— Es gribētu zināt, Ričards sacīja, kā lai es tieku atpakaļ normālajā dzīvē? Man šķiet, ka esmu nokļuvis murgā. Pagājušajā nedēļā visam vēl bija jēga, bet tagad nekam vairs nav jēgas… viņš aprāvās. Savaldījās. — Es gribu zināt, kā dabūt atpakaļ savu veco dzīvi, — viņš paskaidroja.
Ar mums kopā tu to atpakaļ nedabūsi, Ričard, Dora sacīja. Tev jau tāpat būs pietiekami grūti. Es… man patiešām ir ļoti žēl.
Medniece, pagājusies uz priekšu, notupās uz ietves. Viņa noāķēja no jostas mazu metāla ķeksīti un ar to atvēra kanalizācijas lūkas vāku. Viņa atrāva to vaļā, piesardzīgi tajā ielūkojās un sāka rāpties lejup, pamādama Dorai, lai lien iekšā. Dora neskatījās uz Ričardu, kad kāpa lejup. Marķīzs kasīja degunu. Jaunais cilvēk, viņš sacīja, saprotiet jel beidzot: ir divas Londonas. Ir Augšlondona tā, kurā jūs reiz dzīvojāt, un ir Apakšlondona Apakšzeme, kurā dzīvo tie, kas izkrituši cauri parastās pasaules šķirbām. Tagad jūs esal viens no tiem. Arlabvakaru!
Marķīzs sāka rāpties akā. — Pagaidiet! — Ričards iesaucās un sagrāba lūkas vāku, pirms tas paspēja aizvērties. Viņš sekoja marķīzam un ielīda akā. Akas augšdaļā bija sastājusies pretīga, ziepjaina, kāpostaina smaka. Ričards paredzēja, ka lejā tā kļūs vēl briesmīgāka, taču, nokāpis tunelī, viņš juta, ka smaka izzudusi. Pa zemi tecēja sekla, bet strauja pelēka ūdens straume. Ričards tajā iekāpa. Kādu gabaliņu tālāk viņš redzēja spīdam pārējo lukturīšus, un viņš, saceldams šļakatas, skrēja viņiem pakaļ, līdz panāca.
— Ej projām, marķīzs sacīja.
- Neiešu, Ričards atteica.
Dora palūkojās uz viņu. Man ir ļoti žēl, Ričard, viņa teica.
Marķīzs nostājās pa vidu starp Ričardu un Doru. Tu nevari dabūt atpakaļ ne savas mājas, ne darbu, ne veco dzīvi, viņš teju vai iecietīgā balsi skaidroja. Tā visa vairs nav. Tur augšā tevis vairs nav. Viņi bija sasnieguši sazarojumu, kur savienojās trīs tuneļi. Dora un Medniece nogriezās vienā no tiem, tajā, kurš bija sauss, un gāja neatskatoties. Marķīzs vēl bridi palika turpat.
— Tev vienkārši jāmēģina pierast, marķīzs sacīja. Pierast pie tumsas un tuneļiem, un burvestībām. Tad viņš atieza zobus platā, baltā un mirdzošā smaidā, kas bija monumentāls savā neīstumā. Tātad — bija prieks tevi atkal satikt. Vēlu veiksmi. Ja spēsi izturēt šeit dienu vai divas, marķīzs pačukstēja, tad ir cerības izvilkt pat veselu mēnesi. — To pateicis, marķīzs pagriezās un aizsoļoja pa tuneli pakaļ Dorai un Mcdniecei.
Ričards atspiedās ar muguru pret sienu un klausījās, kā aizskan viņu soļi, kā pa rensteli uz Austrumlondonas attīrīšanas iekārtām steidzas ūdens un kā atbalsojas kanalizācijas trokšņi. Mēsli, viņš noteica. Un tad, pašam par pārsteigumu, sāka raudāt pirmo reizi kopš dienas, kad nomira viņa tēvs, Ričards Meihjū stāvēja viens pats tumsā un raudāja.
Metro stacija bija visai tukša un visai tumša. Vārnijs gāja pa tuneli, turēdamies tuvu sienai un mezdams nervozus skatus atpakaļ, uz sāniem, un uz priekšu. Viņš bija izvēlējies staciju uz labu laimi un devies uz to pāri jumtiem, slapstīdamies skursteņu ēnās un ik pa brīdim pārbaudīdams, vai viņam neviens neseko. Vārnijs nedomāja iet atpakaļ uz savu midzeni Kemdentaunas dziļajos tuneļos. Pārak bīstami. Bija ari citas vietas, kur Vārnijs bija noglabājis ieročus un ēdamo. Jānoiet uz kādu laiciņu pagrīdē, kamēr viss šis trakums pierimst.
Viņš nostājās aiz biļešu automāta un ieklausījās: tumsa un pilnīgs klusums. Pārliecinājies, ka ir viens, Vārnijs ļāva sev bridi atpūsties. Viņš apstājās vītņu kāpņu augšgalā un izdvesa garu nopūtu.
Viņam blakus atskanēja glumas balss tērgāšana. Vārnijs ir vislabākais pavadonis un sargs visā Apakšzemē. Tas taču visiem zināms. Misters Vārnijs pats mums to teica. Otrpus Vārnijam atskanēja dobja atbilde: Melot nav glīti, mister Krup.
Piķa melnajā tumsā bija dzirdams, kā misters Krups izvērš aizsākto tēmu.
Jā, nav vis, mister Vandemār. Jāsaka, es to uztveru kā nodevību pret sevi, un mani tas ir dziļi ievainojis. Un aizskāris. Un brīžos, kad nav nekā, kas mazinātu zaudējuma sāpes, cilvēks aizvainojumus neko labi vis nepanes, vai ne, mister Vandemār?
Nepavisam ne, mister Krup.
Vārnijs spēji metās uz priekšu un klupdams krizdams joņoja lejup pa tumšajām vītņu kāpnēm. Kāpņu augšgalā turpināja skanēt Krupa balss: Nudien, balss sacīja, nogalināt viņu būtu gandrīz vai žēlsirdība.
Metāla trepes tālu un skaļi atbalsoja Vārnija skrējienu. Viņš pūta un elsa, ik pa brīdim ar plecu ietriecās sienā, akli klumburēdams lejup tumsā. Noskrējis līdz kāpņu apakšgalam, viņš apstājās pie zīmes, ka līdz augšai ir 259 pakāpieni un ka tikai ļaudis ar labu veselību var mēģināt tos pieveikt. Visiem pārējiem, kā vēstīja zīme, ieteicams izmantot liftu.
Liftu?
Kaut kas noklankšķēja, un lifta durvis lēni un svinīgi atvērās. Vārnijs ķēra pēc naža un lādēdamies attapās, ka tas aizvien vēl ir pie tās maukas Mednieces. Viņš sniedzās pēc inačetes, kas allaž bija pleca makstī. Tā bija pazudusi.
Vārnijs izdzirdēja aiz muguras kādu pieklājīgi ieklepojamies un pagriezās. Uz vītņu kāpņu apakšēja pakāpiena sēdēja misters Vandemārs un tīrīja nagus ar Vārnija mačeti.
Nākamajā mirklī Vārnijam virsū klupa misters Krups ar nagiem un zobiem, un maziem asmenīšiem, un Vārnijam pat neatlika laika iekliegties. Atā, misters Vandemārs vienaldzīgi noteica, turpinādams tīrīt nagus. Un tad sāka gāzties asinis. Biezas, sarkanas asinis neiedomājamos daudzumos, jo Vārnijs bija liels vīrs un līdz šim bija to visu nēsājis sevī. Uzlūkojot metāla vītņu kāpnes pēc tam, kad Krups un Vandemārs savu bija padarījuši, nezinātājam būtu krietni jāpiepūlas, lai ieraudzītu nelielo rūsas krāsas pleķīti kāpņu apakšā.
Nākamajā reizē, kad kāpnes tika mazgātas, arī tas pazuda pavisam.
Medniece gāja pa priekšu. Dora turējās pa vidu. Marķīzs de Karabass piesedza no aizmugures. Kopš šī trijotne pirms pusstundas bija atstājusi Ričardu tunelī, neviens no viņiem nebija bildis ne vārda.
Dora piepeši apstājās. Mēs tā nedrīkstam darīt, viņa noskaldīja. Mēs nedrīkstam viņu tur atstāt.
Protams, ka drīkstam, marķīzs atbildēja. Un mēs jau to izdarījām.
Dora papurināja galvu. Viņa bija jutusies muļķīgi un nesusi vainas sajūtu jau kopš brīža, kad bija ieraudzījusi Ričardu guļam uz muguras zem Raislipa cīņas zālē. Tagad viņa no šīs sajūtas bija piekususi.
Beidz ākstīties, marķīzs noteica.
Viņš man izglāba dzīvību, Dora atcirta. Viņš būtu varējis atstāt mani guļam uz ietves. Viņš to neizdarīja.
Viņa bija pie visa vainīga. Dora to skaidri apzinājās. Viņa bija atvērusi durvis, lai kāds viņai varētu palīdzēt, un viņš bija palīdzējis. Viņš bija aiznesis Doru siltumā un rūpējies par viņu, un sameklējis viņai palīgu. Tieši tas, ka viņš bija Dorai palīdzējis, bija pārsviedis Ričardu no viņa pasaules Doras pasaulē.
Bija muļķīgi pat domāt par to, ka viņi varētu ņemt Ričardu līdzi. Viņi nevarēja atļauties vest līdzi vēl kādu: Dora pat šaubījās, vai pašreizējā trijotne spēs izturēt gaidāmo ceļojumu.
īsu mirkli viņa prātoja, vai tās, ko viņa bija atvērusi un kas viņu bija aizvedušas pie Ričarda, bija tikai durvis, vai ari notikušajā slēpās kas vairāk.
Marķīzs sarauca pieri: viņš bija savrups un no visiem attālinājies, uri pilns vistīrākās ironijas. Manu dārgo milēdij, — viņš sacīja, — mēs nevaram šajā ekspedīcijā aicināt līdzi viesi.
Neuzkundzējies, dc Karabas, Dora sacīja. Viņa bija pārguruši. Un man šķiet, ka es varu izlemt, kurš mums nāks līdzi. Tu taču strādā pie manis vai ne? Vai varbūt tieši otrādi? Doras izmisums un pārgurums bija izsmēlis pēdējās pacietības rezerves. Viņai dc Karabass bija vajadzīgs, Dora nevarēja atļauties viņu aizraidīt projām, bet viņas pacietība bija galā.