- Ser, man sāk rasties konceptuālās grūtības noteikt manis paša un mana partnera lomu šajas spēlītēs. Sekoja trešā pauze, kuras laikā misters Krups kļuva bālāks par bālu. Neprofesionāli? viņš pieklusinātā balsī pārvaicāja. Mēs? Tad viņš savilka pirkstus dūrē un trieca to pret ķieģeļu sienu. Balss intonācija tomēr palika tā pati. Ser. Vai drīkstu, nezaudējot pienācīgo cieņu, jums atgādināt, ka tieši mēs ar misteru Vandemāru nodedzinājām Troju? Mēs atnesām Mandrijai melno mēri. Esam nogalinājuši dučiem karaļu, piecus pāvestus, pussimtu varoņu un divus akreditētus dievus. Pēc iepriekšējā pasūtītāja vēlmes sešpadsmitajā gadsimtā nospīdzinājām līdz nāvei veselu klosteri Toskānā. Mēs esam absolūti profesionāli.
Misters Vandemārs, kurš pa to laiku izklaidējās, ķerot vardulēnus un mēģinot noteikt, cik varžu vienā reizē var sabāzt mutē, ar pilnu muti piebilda: Tas man patika…
Ko es domāju? misters Krups vaicāja, notraušot no apvazātā uzvalka iedomātu puteklīti, tajā pašā laikā nepievēršot uzmanību īstajiem netīrumiem. Es domāju, ka mēs esam slepkavas. Rīkļurāvēji. Mēs nogalinām. Viņš brīdi ieklausījās un turpināja: Jā, un ko ar augšpasaulieti? Kāpēc nedrīkstam viņu nogalināt? — Misteram Krupam noraustījās seja, viņš vēlreiz nospļāvās un iespēra sienai, joprojām stāvēdams ar sarūsējušu un pusizjukušu telefonu rokās.
- Biedēt viņu? Mēs esam rīkļurāvēji, nevis putnubiedēkļi. Pauze. Viņš dziļi ievilka elpu. Jā, es saprotu, bet man tas nepatīk. — Runātājs otrā galā nolika klausuli. Misters Krups pablenza uz telefonu. Viņš satvēra telefonu vienā rokā un saka to metodiski pārstrādāt plastmasas un metāla lēveros, dauzot aparātu pret sienu.
Pie Krupa pienāca misters Vandemārs. Viņš bija atradis garu, melnu gliemi ar oranžu pavēderi, un košļāja to kā cigāru. Gliemis visiem spēkiem pūlējās notirināties lejup pa Vandemāra zodu. Kas tur zvanīja? misters Vandemārs jautāja.
- Un kā tev, ellē, šķiet, kas tur zvanīja?
Vandemārs turpināja domīgi gremot un tad iesūca gliemi mutē. Putnubiedēkļcilvēks? — viņš minēja.
- Mūsu darba devējs.
- To es būtu minējis kā nākamo.
- Putnubiedēkļi, misters Krups ar riebumu izmeta. No dusmās sarkani nokaitēta viņš pārtapa par taukaini zaļi aizvainotu Krupu.
Misters Vandemārs norija pēdējos kumosus un nobraucīja muti ar piedurkni. Vislabākais veids, kā biedēt kraukļus, misters Vandemārs teica. Tu vienkārši pasniedzies pēc viņiem, sagrāb viņu sīkos kakliņus un spied, līdz tie vairs nekustas. Tas no viņiem izbaida pildījumu.
Vandemārs pieklusa, un augstu gaisā varēja dzirdēt lidojam un nikni kraucam kraukļus.
- Kraukļi. Corvidae dzimta. Kopības substantīvs, misters Krups izkoptā intonācijā noteica, īpaši izgaršojot nākamo vārdu: slepkavība.
Ričards stāvēja, atspiedies pret sienu blakus Dorai. Viņa nudien bija maza; meitēns grauza nagus, tad brauca ar pirkstiem cauri iesarkanajiem matiem, līdz tie slējās gaisā uz visām pusēm, tad centās tos atkal nogludināt. Dora pavisam noteikti nelīdzinājās nevienam no Ričarda paziņu loka. Kad meitene pamanīja, ka Ričards uz viņu skatās, viņa ierāva galvu plecos un ievīstijās vēl dziļāk drēbju kārtās, vēl augstāk uzvilka ādas jaku. Doras sejas izteiksme Ričardam atsauca atmiņā kādu skaistu ubagojošu bērnu, ko viņš pagājušoziem bija redzējis aiz Koventgārdena: Ričards nebija varējis pateikt, vai tas ir zēns vai meitene. Bērna māte ubagoja, lūgdama garāmgājējiem naudiņu, lai varētu pabarot bērnu un zidainīti, ko turēja rokās. Bet bērns tikai skatījās pasaulē, galvu drēbju vīkšķos ierāvis, un neko neteica, lai arī viņam acīmredzami sala un gribējās ēst. Bērns vienkārši skatījās.
Medniece stāvēja blakus Dorai, pamezdama skatu te uz vienu te uz otru perona galu. Marķīzs bija licis viņiem te pagaidīt un pats kaut kur aizslīdējis. Ričards izdzirdēja kaut kur netālu raudam bērnu. Marķīzs izslīdēja pa durvīm ar uzrakstu «Tikai izeja» un nāca uz viņu pusi. Viņš sūkāja paprāvu konfekti.
- Izklaidējies? Ričards vaicāja. Tuvojās vilciens — par to vēstīja siltā vējpūsma, ko vilciens dzina sev pa priekšu.
- Nē, kārtoju darīšanas, marķīzs atteica. Viņš ielūkojās papīra lapā un kabatas pulkstenī. Marķīzs norādīja uz peronu. Šeit jābūt Ērlskortas vilcienam. Jūs visi trīs stāviet man aiz muguras. Tad, kad stacijā iedārdēja un ierībeja vilciens garlaicīgs, gluži parasta izskata vilciens, kā Ričards vīlies konstatēja marķīzs pārliecās pāri Ričardam pie Doras un sacīja: Manu lēdij? Ir viena lieta, ko man laikam būtu vajadzējis pateikt agrāk.
Dora pievērsa marķīzam savas dīvainās acis. Un tā būtu?
- Nu, marķīzs sacīja, grāfs varētu nebūt sevišķi iepriecināts mani redzēt.
Vilciens samazināja ātrumu un apstājās. Vagons, kas apstājās viņiem iepretī, bija gluži tukšs: gaismas bija izslēgtas, un salons izskatījās drūms, tukšs un tumšs. Ričards jau agrāk reizumis bija ievērojis šādus ēnainus un slēgtus vagonus, piekabinātus metro vilcieniem, un allaž bija brīnījies, kāpēc tos vadā līdzi. Pārējo vagonu durvis šņākdamas atvērās, un pasažieri izkāpa un iekāpa. Tumšā vagona durvis kā bija tā palika ciet. Marķīzs nobungoja uz durvīm sarežģītu, repa stila ritmu. Nekas nenotika. Ričards jau nosprieda, ka vilciens tūdaļ sakustēsies un dosies prom bez viņiem, taču tumšā vagona durvis pēkšņi tika atvērtas no iekšpuses. Durvis pavērās par sešu collu tiesu, un pa spraugu laukā raudzījās vecīga, briļļaina seja.
Kas klauvē? atvērējs jautāja.
Pa durvju spraugu Ričards ieraudzīja liesmas, un cilvēkus un dūmus vagona iekšpusē. Caur durvju stiklu raugoties, savukārt, aizvien bija redzams tumšs un tukšs salons. Lēdija Dora, marķīzs liega balsī paziņoja,un viņas pavadoņi.
Durvis atvērās līdz galam, un viņi iekāpa Erlskortas vilcienā Grāfa galmā [3] .
Septītā nodaļa
grīdu sedza meldru klajums un salmu pakaiši. Lielā kamīnā sprakšķēdams liesmoja pamatīgs bluķis. Netālu no ta lepni pastaigājās vistas, ik pa brīdim kaut ko ieknābādamas no zemes. Telpas malās stāvēja krēsli ar izšūtiem spilveniem, un pie logiem un durvīm karājās gobelēni.
Vilcienam uzsākot gaitu, Ričards tik tikko nepaklupa. Viņš pašāva rokas uz priekšu, pieķērās tuvāk stāvošajam cilvēkam un atguva līdzsvaru. Tuvāk stāvošais cilvēks izrādījās pavecs neliela auguma kungs pilnā bruņojumā, kurš, kā Ričards nosprieda, izskatītos pēc nesen pensionēta zemāka ranga ierēdņa, ja vien iespaidu neizjauktu bruņucepure, apmetnis, visai neveikli noaustais bruņukrekls un šķēps; toties, bruņojumā tērpts, vīrs izskatījās pēc nesen pensionēta zemāka ranga ierēdņa, kurš pret paša gribu ievilkts vietējā dramatiskā teātra pulciņā, kur viņam uzdots spēlēt karavīru.
Vīrelis tuvredzīgi pablenza uz Ričardu, kurš bija pieķēries viņa plecam, un sērīgi noteica: Lūdzu piedošanu.
Es biju vainīgs, Ričards sacīja.
— Es zinu, — vīriņš atteica.
Pa celiņu vagona vidu pretī panācās milzīga auguma īru vilku suns un apstājās pie lautas spēlētāja, kurš sēdēja uz grīdas un neritmiski strinkšķināja stīgas. Vilku suns paglūnēja uz Ričardu, nikni nošņaukajās, apgūlās un aizmiga. Vagona tālākajā galā stāvēja mednieks ar pieradinātu piekūnu uz rokas un apmainījās laipnībām ar bariņu pavecāku jaunkundžu. Daži pasažieri uzkrītoši blenza uz četriem klātpienācējiem; citi tikpat uzkrītoši nelikās par viņiem ne zinis. Tas viss kopumā, kā Ričards atskārta, izskatījās pēc maza viduslaiku galma, ko kāds ņēmis un kā prazdams ievietojis metro vagonā.