Āksts atbildēja ar visaukstāko smaidu, kāds jebkad redzēts. Mani sāni plaisā, ribas krakšķ, un mana jautrība it nekādi nav savaldāma, āksts teica.
Durvis atslīdēja vaļā. Dora uzsmaidīja grāfam. Paldies, viņa teica. Tiš, tiš, laukā, atgaiņājās vecais, nogurušais vīrs. raidīdams Doru, Ričardu un Mednieci ārā no vagona siltā, piedūmotā gaisa.
Viņi izkāpa uz tukšā perona. Durvis aizvērās, un vilciens devās tālāk. Ričards stāvēja un blenza uz stacijas nosaukumu, kurš, lai kā ari Ričards pūlētos palūkoties citur un tad žigli atkal atpakaļ, lai ieraudzītu it kā no jauna, bija un palika tas pats:
Buitu muzejs
Astotā nodala
bija agrs vakars, un skaidrās debesis mainīja krāsu no koši zilas uz piesātināti violetu, ko papildināja ugunīgi un ābolzaļi triepieni pār Pedingtonu četras jūdzes uz rietumiem, — tur, vismaz no Vecā Bcilija skatpunkta lūkojoties, tikko bija norietējusi saule.
Debesis, tīksmi nodomāja Vecais Beilijs. Tās nekad neatkārtojas. Ne dienu, ne nakti, nekad. Viņš, Vecais Beilijs, skaitījās tāds kā debesu pazinējs, un tā bija laba pazīšana. Vecais vīrs bija uzslējis savu telti uz jumta blakus Sv. Pāvila katedrālei, pašā Londonas Silijas centrā.
Viņš lepojās ar Sv. Pāvila katedrāli tā bija tikai nedaudz mainījusies pēdējo trīssimt gadu laikā. Katedrāle bija celta no balta Portlendas akmens, kas bija paspējis Londonas dūmos un mitrumā nokvēpt melns, vēl pirms katedrāle tika pabeigta, un tagad, pēc Londonas tīrīšanas septiņdesmitajos gados, bija vairāk vai mazāk atguvis savu balto krāsu; taču tā joprojām bija Sv. Pāvila katedrāle. Vecais Beilijs gan neņēmās to teikt par visu pārējo Londonu: viņš lūkojās pār jumta malu, novērsās no savām mīļotajām debesīm un paskatījās uz apgaismoto ietvi. Viņš redzēja novērošanas kameras ēkas sienā, dažas mašīnas un
vienu novēlojušos biroja darbinieku, kurš aizslēdza durvis un devās uz metro pusi. Brr. Pat doma par došanos pazemē Vecajam Beilijam iedvesa šausmas. Viņš bija jumtu cilvēks un lepojās ar to; no ielu pasaules viņš jau sen bija aizbēdzis…
Vecais Beilijs atcerējās laikus, kad šeit, Sitijā, cilvēki patiešām dzīvoja, nevis tikai strādāja; laikus, kad te dziroja un smējās, būvēja šķības mājas, kas turējās viena pie otras un kur iekšā trokšņoja ļaudis. Reiz troksnis, nekārtība, dažādi izgarojumi un dziesmas piepildīja ielu (ko tolaik, vismaz sarunvalodā, dēvēja par Mēslu aleju) visā garumā un padarīja slavenu tuvu un tālu. Sitijā jau kādu laiku neviens vairs nedzīvoja. Tā bija pārvērtusies par aukstu un nemīlīgu biroju mudžekli, kur dienā cilvēki strādā, bet nakšņot dodas citur. Tā vairs nebija dzīvojama vieta. Vecajam Beilijam pietrūka pat agrāko smaku.
Pēdējais oranžais saules triepiens pārtapa naksnīgā purpurā. Vecais vīrs apsedza būrus, lai putni dabū smuki izgulēties. Tic bridi pakurnēja un aizmiga. Vecais Beilijs paurbināja degunu, tad ielīda teltī un sadabūja nomelnējušo sautējamo katliņu, ūdeni, pāris burkānu un kartupeļu, sāli un labi noturētu pārīti beigtu, noplūktu mājas strazdu. Iznesis to visu uz jumta, viņš nokvēpušā kafijas kannā iekūra nelielu uguntiņu, un, likdams sautējumu uz uguns, sajuta, ka no skursteņu rindas ēnām viņā kāds noraugās.
Viņš paņēma rokā garkātainu dakšiņu un biedinoši pakratīja to uz skursteņu pusi. Kas tur ir?
Marķīzs de Karabass iznāca no slēpņa, nevērīgi paklanījās un spoži pasmaidīja. Vecais Beilijs nolaida dakšiņu. A, viņš novilka. Tas esi tu. Nu, ko tu gribi? Zināšanas? Vai putnus?
Marķīzs piegāja pie Vecā Beilija katliņa, izķeksēja no tā vēl cietu burkānu un apēda. Patiesību sakot, informāciju, viņš ar pilnu muti sacīja.
Vecais Beilijs iespurdzās. Ha! viņš iesaucās. Bet es jautāšu pirmais. Viņš pieliecās marķīzam tuvu klāt. Ko tu dosi pretī?
- Un ko tev vajag?
Varbūt man vajadzētu rīkoties ta kā lev, un prasīt pretī pakalpojumu. Nelielu ieguldījumu priekšdienās, Vecais Beilijs nosmīnēja.
Jo ilgāk priekšdienās tas iestiepsies, jo dārgāk. Pārāk dārgi, marķīzs bez smaida atteica.
Vecais Beilijs pamāja ar galvu. Saule bija norietējusi pavisam, un ļoti ātri kļuva auksti. Nu tad kurpes, viņš teica. Un vilnas cepuri, ko var uzmaukt līdz acīm. Beilijs nopētīja savus bezpirkstainos cimdus: tur bija vairāk caurumu, nekā cimdu. Un jaunus cimdeklīšus. Būs sasodīti barga ziema.
- Labi. Tos es tev atnesīšu. Marķīzs de Karabass iebāza roku iekškabatā un izbūra no tās, kā burvju mākslinieks izbur rozi no plika nekā, melno dzīvnieka figūriņu, ko viņš bija pievācis Portika darbistabā. Tagad tā. Ko tu varētu pastāstīt par šo te?
Vecais Beilijs uzlika acenes. Viņš paņēma no Karabasa tumšo mantiņu. Rokā satverot, tā šķila auksta. Viņš apsēdās uz ventilācijas tornīša vāka un tad, grozīdams melno obsidiāna figūriņu rokas, paziņoja: Tas ir Londonas Lielais Briesmonis. Marķīzs klusēja. Viņa skatiens nepacietīgi šaudījās no Vecā Beilija uz figūriņu.
Vecais Beilijs, tīksminādamies par marķīza satraukumu, lēnā garā turpināja. Nu pavej, tā vēsta, ka mūsu karaļa Čārlija laikā pirms vecajam blēdim ņēma un nocirta galvu vēl pirms ugunsgrēka un pirms mēra noticis tā, ka vienam trūcīgam miesniekam bijusi kāda vārga radībele, ko šis gribējis līdz Ziemassvētkiem nobarot. Vieni teic, ka tas bijis sivēns, otri ka nav vis bijis, bet trešie — un es sevi pieskaitu pie trešajiem nesaka ne vienu, ne otru. Kādā decembra naktī radījums ņēma un aizbēga, iespruka Flotes grāvī un pazuda notekcaurulē. Kanalizācijā šis barojās un tik auga, un auga. Un kļuva arvien nešpetnāks un draudīgāks. Laiku pa laikam šie sūtīja viņam pakaļ medniekus.
Marķīzs saknieba lūpas. Tad jau tam trīssimt gadu kā jābūt mirušam.
Vecais Beilijs papurināja galvu. Šitādi radījumi ir pārāk neganti, lai mirtu. Pārāk lieli un veci, un nešpetni.
Marķīzs nopūlās. Es domāju, ka tā ir tikai leģenda, viņš teica. Tāpat kā par krokodilicm Ņujorkas kanalizācijā.
Vecais Beilijs, mādams ar galvu, noklausījās marķīza teikto. Par tiem lielajiem, baltajiem ziķeriern? Viņi tur ir. Man bija draugs, kurš viena tada dēļ palika bez galvas. Beilijs bridi klusēja. Viņš pasniedz statuetiti marķīzam. Tad viņš pacēla roku, un, atdarinādams krokodila vārstošos žokļus, novizināja to marķīzam gar degunu. Bet nekas jau nekaitēja, Vecais Beilijs noteica, savilkdams seju īpaši neciešamā smīnā. — Viņam bija vēl viena.
Marķīzs pavīpsnāja, nebūdams īsti drošs, vai Vecais Beilijs viņu nerro vai ne. Viņš rūpīgi noglabāja Briesmoņa statuetīti mēteļa iekškabatā.
Pagaidi, Vecais Beilijs teica. Viņš ielīda brūnajā telti un atgriezās, turēdams rokā inkrustēto sudraba lādīti, ko marķīzs bija viņam iedevis iepriekšējā tikšanās reizē. Beilijs pastiepa lādīti marķīzam. Un kā būtu ar šo te? Vecais Beilijs jautāja. — Vai esi gatavs ņemt to atpakaļ? Man šī priekšmeta klātbūtne uzdzen šaušalīgus drebuļus.
Marķīzs piegāja pie jumta malas un, pārlēcis astoņas pēdas platajai spraugai, nokļuva uz blakus mājas jumta. Es paņemšu to atpakaļ, kad viss būs norimis, viņš sauca. Cerēsim, ka tev nenāksies to likt lietā.
Vecais Beilijs pārliecās pārjumta malu. Un kā es zināšu, ja tāds brīdis pienāks?
- Tu zināsi, atkliedza marķīzs. Un žurkas pateiks, kas tev ar to jādara. To pasacījis, viņš pārkārās jumta malai un, pieturēdamies pie notekcaurulēm un dzegām, saka līst lejup pa ēkas sienu.