Galma ziņotājs pacēla pie lūpām ragu un izvilināja no tā nemelodisku pūtienu, vagonā ienāca milzonīga auguma vecs vīrs, tērpies ritakurpēs un platā apmetnī ar kažokādas oderi. Vīrs vienu roku bija atbalstījis uz pleca ākstam noplukušā triko. Sirmgalvis atstāja satriecošu iespaidu ne tikai ar milzu augumu vien: viņa kreiso aci sedza apsējs, un tas lika vīram izskatīties nedaudz bezpalīdzīgam un nedrošam kā vienacainam vanagam. Vīra rudi sirmajā bārdā bija saķērušies dažādi ēdiena krikuči, un padilušā kažokādas apmetņa lejasgalā redzamās bikšu staras ļoti izskatījās pēc pidžamas biksēm.
Tas, Ričards nodomāja', laikam ir grāfs.
Grāfa āksts bija vīrs krietni gados ar sakniebtām, nebūt ne smaidīgām lūpām un nogrimētu seju. Viņš pavadīja grafu uz tronim līdzīgo, kokgrebumiem rotāto krēslu, un grāfs mazliet nedroši apsēdās. Iru vilks piecēlās, šķērsoja vagonu visā garumā un apgulās pie grāfa čībās ieautajām kājām.
Ērlskorta, Ričards nodomāja, grāfa galms. Un tad viņš sāka prātot, vai Baronskortas metro stacijā būtu sastopams kāds barons un Reivenskortā — krauklis*, vai…
Bruņās tērptais vīrelis aslmatiski noklepojās un sacīja: Nu tad saciet, jūs, nācēji. Dariet zināmu, kāda lietā. Dora paspēra soli uz
* Reivenskortas (Raven's Cauri) stacijas nosaukuma burtisks tulkojums no angļu valodas ir «Kraukļa galms». Tulk. piez.
priekšu. Viņa stāvēja, augstu izslējusi galvu un piepeši izskatījās daudz garāka un drošāka, nekā Ričardam bija šķitis iepriekš. Mēs vēlētos tikt pieņemti uz sarunu ar Viņa gaišību grāfu, Dora teica.
Grāfs pāri visam vagonam nobļāvās: Ko meitēns teica, Halvar? Ričards nodomāja, ka grāfs, iespējams, ir kurls.
Halvars, bruņotais sirmgalvis, pagriezās pret grāfu, salika plaukstas pie mutes un, pūloties pārspēt vilciena dārdoņu, nokliedzās: Viņi atnākuši uz pieņemšanu, Jūsu gaišība!
Grāfs pastūma sāņus biezo kažokādas cepurīti un domīgi pakasīja galvu. Zem cepures vidēja pliks galvvidus. Ak tā? Pieņemšanu? Cik koši! Kas viņi tādi ir, Halvar?
Halvars pagriezās atpakaļ pret ienācējiem. Viņš vēlas zināt, kas jūs tādi esat. Pasakiet to īsos vārdos. Neizplūstiet.
- Es esmu lēdija Dora, Dora paziņoja. Mans tēvs ir lords Portiks.
To izdzirdējis, grāfs atplauka un, paliecies uz priekšu, vērās uz Doru ar vienīgo dūmakaini duļķaino aci. Vai viņa teica, ka esot Portika vecākā meita? grāfs jautāja ākstam.
- Ja-ā, Jūsu gaišība.
Grāfs pamāja Dorai ar roku. Panāc šurp, viņš teica. Nāc, nāc tuvāk. Gribu uz tevi paskatīties. Dora devās uz priekšu, pieķerdamās te vienai, te otrai virves cilpai, kas nokarajās no griestiem, lai varētu noturēties kājās šūpīgajā vilcienā. Pienākusi pie grāfa sēdekļa, Dora pakniksēja. Viņš lūkojās uz meiteni un kasīja bārdu. Mūs visus ļoti satrieca ziņa par tava tēva nelaimīgo… grāfs iesāka un tūdaļ sevi pārtrauca, turpinādams: Saprotams, visa jūsu ģimene bija… un viņš atkal apklusa teikuma vidū, lai sāktu nākamo: Zini, es vienmēr viņam vēlēju veiksmi, mēdzām ari šo to kopā darīt… vecais, labais Portiks… vienmēr ideju pārpilns… Grāfs apklusa. Tad viņš papliķēja ākstam pa plecu un žēlabainā čukstā, kas bija labi dzirdams, par spīti vilciena dārdoņai, sacīja: Ej un paķircini viņus, Tūlij. Pelni sev maizi.
Grāfa āksts artrīta izķēmotā soli aizsteberēja pa eju un nostājas pretī Ričardam. Un kas tu tāds būtu? jokdaris vaicāja.
- Es? Ričards pārjautāja. Hm. Es? Kā mani sauc? Es esmu Ričards. Ričards Meihjū.
- Es? āksts iespiedzās, vecmodīgā, teatrālā stilā atdarinādams Ričarda skotu akcentu. Es? Hm. Es? Paskat tik, kas par vīru. Tas jau nav vīrs, bet zābaks! Galminieki paklusi ieķiķinājās.
Un es, Marķīzs sacīja ākstam, atiezis zobus žilbinošā smaidā, es esmu marķīzs de Karabass. Āksts bolīja acis.
- Dc Karabass zaglis? āksts jautāja. De Karabass laupītājs? De Karabass nodevējs? āksts pievērsās galminiekiem. Bet tas taču nevar būt dc Karabass. Kādēļ? Jo Karabass jau sen izdzīts no grāfa galma. Var jau būt, ka šis pieder pie kādas jaunas, īpaši gara auguma sesku sugas. No galminieku puses atskanēja neīsti smiekliņi, un sākās klusa, satraukta sačukstēšanās. Grāfs neko neteica, viņš bija cieši sakniebis lūpas, un viegli drebēja.
Mani sauc Medniece, — Medniece sacīja ākstam.
Galma ļaudis apklusa.
Āksts atvēra muti, it kā grasītos kaut ko sacīt, bet, paskatījies uz Mednieci, nolēma paklusēt. Mednieces ideāli veidoto lupu kaktiņos rotaļājās viegla smaida atblāzma. Nu, šauj vaļā, viņa teica. Pasaki kaut ko jautru.
Āksts blenza uz nomītajiem kurpju purngaliem. Tad viņš nomurmulēja: Manam medību suņam nava ožamā.
Grāfs, kurš līdz šim bija vien uzkrītoši pētījis marķīzu ar degošu skatienu, nu pielēca kājās viņš bija ka vulkāns ar sirmu bardu, kā saniknots senlaiku dievs. Viņš rādīja uz marķīzu ar pirkstu un, siekalām šķīstot, auroja: Es to nepieļaušu, cs to negrasos pieļaut. Lai viņš panāk šurp!
Halvars pamāja ar nomelnējušu šķēpu uz marķīza pusi, kurš jau soļoja uz vagona priekšgalu, kur nostājās līdzās Dorai grāfa troņa priekšā. Bija dzirdama rūkoņa īru vilka rīkles galā.
- Tu, grāfs bakstīja uz marķīza pusi ar garu, mezglainu rādītājpirkstu, es tevi pazīstu, dc Karabas! Neko neesmu aizmirsis. Varbūt es esmu vecs, bet es neesmu aizmirsis.
Marķīzs paklanījās. Vai drīkstu Jūsu gaišībai atgādināt, viņš pieklājīgi sacīja, ka mūs vienoja darījums? Es vedu miera sarunas starp jūsu ļaudīm un Kraukļa galmu. Un par to jūs pickritāl sniegt nelielu atlīdzību. Tātad ir ari Kraukļa galms, Ričards nodomāja.
Nelielu atlīdzību? grāfs ierēcās, pietvīcis biešu sarkanumā. Tā tu to sauc? Tava stulbuma dēļ, atkāpjoties no Vaitsitijas, es zaudēju duci vīru. Un aci.
Ja atļausiet man sacīt, Jūsu gaišība, marķīzs majestātiskā (oni teica, tas apsējs jums ļoti piestāv. Lieliski izceļ jūsu sejas daili.
- Es zvēru… grāfs draudēja, es zvēru… ka, ja tu vēl reizi spersi kāju mana lēnī, es… viņš aprāvās. Grāfs samulsis un apjucis, ka aizmirsis sakāmo, papurināja galvu. Viņa bārda bija izspūrusi uz visām pusēm. — Tas nekur nepazudīs. Es nemēdzu aizmirst tādas lietas, viņš nobeidza.
Viņš varētu nebūt sevišķi iepriecināts tevi redzēt? Dora čukstus vaicāja de Karabasam.
- Nu, viņš jau arī nav, marķīzs atmurdēja pretī.
Dora pakāpās vēl vienu soli tuvāk grāfam. Jūsu gaišība, viņa skaļi un skaidri ierunājās, de Karabass ir ieradies kopā ar mani kā mans viesis un pavadonis. To saišu vārdā, kas vienojušas jūsu ģimeni ar manējo, jūsu un mana tēva draudzības vārdā es…
- Viņš nelietīgi izmantoja manu viesmīlību, grāfs nodārdināja. Es zvēru, ka… ja viņš vēl reizi ienāks manā lēnī, es likšu izraut viņa iekšas un pašu izžāvēt tā kā… tā ka kaut ko, kam vispirms izrauj iekšas un tad… ta kā…
- Piemēra pēc tā kā siļķi, mans kungs? āksts ierosināja.
Grāfs paraustīja plecus. Tas nav no svara. Sargi, sagūstiet viņu!
Un sargi paklausīja. Lai arī sargi izskatījās pēc tādiem, kam nekad vairs nebūs sešdesmit, viņi abi turēja rokā uz marķīzu notēmētus šaujamlokus, un viņu rokām nelika drcbel ne vecums, ne bailes. Ričards palūkojas uz Mednieci. Neizskatijas, ka notiekošais darītu viņu nemierīgu: viņa drīzāk vēroja to visu ar skatītāja aizrautību, kā teātri.