Выбрать главу

Pēc šiem vārdiem četrotne devās projām pa garo gaiteni, kur no visām sienām nolūkojās filmu un apakšveļas reklāmas plakāti un pāris oficiāla paskata vēstījumu, kas lika ielu muzikantiem meklēt citu vietu spēlēšanai; ejot viņi dzirdēja elsojam saksofonu un monētas krītam uz paklātā mēteļa.

Marķīzs veda viņus uz Centrālās metro līnijas platformu. Ričards piegāja pie perona malas un paskatījās lejup. Viņš, kā allaž, mēģināja noteikl, kuras no sliedēm pieder parastajam vilcienam, kurš ari šai posmā gāja pa pazemi, un kā allaž nosprieda, ka tās, kuras atrodas vistālāk no platformas un ko no zemes atdala lieli, dzeltenīgi balti por­celāna izolatori. Ričards nevilšus pasmaidīja, ieraudzījis sīku, pelēku pelīti, kura drosmīgi tekalēja trīs pēdas zem viņa, peliskā vēlmē atrast kādu nomestu sviestmaizi vai izbirušus kartupeļu čipsus.

Skaļrunī atskanēja ierastā formālā, bezpersoniskā vīrieša balss, kura brīdināja: Uzmanieties no spraugām! Brīdinājums bija domāts, lai atturētu neuzmanīgus pasažierus no iekāpšanas spraugā starp perona malu un vilcienu. Ričards, tāpat kā vairums londoniešu, šo brīdinājumu tikpat kā vairs nedzirdēja tas līdz ar citiem stacijas trokšņiem bija kļuvis par fonu. Te piepeši Medniece viņu sagrāba aiz rokas. Uzmanies no spraugas! viņa brīdinoši noteica. — Stāvi ma­liņā, pie sienas.

—  Ko? Ričards nesaprata.

—  Es teicu, Medniece atkārtoja, uzmanies no…

Un tad tas uzvēlās uz platformas malas. Tas bija caurspīdīgs, spo­kains kā izlīdis no slikta sapņa; tas vēlās kā melni dūmi un piepūtās kā ūdenī iemests zīds. Kustēdamies šausmīgi ātri, tas tomēr radīja iespai­du, ka plūst gandrīz lēni, pēc mirkļa tas jau bija Ričardam klāt, cieši apvijās viņam ap potīti un iedzēla kājā par spīti «Levi's» džinsiem. Tas rāva Ričardu uz platformas malas pusi, un viņš tik tikko turējās kājās.

It kā no tāluma viņš redzēja, ka Medniece izvelk nūju un vairāk­kārt stipri iesit dūmainajam tausteklim.

Atskanēja neprātīgs un griezīgs spiedziens, kādu varbūt varētu iz­dvest garā nevesels bērns, kad tam atņem rotaļlietu. Dūmainais taus­teklis palaida vaļā Ričarda potīti, aizslīdēja pār perona malu un pa­zuda. Medniece saķēra Ričardu aiz apkakles un pavilka viņu tālāk no malas; Ričards atkrita ar muguru pret sienu. Viņu kratīja drebuļi, un pasaule piepeši šķita pilnīgi nereāla. No viņa džinsenēm, kur vien radījums bija pieskāries, bija pazudusi krasa, it kā tās bulu nemākulīgi balinātas. Viņš pavilka bikšu staru uz augšu: ap potīti un ikru muskuli sāka parādīties sarkanas švīkas. Kas… viņš centās jautāt, bet balss bija kaut kur pazudusi. Viņš norīstījās un mēģināja vēlreiz. Kas tas bija?

Medniece bezkaislīgi viņā noraudzījās. Viņas seja izskatījās kā izgrebta no brūna koka. Nedomāju, ka tam ir vārds, viņa teica. Tādi dzīvo spraugās. U11 es tevi brīdināju.

Es… nekad iepriekš tādu neesmu redzējis.

—  Iepriekš tu nepiederēji Apakšpasaulei, Medniece notei­ca. Vienkārši paliec pie sienas. Tā ir drošāk.

Marķīzs paskatījās, cik rāda lielais zelta kabatas pulkstenis. Ieslidi­nājis to atpakaļ krūšu kabatā, viņš ielūkojās Lira dotajā sarakstā un apmierināts pamāja ar galvu. Mums veicas, viņš paziņoja Erlskortas vilciens piestās šajā stacijā aptuveni pēc pusstundas.

— Erlskortas stacija nav uz Centrālās līnijas, Ričards piezīmēja.

Marķīzs blenza uz Ričardu, neslēpdams uzjautrinājumu. Kas par nedzirdētu domu, jaunais cilvēk, viņš noteica. Nekas laikam nav tik neaptverams kā nezināšana, vai ne?

Atvējoja silta gaisa pūsma. Stacijā piestāja metro vilciens. Vieni kāpa iekšā, citi ārā, un katrs devās savās darīšanās un dzīvoja savu dzī­vi, un Ričards ar skaudību viņos nolūkojās. Uzmanieties no sprau­gām! brīdināja ierakstītā balss. Nestāviet pie durvīm. Uzmanieties no spraugām! Dora uzmeta Ričardam īsu skatienu. Tad, acīmredza­mi norūpējusies par redzēto, viņa piegāja Ričardam klāt un saņēma viņu aiz rokas. Ričards bija pavisam bāls un saraustīti elpoja. Uzma­nieties no spraugām! vēlreiz nodimdēja ierakstītā balss. Ar mani viss ir kārtībā, Ričards mundrā balsi sameloja, lai gan viņa meliem neviens pat negrasījās ticēt.

Mistera Krupa un mistera Vandemāra slimnīcas iekšpagalms bija drēgna un nejauka vieta. Krustām šķērsām samestu solu, gumijas riepu un biroja mēbeļu krāvumu starpās auga lēkšķaina zāle. Skats uz pagalmu kopumā lika domāt, ka pirms gadiem desmit (iespējams, ap­nikuma vai dusmu dēļ, vai protestējot pret kaut ko, vai varbūt pieda­loties kādā izrādē) ļaudis bija metuši dažādas mantas ārā pa kabinetu logiem un atstājuši tās zemē, lai sapūst.

Starp grabažām mētājās arī stikla lauskas veseli lausku kalni. Bija redzami arī vairāki matrači, izskatījās, it kā daži no tiem būtu vietu­mis tikuši dedzināti. Caur atsperēm auga zāle. Vietējā ekosistēma bija ieskāvusi arī bagātīgi izrotātu strūklaku pagalma vidū, jāsaka gan, ka tā jau labu laiku vairs nebija ne īsti izrotāta, ne īsti strūklaka. Ieplīsusi un pilošā ūdens caurule kopā ar lietusūdeni bija to pārvērtusi par bērnistabu daudzām mazām vardītērn, kas līksmi lēkāja apkārt, priecādamās par brīvību un drošību no visādiem nelidojošiem plēsē­jiem. Vārnas, melnie strazdi un pat atsevišķas kaijas, savukārt, uzlū­koja šo vietu par bezkaķu delikatešu veikalu, kas specializējas varžu piedāvājumā.

Zem izdedzināto matraču atsperēm snaikstījās gliemji; vīngliemeži atstāja glumas pēdas uz stikla lauskām; melnas vaboles čakli zumēja pāri sašķaidītiem, pelēkiem plastmasas telefoniem un dīvaini izkrop­ļotām bārbijām.

Misters Krups un misters Vandemārs bija atnākuši izvēdināt galvu. Stikla lauskām kraukšķot zem pēdām, viņi lēnām staigāja uz riņķi pa iekšpagalmu. Noplukušajos uzvalkos tērptie stāvi līdzinājās ēnām. Misters Krups bija šaušalīgi pārskaities. Viņš soļoja divreiz ātrāk nekā Vandemārs, bridi pa brīdim apmeta loku ap draugu, un izskatījās, it kā viņš no dusmām dejotu. Brīžiem, nespēdams noturēt niknumu sevī, misters Krups triecās virsū slimnīcas sienai, it kā tā būtu īstā preti­nieka vāja aizstājēja, un lika tai just savu kāju un dūru fizisko spēku. Misters Vandemārs, savukārt, vienkārši gāja. Taču viņa gaita bija pārāk stingra, mērķtiecīga un nepielūdzama, lai to nosauktu par vien­kāršu iešanu: nāve gāja tā kā misters Vandemārs. Misters Vandemārs vienaldzīgi noskatījās, kā misters Krups iesper stiklam, kas stāv atsliets pret sienu. Stikls sašķīda ar varen jauku troksni.

Es, mister Vandemār, misters Krups sacīja, nolūkodamies lausku klājienā, esmu darījis jau gandrīz visu, ko esmu gatavs darīt. Gandrīz. Piesardzīgais, gļēvulīgais sūkalģīmis… krupis tāds es varētu viņam acis ar diviem pirkstiem izspiest.

Vandemārs pašūpoja galvu. Vēl ne, viņš teica. — Viņš ir mūsu boss. Ciktāl tas attiecas uz šo darbu. Kad būsim dabūjuši samaksu, varbūt varēsim mazliet izklaidēties paši uz savu roku.

Krups nospļāvās. Viņš ir nevērtīgs, pielaidīgs stulbenis… Mums tā mauķele jānovāc. Jāanulē, jāatceļ, jāapbedī un jānoraksta.

Skaļi iezvanījās telefons. Krups un Vandemārs izbrīnīti skatījās vis­apkārt. Visbeidzot misters Vandemārs ieraudzīja telefonu tas gulēja gruvešu kaudzes nogāzē uz daudzkārt samirkušu medicīnas arhīvu paliekām. Telefona aizmugurē nokarājās sarautu vadu gali. Viņš pa­cēla klausuli un padeva to misteram Krupam. Tev zvana, viņš no­rūca. Misteram Vandemāram nepatika telefoni.

Misters Krups klausās, Krups atsaucas. Pēc brīža viņš ver­dziskā toni novilka: — Ak, tas esat jūs, ser… — Sekoja pauze. Pašlaik, kā jūs tikāt pieprasījis, viņa staigā apkārt brīva ka pīpene. Baidos, ka jūsu ideja par miesassargu izgāzās kā beigts paviāns caur liānām… Vārnijs? Jā, viņš ir visnotaļ miris. • Vel viena pauze.