Dc Karabass uzmeta Dorai niknu, ledainu skatienu. Viņš nenāks mums līdzi, Karabass noskaldīja. Un vispār varbūt viņš jau ir miris.
Ričards nebija vis miris. Viņš sēdēja tumsā uz dzegas pie lietusūdens notekas un prātoja, ko lai dara un vai vispār iespējams kaut ko šajā situācijā vērst uz labu. Ričards nosprieda, ka līdzšinējā dzīve viņam ir iemācījusi visai sekmīgi darboties vērtspapīru tirgū, iepirkties liclvcikalos, nedēļas nogalēs skatīties futbolu pa televizoru un ieslēgt termostatu, ja telpās kļūst pārāk vēsi. Taču tā itin nemaz nebija viņu sagatavojusi nepersonas dzīvei uz Londonas jumtiem un kanalizācijas tuneļos, dzīvei tumsā, slapjumā un aukstumā. Netālu ieblāvojās gaismiņa. Ričards dzirdēja tuvojamies soļus. Viņš nosprieda, ka, ja tā gadījumā izrādītos slepkavnieku, kanibālu vai monstru banda, viņš pret tiem necīnītos; Ričardam viss bija līdz kaklam. Viņš sēdēja un cauri tumsai blenza uz vietu, kur būtu jābalstās viņa kājām. Soļi nāca arvien tuvāk.
Ričard? Tā bija Doras balss. Viņš nolēca no dzegas. Tad centās meiteni ignorēt./a vien tas nebūtu tevis dēļ. viņš nodomāja.
- Ričard?
- Kas ir? viņš, acu nepacēlis, jautāja.
- Paklau, Dora iesāka. Tu patiešām nebūtu tajā visā iekūlies, ja es nebūtu pagadījusies tev ceļā. Mierīgi vari pateikt to vēlreiz, Ričards nodomāja. Un es nedomāju, ka ar mums kopā tu būsi drošībā. Bet. Nu labi. Viņa apklusa. Dziļi ievilka elpu. Man ir ļoti žēl. No visas sirds. Vai tu nāksi?
Ričards beidzot paskatījās uz viņu: pretī cieši lūkojās sīks meitēns ar milzīgām acīm bālā sirds formas sejiņā. Labs ir, viņš sev sacīja. Laikam tomēr neesmu gatavs tā vienkārši nolaist rokas un atdot galus. — Nu, patiesībā man šobrīd nekas īpašs nav darāms, Ričards atteica māksloti nevērīgā tonī, kas robežojās ar histēriju. Par ko gan ne?
Meitenes sejiņa pārvērtās. Viņa pastiepa rokas un cieši apkampa Ričardu. Un mēs mēģināsim dabūt tevi atkal mājās, — viņa teica. Es apsolu. Tad, kad būsim atraduši to, kas man jāsameklē. Ričards prātoja, vai viņa tiešām tā domāja iepriekšējā saruna par šo tēmu bija likusi viņam nospriest, ka tas nav iespējams. Bet viņš izstūma šādu domu no prāta. Viņi gāja uz priekšu pa tuneli. Ričards ieraudzīja Mednieci un marķīzu, kuri gaidīja viņus tuneļa galā. Marķīzs izskatījās tā, it kā būtu bijis spiests apēst veselu citronu vienā paņēmienā.
- Starp citu, ko tu īsti meklē? Ričards vaicāja jau maķenīt labākā omā.
Dora dziļi ievilka elpu un pēc ilgāka brīža atbildēja. Tas ir garš stāsts, — viņa svinīgi noteica. Tieši pašlaik mēs meklējam eņģeli vārdā Izlingtons. Un tad Ričards sāka smieties; viņš neko tur nevarēja darīt. Šajos smieklos, protams, bija sava daļa izmisuma, ko papildināja tāda cilvēka nogurums, kuram pēdējo divdesmit četru stundu laikā bijis jānotic pārāk daudzām neiespējamām lietām, pat nepagūstot ieturēt kārtīgas brokastis. Viņa smiekli atbalsojās tālu pazemes ejās.
- Eņģeli? viņš, smieklos raustīdamies, pārvaicāja. Vārdā Izlingtons?
- Mums vēl tāls ceļš ejams, Dora noteica.
Ričards papurināja galvu. Viņš jutās kā iztukšots, izgriezts uz otru pusi un nodīrāts. Eņģeli, — viņš histēriski čukstēja tuneļiem un tumsai. Eņģeli.
Lielajā zāle it visur bija sveces: tās stāvēja pie dzelzs pīlāriem, kas balsta jumtu, sveces gaidīja blakus ūdenskritumam, kas šļācās lejup pa vienu no telpas sienām un ielija nelielā akmens baseinā, sveces spiedās kopā akmens sienu malās, sveču bariņi pulcējās uz grīdas, sveces bija iespraustas svečturos pie durvīm, kam abās pusēs slējās tumši metāla pīlāri. Durvis bija taisītas no melna, pulēta krama, un tās ietvēra sudraba aile, kas gadsimtu gaitā bija nosūbējusi gandrīz melna. Sveces stāvēja neiedegtas; bet, kad tām garām pagāja kāds garš stāvs, tās piepeši uzliesmoja. Neviena roka nepieskaras svecēm; neviena liesma nepieskaras daktij.
Garais tēls bija tērpies vienkāršā, baltā vai pat vairāk nekā baltā apmetnī. Tā krāsa, vai pareizak krāsas neesamība, bija (.ik spilgta, ka šķita biedējoša. Tas gāja basām kājām pa Lielās zāles auksto akmens grīdu. Tā seja bija bāla un vieda, maiga un, iespējams, ari mazliet vientuļa.
Tā bija ļoti skaista.
Drīz zālē dega pilnīgi visas sveces. Tēls uz mirkli apstājās pie akmens baseina; notupies pie ūdens, tas salika plaukstas, pasmēla tīro ūdeni un dzēra. Ūdens bija auksts un ļoti tīrs. Padzēries tas uz brīdi aizvēra acis kā pateikdamies. Tad tas piecēlās un gāja atpakaļ cauri zālei tāpat, kā atnācis; un, tēlam paejot garām, sveces viena pec otras nodzisa, kā bija to darījušas desmittūkstošiem gadu. Tēlam nebija spārnu, bet tas pilnīgi noteikti bija eņģelis.
Izlingtons pārkāpa Lielās zāles slieksni; nodzisa pēdējā svece, un atkal iestājās tumsa.
Sestā nodala
ričards bija sacīs domās rakstīt dienasgrāmatu.
Mīļā dienasgrāmata, viņš iesāka. Piektdien man bija darbs, līgava, mājas un dzīve, kam ir kaut kāda jēga. (Cik nu vispār dzīvei var būt jēga.) Tad es atradu uz ietves guļam asiņojošu meiteni un centos būt žēlsirdīgais samarietis. Tagad man 7iav ne līgavas, ne māju, ne darba, un es klimstu pārsimt pēdu zem Londonas ielām, un man ir apmēram tādas pCLŠas nākotnes izredzes kā pašnāvnieciskai mušai.
- Tālāk pa šo ceļu, marķīzs sacīja, norādīdams virzienu ar elegantu žestu, ko paspilgtināja dubļainās manšetes plīvošana.
- Vai tad tie tuneļi visi neizskatās vienādi? Ričards jautāja, uz bridi pārtraucis dienasgrāmatas rakstīšanu. Kā jūs tos varat atšķirt?
- Nckāj marķīzs skumjā balsi noteica. Mēs esam bezcerīgi apmaldījušies. Mūs neviens vairs neatradīs. Pēc pāris dienām mēs jau slaktēsim viens otru nost, lai dabūtu kaut ko ēdamu.
- Tiešām? Ričards ienīda sevi par to, ka uzķērics uz āķa jau tobrīd, kad to sacīja.
Nē. Marķīza sejas izteiksme liecināja, ka āzēt šilo nabaga muļķi ir pārlieku viegli, lai tas spētu sagādāt prieku. Ričards, savukārt, ievēroja, ka viņam aizvien mazāk un mazāk rūp, ko šie ļaudis par viņu domā. Izņemot varbūt Doru.
Viņš atgriezās pie domu dienasgrāmatas rakstīšanas. Šajā otrajā Londonā ir simtiem, varbūt pat tūkstošiem iedzīvotāju. Tie ir vai nu šejienieši, vai tādi, kas izkrituši cauri pasaules šķirbām. Es klimstu kopā ar meiteni vārdā Dora, viņas miesassardzi un viņas ārprātīgo lielvezīru. Pagājušonakt mēs gulējām zemā tunelī, Dora teica, ka tas bijis prinča reģenta laika notekvada atzars. Miesassardze bija nomodā, kad es aizmigu un nomodā, kad mani pamodināja. Šaubos, ka viņa vispār jelkad gul. Brokastīs mēs ēdām augļu kūku; marķīzam kabatā bija aizķēries krietns gabals. Kādēļ lai kāds nēsātu kabatā gabalu augļu kūkas? Kamēr es gulēju, manas kurpes gandrīz paspēja izžūt.
Es gribu mājās. Pēdējo teikumu Ričards domās trīsreiz pasvītroja, pārrakstīja ar lielajiem burtiem un sarkanu tinti, apvilka to un domu lappuses malā salika vairākas izsaukuma zīmes.
Vismaz eja, pa kuru viņi pašreiz gāja, bija sausa. Šis tunelis pārstāvēja augsto tehnoloģiju stilu gar baltām sienām stiepās sudrabaini spīdīgas caurules. Marķīzs un Dora gāja pa priekšu. Ričards centās turēties pāris soļus viņiem aiz muguras. Medniece visu laiku mainīja atrašanās vietu te viņa gāja pati pēdējā, te vienā vai otrā pusē, te turējās gabaliņu visiem priekšā, ik pa brīdim saplūzdama ar ēnām. Pārvietojoties viņa neradīja ne vismazāko skaņu, un Ričardu tas stipri vien mulsināja.