaik, Medniece sacīja, ir spēkā Tirgus pamiers. Bet, ja tu vēlreiz mēģināsi kaut ko tādu izdarīt, es lauzīšu pamieru un pie viena izlauzīšu tev abas rokas, tā ka tu tās varēsi zobos stiept mājās. Un tagad, viņa sacīja, atlauzdama Vārnija apakšdelmus uz muguras, atvainojies kā pienākas.
Au, Vārnijs sacīja.
Nu? viņa iedrošinoši teica.
Vārnijs izgrūda atvainošanās vārdus tā, it kā tic viņu grasītos nosmacēt. — Es atvainojos. Medniece palaida viņu vaļā. Vārnijs, acīmredzami nobijies un pārskaities, aizstreipuļoja drošā attālumā, neatraudams no viņas skatienu. Kad Vārnijs sasniedza pārtikas nodaļas durvis, viņš, mirkli minstinājies, nokliedzās: Tu esi beigta! Dirsā un pagalam, beigta tu esi! Vārnija balss drebēja uz asaru robežas; viņš pagriezās un metās ārā no telpas.
Amatieri, Medniece nopūtās.
Viņi devās ārā no telpas pa to pašu ceļu, pa kuru Ričards bija ienācis. Zvans, ko viņš bija dzirdējis jau pirmīt, tagad skanēja dobji un nepārtraukti. Kad viņi pienāca tam tuvāk, Ričards ieraudzīja, ka lielais misiņa zvans ir iekārts koka sastatnēs. Virvi, kurā iesieta zvana mēle, raustīja garš, melns vīrietis, ģērbies melnā dominikāņu mūka tērpā; zvana vieta bija uzstādīta blakus «Harrods» gardēžu želejkonfekšu stendam.
Lai ari tirgus norises Ričardam bija likušās visai iespaidīgas, vērot to, kādā ātrumā tika izjauktas, sakārtotas un aizvāktas visas tirdzniecības vietas, bija vēl interesantāk. Zibens ātrumā lika nozumēts viss, kas varēja liecināt par veikalā notikušo: letes tika apgrieztas otrādi, uzstutētas uz ļaužu mugurām un iznestas ielās. Ričards pamanīja Veco Beiliju, kurš, apkrāvies ar savas būdas kliedzošajiem uzrakstiem un putnu būriem, steberēja laukā no veikala. Vecais vīrs līksmi pamāja Ričardam ar roku un pazuda naktī.
Pūļi izklīda, tirgus izčibēja, un pēc neilga brītiņa «Hanods» telpas izskatījās tikpat rāmas, izturētas un elegantas kā vienmēr, un tikpat tīras kā jebkurā sestdienas pēcpusdienā, kad viņš te bija klīdis līdzi Džesikai. Izskatījās ta, it kā nekāda tirgus te nebūtu bijis.
— Medniece, Marķīzs ierunājās, — esmu par jums, protams, dzirdējis. Bet kur jūs bijāt visu šo laiku?
- Medīju, viņa vienkārši atteica un pievērsās Dorai. Vai tu spej paklausīt pavēlēm?
Dora pamāja ar galvu. Ja nepieciešams.
— Labi. Tad varbūt es spēšu nosargāt tavu dzīvību, Medniece sacīja. — Ja es pieņemšu šo darbu.
Marķīzs apstājās. Viņa skatiens nedroši pārskrēja Medniecei pāri. Jūs teicāt, ja jūs ņemsiet šo darbu…?
Medniece atvēra durvis, un viņi izgāja uz naksnīgās Londonas ietves. Pa tirgus laiku bija lijis, un asfaltā atspīdēja laternu gaismiņas. Esmu pieņēmusi šo darbu, Medniece noteica.
Ričards lūkojās uz mirdzošo ielu. Viss šķita tik normāls, tik kluss un ierasts. Vienubrīd viņam pat likās, ka, lai atgrieztos vecajā dzīvē, pietiktu vien pamāt taksim un lūgt, lai aizved viņu mājās. Un kārtīgi izgulēties pašam savā gultā. Taču taksis neievērotu viņu un neapstātos, un, pat ja tomēr apstātos, viņam tik un tā nebūtu, kurp cloties.
- Es esmu piekusis, viņš sacīja.
Neviens neko neteica. Dora vairījās ar viņu saskatīties, marķīzs vienā mierā viņu ignorēja un Medniece izturējās kā pret nepiederošu personu. Ričards jutās kā mazs bērns, kurš, neviena negribēts, velkas līdzi lielākajiem bērniem, un tas viņā iesvēla dusmas.
— Paklausieties, viņš nokremšļojies sacīja, es zinu, ka jūs visi esat ļoti aizņemti. Bet kas būs ar mani?
Marķīzs spēji pagriezās. Viņa acis tumšajā sejā vizēja lielas un baltas. Tu? viņš jautāja. — Kas būs ar tevi?