Piepeši viņiem priekšā uzplaiksnīja gaisma. Tūlīt būsim klāt, — marķīzs teica. Bankas stacija. Laba vieta, kur sākt meklējumus.
- Tu esi izkūkojis prātu, Ričards sacīja. Viņš negribēja, lai tas būtu dzirdams, taču tumšajā ejā atbalsojās pat visvairāk sotto no visām voces.
- Ak tā? — marķīzs atteica. Iedrebējās zeme: tepat netālu vajadzēja būt metro vilcienam.
- Lai nu paliek, Ričard, — Dora sacīja.
Taču viņam pār lūpām jau bira nākamie vārdi: Manuprāt, Ričards teica, jūs abi uzvedaties ļoti muļķīgi. Tādu eņģeļu nemaz nav.
Marķīzs pašūpoja galvu un sacīja: Jā, jā. Protams. Tagad man ir skaidrs. Nav nekādu eņģeļu. Tieši tāpat kā nav Apakšlondonas, nav žurkmēļu, un Seperdsbušā nav nekādu ganu.
- Skaidrs, ka Seperdsbušā nav nekādu ganu. Esmu tur bijis. Tur ir tikai mājas un veikali, ielas un BBC. Tas arī viss, Ričards kategoriski noteica.
- Ir gan tur gani, — Ričardam pie auss atskanēja Mednieces balss. Lūdz Dievu, lai tev nenāktos viņus sastapt. — Viņa to sacīja visā nopietnībā.
- Nu labi, Ričards noteica, tik un tā es neticu, ka šeit pazemē apkārt klīst eņģeļu draudzes.
- Nebūt ne, marķīzs sacīja. Eņģelis ir tikai viens. Viņi bija nonākuši tuneļa galā. Priekšā bija slēgtas durvis. Marķīzs pakāpās soli atpakaļ. Manu lēdij? viņš vaicājoši pievērsās Dorai. Viņa uz brīdi piespieda durvīm plaukstu. Durvis bez trokšņa atvērās.
- Varbūt, — Ričards ietiepīgi turpināja, — ka mēs domājam katrs par kaut ko citu. Tie eņģeļi, kas man prātā, ir tie spārnotie, ar nimbu un bazūnēm un lai-miers-virs-zemes-un-cilvēkiem-labs-prāts.
- Tieši tā, sacīja Dora. Tu esi pareizi sapratis. Eņģeļi.
Viņi izgāja pa durvīm. Ričards nevilšus aizmiedza acis, jo viņu bija pārsteigusi pēkšņa gaismas straume: gaisma spiedās viņam galvā kā migrēna. Kad acis bija apradušas ar gaismu, Ričards sev par pārsteigumu atklāja, ka zina, kur atrodas: viņi bija nonākuši garajā gājēju tunelī, kas savieno Pieminekļa un Bankas metro staciju. Pa tuneli savās gaitās gāja pilsētas ļaudis, un neviens viņu četrotnei nepievērsa ne vismazāko uzmanību. Pa gaiteni līdz viņiem atplūda možas saksofona skaņas: tur kāds samērā pareizi atskaņoja Bērta Bekereka un Hela Deivida «I'll Never Fall In Love Again». Viņi devās uz Bankas stacijas pusi.
Un kuru no viņiem lad mēs meklējam? — Ričards samērā nevainīgi apvaicājās. Eņģeli Gabrielu? Rafaelu? Miķeli?
Viņi gāja garām metro kartei. Marķīzs piedūra garu, melnu pirkstu Endželas stacijai: Izlingtonu.
Ričards bija gājis garām Endželas stacijai simtiem reižu. Tā bija Izlingtonā, modernā un dārgā rajonā, kas bija pilns ar senlietu veikaliem un dažādām ēstuvēm. Ričarda zināšanas par eņģeļiem bija visai niecīgas, taču viņš bija gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka Izlingtonas stacijas nosaukums patapināts no kāda kroga vai citas ievērojamas vietas, nevis no eņģeļa. Viņš mainīja sarunas tematu. Ziniet, kad es pirms pāris dienām mēģināju iekāpt metro vagonā, mani nelaida iekšā.
Vienkārši vajag viņiem parādīt, kurš te ir saimnieks, tas arī viss, viņam aiz muguras atskanēja Mednieces maigā balss.
Dora kodīja apakšlūpu. Vilciens, ko meklējam, mūs ielaidīs, viņa teica. Ja mums izdosies to atrast. Sacīto gandrīz noslāpēja netālu skanoša mūzika. Pagājuši vēl dažus soļus, viņi nogriezās ap stūri.
Saksofonists bija noklājis mēteli sev priekšā uz tuneļa grīdas. Uz tā mētājās pāris monētas, un izskatījās, ka vīrs pats tās tur nolicis, lai mudinātu garāmgājējus darīt tāpat. Uz šī āķa neviens nebija uzķēries.
Saksofonists bija ārkārtīgi gara auguma; viņam bija tumši mati, kas sniedzās līdz pleciem un gara, šķipsnās sadalījusies bārda, kas veidoja tumšu ietvaru dziļi iekritušajām acīm un lielajam degunam. Viņam mugurā bija noplīsis teniskrekls un taukainu plankumu izraibinātas džinsa bikses. Kad četrotnc pienāca viņam klat, muzikants pārstāja spēlēt, izkratīja siekalas, kas sakrajušās saksofona iemutī, uzlika to atkal vietā un ieskandināja pirmos akordus no Džūlijas Londonas vecās dziesmas «Cry Me A River».
Un tagad tu saki, ka tev ir žēl…
Ričards pārsteigts atklāja, ka vīrs viņus ir pamanījis un arī to, ka viņš ļoti cenšas to neizrādīt. Marķīzs nostājās viņam priekšā. Saksofona melodija pārtapa nervozā spiedzienā. Marķīzs atieza zobus aukstā smīnā. Tas tak ir Līrs, vai ne? viņš vaicāja.
Vīrs piesardzīgi pamāja ar galvu. Pirksti spaidīja saksofona taustiņus. Mēs meklējam Ērlskortu, marķīzs turpināja. Vai tev gadījumā nav patrāpījies līdzi kāds vilcienu saraksts? viņš jautāja.
Ričardam sāka pielēkt. Viņš pieņēma, ka Erlskorta, par kuru bija ieminējies marķīzs, nebija labi pazīstamā metro stacija, kurā Ričards, lasīdams avīzi vai vienkārši aizsapņodamies, bija neskaitāmas reizes gaidījis vilcienu. Vīrs, ko marķīzs bija nosaucis par Līru, ar mēles galiņu samitrināja lūpas. T's nav neiespējams. Kas man no tā atlēktu, ja būtu?
Marķīzs iebāza rokas dziļi mēteļa kabatās. Viņš pasmaidīja kā kaķis, kam uzticētas niķīgu, toties labi barotu kanārijputniņu būra atslēgas. Tā runā, viņš laiski ieteicās, it kā būtu nācis vienkārši patērzēt, ka Merlina skolotājs Blēzs reiz uzrakstīja tik burvīgu meldiņu, ka tas burtiski izvilina monētas no kabatas jebkuram, kurš to izdzird.
Līrs piemiedza acis. — Tas nudien būtu vērtīgāks par parastu vilcienu sarakstu, viņš sacīja. Protams, ja tev tas meldiņš patiešām ir.
Marķīzam ļoti dabiski izdevās notēlot tādu izteiksmi, it kā viņš nupat būtu apjēdzis: apieliņ, tas laikam nudien ir vērtīgāks! Nu tātad, marķīzs augstsirdīgā tonī sacīja, es pieņemu, ka tev labpatiks man pakalpot, vai ne?
Līrs negribīgi pamāja ar galvu. Viņš parakņājās aizmugurējā kabatā, izvilka vairākkārt pārlocītu papīra strēmeli un pacēla to gaisā. Marķīzs sniedzās pēc papīra. Līrs pavilka roku nost. Nospēlē vispirms meldiņu, tu, vecais krāpniek, viņš mudināja. L*n tā ka lai nostrādātu, ka nākas.
Marķīzs pacēla uzaci. Viņš iešāva roku vienā no mēteļa iekškabatām, un, kad viņš to atkal izvilka laukā, rokā bija stabulīte un kristāla bumbiņa. Viņš palūkojās uz kristāla bumbiņu, izdvesa «hmmm», kas, nozīmēja aptuveni «ak, tad re kur tā bija pazudusi» un atlika to atpakaļ kabatā. Tad viņš ievingrināja pirkstus, pielika stabulīti pie lūpām un sāka spēlēt jocīgu, trallinošu melodiju, kas, lēkādama un dancodama, izvirpuļoja laukā no stabules. Ričardu pārņēma sajuta, it kā viņam atkal būtu trīspadsmit gadu un viņš skolas pusdienu starpbrīdī pie labākā drauga pārnēsājamā radioaparāta klausītos Top 20; tolaik viņam, ka jau katram pusaudzim, popmūzika bija šķitusi pati pilnība; tagad, marķīza spēlē klausoties, viņš atkal vienā melodijā dzirdēja it visu, ko vien var vēlēties saklausīt dziesmā.
Uz Līra mēteļa, garāmgājēju mestas, šķindot nobira monētas, un iepriecinātie cilvēki pavasarīgā gaitā devās tālāk. Marķīzs nolaida stabulīti. Tagad es esmu tev parādā, vecais blēdi, sacīja Līrs, pamādams ar galvu.
Jā. Tā ir. Marķīzs paņēma lapu ar vilcienu sarakstu, pārlaida tam skatienu un pamāja ar galvu. Vel tikai viens padoms. Nespēlē to pārāk bieži. Ar mazumiņu pietiek ļoti ilgam laikam.