Dora sakrustoja rokas par krūtīm un tad atkal nolaida tās gar sāniem, izstiepās taisnāka, atmeta galvu, izslēja spico zodiņu. Viņa aizvien mazāk un mazāk izskatījās pēc noskrandušas ielu laumiņas un aizvien vairāk pēc tādas, kas pieradusi panākt savu. Opālkrāsas acis zibeņoja. Jūsu gaišība, marķīzs ir šeit ieradies kā mans pavadonis, es viņu uzaicināju. Mūsu ģimenes ir bijušas draugos tik ilgu laiku…
Jā, tas tiesa, — grafs izpalīdzīgi pārņēma stāstījumu. Simtiem gadu. Simtu simtiem. Pazinu ari tavu vectētiņu. Vecs, jautrs brašulis. Maķenīt jokains, viņš atzinās.
Taču esmu spiesta sacīt, ka uzbrukumu savam pavadonim uztveršu tāpat kā uzbrukumu man un manam namam. Sīkais meitēns lūkojās augšup uz veco viru. Grāfs paliecās uz viņas pusi. Kādu brīdi viņi stāvēja kā sastinguši. Grāfs uztraukumā paplūkāja rudi sirmo bārdu, un tad uzmeta lūpu kā mazs bērns. — Es viņu te nepacietīšu, viņš teica.
Marķīzs izvilka no kabatas zeltīto kabatas pulksteni, ko bija pievads Portika darbistabā, un nesteidzīgi tajā palūkojās. Tad viņš pagriezās pret Doru un sacīja, it kā nekas nebūtu noticis: Manu ledij, es acīmredzami būšu jums noderīgāks ārpus šī vilciena, nekā iekšpus. Un man ir arī citas avēnijas pārstaigājamas.
— Nē, Dora atteica, ja tu iesi prom, mēs visi iesim.
- Nedomāju vis, Marķīzs noteica. Medniece būs tev līdzās, kamēr vien tu būsi Apakšlondonā. Es tevi satikšu nākamajā tirgū. Pacenties pa šo laiku neizdarīt neko pārāk dumju. Vilciens tuvojās stacijai.
Dora pievērsa grāfam skatienu: un šajā skatienā bija kaut kas daudz senāks un varenāks nekā viņas jaunajos gados pieklātos. Ričards ievēroja, ka, viņai ierunājoties, visi citi telpā apklust. — Vai ļausiet viņam iet, Jūsu gaišība? Dora vaicāja.
Grāfs parbrauca ar rokām pār seju, paberzēja labo aci un kreisās acs apsēju, un tad atkal pievērsās Dorai. Ļaujiet viņam iet, — grāfs noteica. Viņš palūkojās uz marķīzu. — Nākamreiz… viņš pārbrauca ar veco, stīvo pirkstu pār ādamābolu, … siļķe.
Marķīzs zemu paklanījās. Es pats atradīšu izeju, viņš sacīja sargiem un devās uz atvērtajām durvīm. Halvars pacēla loku un notēmēja uz marķīza muguru. Medniece pastiepa roku un nolieca Halvara loku ar atvilkto bultu atpakaļ prel zemi. Marķīzs izkāpa uz platformas, pagriezās un nedabiski sparīgi un līksmi pamāja. Durvis šņākdamas aizvērās.
Grāfs apsēdās milzu krēslā vagona pašā galā. Viņš klusēja. Vilciens atsāka gaitu un grīļodamies dārdēja tālāk pa tumšo tuneli. Kur palikušas manas manieres? grāfs pie sevis murmināja. Viņš lūkojās uz Doru un Ričardu. Kad viņš atkārtoja savu sakāmo, Ričards juta grāfa izmisušo, dimdošo balsi atbalsojamies vēderā kā basa bungu ribu. Kur palikušas manas manieres? — Grāfs pastūma vienu no vecajiem bruņiniekiem uz Ričarda pusi. Viņi noteikti ir izbadējušies garajā ceļā, Dagvar. Un izslāpuši, kas tur ko jautāt.
— Jā, Jūsu gaišība.
Apturiet vilcienu! grāfs iesaucās. Durvis atvērās, un Dagvars izlēca uz platformas. Ričards vēroja cilvēkus uz perona. Neviens ncgrasījās iekāpt viņu vagonā. Neviens pat nešķita manām, ka tur notiktu kaut kas neparasts.
Dagvars piegāja pie našķu automāta perona malā. Vispirms viņš noņēma dzelzs bruņuccpuri. Tad ar bruņucimdā tērpto roku uzsita pa automāta sāniem. Grāfa pavēle, viņš paziņoja. Cok'lādes. No mašīnas dziļumiem atskanēja rūkoņa, un tā sāka spļaut laukā kaudzēm «Cadbury's» šokolādes tāfelīšu ar augļiem un riekstiem. Dagvars pielika pie aparāta mutes bruņucepuri, kur tās sabira iekšā. Vilciena durvis jau vērās ciet. Halvars iebāza starp durvīm šķēpa kātu, nu tās vairs nevērās ciet, bet bīdījās šurpu turpu, atsizdamās pret šķēpu.
- Lūdzu, nespiedieties pie durvīm! atskanēja balss skaļruni. Vilciens nevar uzsākt gaitu ar atvērtām durvīm.
Grāfs, galvu piešķiebis, lūkojās uz Doru ar vienīgo redzošo aci. Un tātad. Kas tevi šurp atvedis? viņš jautāja.
Dora aplaizīja lūpas. Vispārīgi runājot, Jūsu gaišība, tā ir mana tēva nāve.
Grāfs lēni pamāja ar galvu. Jā. Tu gribi atriebties. Ari diezgan prātīgi darīts. Grāfs noklepojās un piepeši dziļa krūšu basā deklamēja: Uzvarošs uguns zobens nozibsni neslēptā naidā, asākais asmens asiņu alkās auro; sārtojas sakautā sašķeltie… kaut kas. Tā ja.
- Atriebties? Dora brīdi padomāja. Jā. Tā lika darīt mans tēvs. Taču es pati galvenokārt gribu saprast, kas īsti notika, un aizsargāt sevi. Mūsu ģimenei nebija ienaidnieku. Vagonā ielumpačoja Dagvars, turēdams rokā ar šokolādes tāfelītēm un kolas skārdenēm pilnu bruņucepuri; durvīm beidzot izdevās aizvērties, un vilciens atkal uzsāka gaitu.
Lira mētelis, kas aizvien gulēja paklāts uz tuneļa grīdas, tagad bija apbērts ar monētām un naudaszīmēm, taču 11u to skāra arī neskaitāmu kurpju zoles tās izspārdīja monētas, nosmērēja un saplēsa papīra naudu un sarāva mēteli pa vīlēm. Līrs bija sācis raudāt. — Lūdzu! Kāpēc jūs nevarat mani atstāt vienu? — viņš vaimanāja. Līrs bija ar muguru pieplacis tuneļa sienai; pa seju viņam tecēja asinis, un koši sarkanās lāses krita vīram bārdā. Saksofons, iebuktēts un saskrāpēts, lempīgi un greizi nokarājās Līram uz krūtīm.
Viņu bija apstājis ne īpaši liels cilvēku pūlītis noteikti vairāk par divdesmit, taču mazāk par piecdesmit ļaudīm tie visi plati ieplestām, tukšām acīm blenza uz Liru un nekārtīgā drūzmā spiedās viņam virsū, cits ar citu plēsdamies un skrāpēdamies, lai tieši viņš vai viņa varētu iedot Līram naudu. Uz flīžu sienas vietā, kur Līrs bija krītot pārsitis galvu, vīdēja asins traips. Līrs bija atgaiņājies no kādas pusmūža dāmas, kura, rokassomiņu plaši atvērusi, bija grābusi un metusi Līram virsū sauju piecu mārciņu banknošu. Dāma, karsti vēlēdamās iedot Līram naudu, bija nejauši iegrābusi viņam sejā. Līrs bija palēcies, lai izvairītos no nagu cirtiena, un nogāzies uz tuneļa grīdas.
Kāds viņam uzkāpa uz rokas. Līra seja bija iespiesta monētu klājienā. Viņš sāka lamādamies šņukstēt. Es taču teicu, lai tu neaizraujies, kaut kur blakus ierunājās labi nostādīta balss. Palaidni tāds!
- Palīdzi man! Līrs izdvesa.
- Lai gan, runātājs teju vai negribīgi piebilda, naudai patiešām ir savs vilinājums.
Pūlis spiedās arvien tuvāk. Lidojoša piecdesmit pensu monēta pāršķēla Līram vaigu. Viņš sarāvās čokurā uz grīdas un sargādamies piespieda galvu pie ceļgaliem. Spēlē taču, nolādētais, Līrs šņukstēja. Vienalga ko. Lai tikai viņi rimstas…
Atskanēja maigi stabules pūtieni un atbalsojās tunelī. Tā bija vienkārša frāze, kas tika nemitīgi atkārtota, taču ikreiz mazliet citādi: tās bija de Karabasa variācijas. Soļi sāka attālināties sākumā it kā negribīgi, pēc mirkļa jau dienišķi žigli tie gāja no viņa projām. Līrs atvēra acis. Marķīzs de Karabass bija atslējies pret sienu un spēlēja stabuliti. Kad viņš pamanīja Liru skatāmies, viņš atrāva stabulīti no lūpām un iebāza to dziļi iekškabatā. Viņš pasvieda Līram mežģīņotu, šur tur pielāpītu lina kabatlakatiņu. Līrs tīrīja asinis no vaigiem un no pieres. — Viņi būtu mani nogalinājuši, viņš pārmetoši sacīja.
- Es tevi brīdināju, Karabass atteica. Būtu labāk priecājies, ka man gadījās nākt pa šo ceļu atpakaļ. — Viņš palīdzēja Līram pieslieties sēdus. Un tagad, viņš teica, man šķiet, ka tu man esi vēl vienu pakalpojumu parādā.