Līrs pacēla no grīdas savu saplēsto, dubļaino un zoļu nospiedumiem izraibināto mēteli. Viņam pēkšņi bija kļuvis ļoti auksti, vīrs aplika mēteli ap pleciem un cieši ietinās tajā. Monētas šķindēdamas nobira zemē, banknotes klājās uz grīdas. Līrs atstāja tās guļam. Vai man patiešām veicās, vai arī tu to visu sarīkoji?
Marķīzs izskatījās teju vai apvainots. Nesaprotu, kā tu varēji kaut ko tādu nodomāt!
Es tak tevi pazīstu, tāpēc nodomāju. Ko tu šoreiz gribi likt man darīt? Zagt? Nodedzināt kaut ko? Līrs rezignēti un mazliet skumji vaicāja, piebilzdams: — Slepkavot?
De Karabass noliecās un paņēma atpakaļ savu mutautiņu. Baidos, ka zagt. Ar pirmo reizi uzminēji, viņš smaidot noteica. Man ir trakoti ievajadzējies vienu Tangu dinastijas figūriņu. Līrs nodrebēja un tad lēni pamāja ar galvu.
Ričardam pasniedza «Cadbury's» šokolādes tāfelīti ar augļiem un riekstiem, un palielu sudraba kausu, kura malu rotāja dārgakmeņi Ričards nosprieda, ka tie ir safīri. Kauss bija piepildīts ar kokakolu. Āksts, kuru, kā varēja noprast, sauca par Tūliju, skaļi nokremšķinajās.
- Es gribētu uzsaukt tostu par mūsu viesiem, viņš teica. Par bērnu, par sargu, par muļķi. Lai viņi katrs dabū, ko pelnījuši.
- Kurš no tiem būtu es? Ričards čukstus vaicāja Medniecei.
- Muļķis, protams, viņa atteica.
- Vecos laikos mums bija vīns, Halvars drūmi noteica, iemalkojis kolu. — Man vīns garšo labāk. Nav tik lipīgs.
- Vai visi automāti jums tāpat vien dod visādus labumus? Ričards apvaicājās.
- O, jā, vecais vīrs atteica. Viņi, redziet, klausa grāfa pavēlēm. Viņš valda pār to Apakšzemes daļu, kur braukā vilcieni. Viņš ir Centrālās, Apļa, Jubilejas, Viktorijas un Beikcrlu līnijas valdnieks, — nu vārdu sakot, visu, izņemot Apakšpuses līniju.
Kas ir Apakšpuses līnija? Ričards nesaprata.
Halvars pašūpoja galvu un saknieba lūpas. Medniece pieskārās Ričardam pie pleca un sacīja: Atceries, ko es tev teicu par Seperdsbušas ganiem?
Tu teici, ka es negribētu viņus satikt, un ka ir lietas, ko man labāk nezināt.
Labi, Medniece noteica. Tagad vari tām lietām pievienot ari Apakšpuses līniju.
Dora atgriezās no vagona priekšgala. Viņa smaidīja. Grāfs piekrita mums palīdzēt, viņa teica. Nāciet. Viņš mūs pieņems bibliotēkā. Ričards, iedams Dorai nopakaļ, saprata, ka no viņa lūpām šoreiz nav izskanējis jautājums «Kādā bibliotēkā?». Jo ilgāk viņš šeit uzturējās, jo mazāk centās izprast visas šejienes dīvainības. Viņš devās Dorai līdzi, aizgāja tukšajam grāfa tronim otrā pusē, atvēra durvis uz blakus vagonu un nokļuva bibliotēkā. Tā bija milzīga zāle ar akmens sienām un augstiem koka griestiem. Pie visām sienām atradās plaukti, piekrauti pilni ar visdažādākajām mantām. Protams, plauktos bija grāmatas, bet arī lērums citu lietu: tenisa raketes, hokeja nūjas, lietussargi, lāpsta, piezīmjdators, koka kāja, paris krūzīšu, neskaitāmas kurpes, vairāki binokļi, blociņš, sešas uz rokām uzmaucamas lelles, viena lavas lampa ar kustīgiem burbuļiem iekšā, vairāki kompaktdiski, dažādas skaņuplates (ilgspēlējošās, 45 un 78 apgriezienu plates), audiokasetes un astoņceliņu lentes, mctamkauliņi, mašīnītes, dažādi zobu protēžu veidi, rokaspulksteņi, kabatas lukturīši, četri dārza rūķi (divi ar makšķerēm rokās, viens rūķis pastaigā un viens ar cigāru zobos), avīžu un žurnālu kaudzes, burvestību folianti, trijkāju ķebļi, cigāru kārba, plastmasas vilku suns, kas klana galvu, zeķes… šī telpā bija īsta pazudušo mantu impērija.
Tas ir viņa īstais lauciņš, Medniece nočukstēja. — Pazaudētas mantas. Aizmirstas mantas.
Akmens sienā bija logi, un pa tiem Ričards redzēja drebam tumsu un aizzibam metro tuneļu gaismas. Grāfs sēdēja uz grīdas ar izplestām kājām, glaudīja vilku suni un kasīja tam pazodi. Grāfam blakus stāvēja apvainojies āksts.
Grāfs, ieraugot ienācējus, pieslējās kājās. Viņš sarauca pieri. Ak tā. Te nu jūs esat. Bija kaut kāds iemesls, kādēļ lūdzu jūs atnākt, tūdaļ atminēšos… Grāfs papluinīja rudi sirmo bārdu, un šis žests tik lielam vīram izskatījās nepiedienīgi sīciņš.
- Eņģelis Izlingtons, Jūsu gaišība, Dora pieklājīgi atgādināja.
- Ak, jā. Tavam tēvam, zini, bija daudz ierosinājumu pārmaiņām. Daudz man par to jautāja. Es neuzticos pārmaiņām. Aizsūtīju viņu pie Izlingtona. Te viņš apstājās. Vai es to jau stāstīju?
- Jā, Jūsu gaišība. Un kā mēs varētu nokļūt pie Izlingtona?
Grāfs palocīja galvu, it kā Dora būtu pateikusi kaut ko svarīgu. Tikai vienu reizi pa īsāko ceļu. Pec tam jāmēro tālais ceļš lejup. Bīstams.
Un kāds būtu īsākais ceļš? Dora pacietīgi vaicāja.
Nē, nekas nesanāks. Ir jābūt atvērējam, lai pa to ietu. Tas der tikai Portika ģimenei. Grāfs uzlika savu lielo plaukstu Dorai uz pleca. Tad tā uzslīdēja augstāk un pieskārās vaigam. Labak paliec tepat pie manis. Varētu pasildīt vecam vīram sānus, ko? Viņš pašķielēja uz Doru un ar vecīgajiem pirkstiem pieskārās Doras matu cekulam. Medniece pakāpās soli uz Doras pusi. Dora noraidoši pamāja ar roku: nē. Vēl ne.
Dora palūkojās augšup uz grāfu un sacīja: Jūsu gaišība, es esmu Portika vecākā meita. Kā es varu nokļūt pie eņģeļa Izlingtona? Ričards bija pārsteigts, cik Dora spēj būt savaldīga, redzot grāfa sakāvi laika plūduma priekšā.
Grāfs koncentrēdamies pamirkšķināja labo aci: galvu uz sāniem piešķiebis, viņš izskatījās pēc veca vanaga. Viņš atrāva roku no Doras matiem. — Tātad tu tā esi. Tu esi. Portika meita. Kā klājas dārgajam tētim? Jādomā taču, ka labi? Labs, krietns cilvēks.
Kā lai mēs tiekam pie eņģeļa Izlingtona? — Dora jautāja atkal, un šoreiz viņas balss nedaudz drebēja.
Hmm? Tur jums, protams, noderēs Angelus.
Ričards mēģināja iztēloties, kāds grāfs varētu būt bijis pirms piecdesmit, sešdesmit gadiem vai pieciem simtiem gadu: varens karotājs, viltīgs stratēģis, liels mīlnieks, labs draugs, šausminošs ienaidnieks.
Kaut kur tepat aizvien vel bija jūtama ši vīra atblāzma. Tieši tas viņu padarīja lik biedējošu un tik skumju. Grāfs čamdījās pa plauktiem, cilādams zīmuļus un pīpes kātus, kaķenes, caurulītes un sakaltušas lapas. Tad, kā padzīvojis kaķis, kas piepeši pamanījis peli, viņš sagrāba mazu papīra rullīti un padeva to Dorai. Te nu būs, meitiņ, grāfs teica. — Te viss ir uzrakstīts. Un es domāju, ka mēs tevi pievedīsim tieši tur, kur vajadzīgs.
Pievedīsiet mūs? — Ričards izbrīnīts jautāja. Ar vilcienu?
Grāfs palūkojās visriņķī, meklēdams skaņas avotu, ieraudzīja Ričardu un plaši pasmaidīja. Ak, ko niekus, viņš nodārdināja. Portika meitas labā darīšu visu. Dora satvēra ciešāk papīra rullīti un uzvaroši pasmaidīja.
Ričards manīja, ka vilciens samazina ātrumu, un viņi visi trīs ar Doru un Mednieci atstāja akmens telpu un atgriezās vagonā. Ričards, kamēr vilciens bremzēja, skatījās uz platformu.
Atvainojiet, kas šī ir par pieturu? viņš vaicāja. Vilciens bija apstājies iepretī zīmei «Britu muzejs». Lai nu kā, bet tas bija par daudz. Ričards vēl varēja saprast brīdinājumu «Uzmanieties no spraugām!», un pieņemt, ka ir tāds Grāfa galms un viņa dīvainā bibliotēka. Taču sasodīts, gluži tāpat kā jebkurš londonietis, viņš pārzināja metro shēmu, un šis nu jau gāja par tālu. Nav tādas Britu muzeja stacijas, Ričards nopietni noteica.
Ak tad nav, ko? grāfs iesaucās. Nu tad, mm, tad jums jābūt ļoti uzmanīgiem, kāpjot ārā no vilciena. To pateicis, viņš apmierināts nozviedzās un, papliķējis ākstam pa plecu, sacīja: Dzirdēji, Tūlij? Es esmu tikpat asprātīgs kā tu.