- Ceru, ka manam nenāksies uzzināt ko citu lai saka, Vecais Beilijs pie sevis noteica. Piepeši viņam kaut kas iešāvās prātā. Ī lei, viņš nokliedza lejup nakti un Sitijas ielās. Neaizmirsti kurpeklītes un cimdeklīšus!
Pie sienām karājās reklāmas, kas aicināja lietot atspirdzinošus un veselīgus kokteiļus, ar vilcienu doties izbraucienā uz jūrmalu par diviem šiliņiem, iegādāties žāvētas siļķes, ūsu vasku un kurpju smēru. Tās bija nomelnējušas divdesmito gadu beigu vai trīsdesmito gadu sākuma liecinieces. Ričards neticīgi lūkojās uz reklāmas plakātiem. Šī vieta šķita pilnīgi pamesta un aizmirsta. Šī ir Britu muzeja stacija, Ričards atzina. Taču… taču lādas stacijas nekad nav bijis. Te kaut kas ir šķērsām.
- Stacija ap 1933. gadu tika slēgta un aizzīmogota, Dora teica.
Cik savādi, Ričards nomurmināja. Bija tā, it kā viņš būtu devies pārgājienā pa vēsturi. Netālajos tuneļos varēja dzirdēt aizrībam vilcienus un just spējo gaisa straumi, kad tie traucās garām. Vai ir daudz tādu staciju kā šī?
- Kādas piecdesmit, — Medniece atbildēja. Taču tās visas nav pieejamas. Pat mums ne.
Ēnainajā platformas malā kaut kas sakustējās. Sveiki, teica Dora, Kā klājas? Viņa pietupās. Gaismā iznāca brūna žurka un apostīja Doras roku.
- Paldies! Dora žirgtā balsī atteica. Es priecājos, ka tu arī esi dzīva.
Ričards pieliecās pie meitenes. Ee, Dora? Vai tu varētu žurkai kaut ko no manis pateikt?
Žurka pagrieza galvu uz viņa pusi. Mis Ūsas teic, ka visu, kas tev sakāms, vari pateikl ari viņai pašai, Dora tulkoja.
- Mis Ūsas?
Dora noplātīja rokas. Tas ir burtisks tulkojums, viņa teica. Žurku valodā izklausās labāk.
Par to Ričards nešaubījās. Hmm. Sveiki… mis Ūsas… Ziniet, es satiku vienu no jūsu žurkļaudīm, meiteni vārdā Anestēzija. Viņa rādīja man ceļu uz tirgu. Mēs gājām pāri tam tiltam pa tumsu, un viņa tā ari nenokļuva otrā krastā.
Žurka viņu pārtrauca ar asu pīkstienu. Dora sāka runāt lēni un apdomīgi, kā tulkojot. Viņa saka žurkas tevi nevaino par šo zaudējumu. Tava pavadone tika… mmm… nakts viņu paņēma kā nodevu.
Bet…
Žurka iespiedzās vēlreiz. Dažreiz viņi atgriežas, Dora teica. Viņa tagad zina, ka tu par to domā, .. .un pateicas par to. Žurka paklanījās Ričardam, pamirkšķināja melnās, apaļās ačeles un aizlipināja atpakaļ tumsā. Jauka žurciņa, Dora noteica. Kopš viņai rokā bija papīra rullītis, Doras noskaņojums bija ievērojami uzlabojies. Ejam tālāk, viņa mudināja,, norādīdama uz arku, kurā bija redzamas pamatīgas dzelzs durvis.
Viņi piegāja tām klat. Ričards mēģināja atgrūst tās ar plecu, bet durvis bija aizslēgtas no otras puses. Izskatās, ka tās ir aizbultētas, Ričards noteica. Vajadzētu kādu īpašu rīku.
Dora piepeši pasmaidīja: izskatījās, it kā viņas laumas sejiņā būtu iespīdējusi gaisma. Tā uz mirkli kļuva skaista. Ričard, Dora teica. mana ģimene. Mēs esam atvērēji. Tas ir mūsu Talants. Skaties… — Meitene pastiepa netīro roķeli un pieskārās durvīm. Labu brīdi nekas nenotika, bet tad durvju otrā pusē atskanēja skaļš krakšķis, un bija dzirdams, kā atsprāgst aizbīdnis. Dora piespiedās durvīm, un, sarūsējušajām eņģēm nelāgi čīkstot, tās atvērās. Dora pasita augšup ādas jakas apkakli un sabāza rokas dziļi kabatās. Medniece iespīdināja ejā lukturi izgaismojās pāris akmens pakāpieni, kas veda augšup tumsā. — Medniece, vai vari mūs piesegt no mugurpuses? — Dora vaicāja. Es iešu pa priekšu. Ričards var palikt pa vidu.
Viņa pakāpās pāris pakāpienu augšup. Medniece nekustējās ne no vietas. — Lēdij? Medniece ievaicājās. Jūs grasāties doties uz Augšlondonu?
Tieši tā, Dora atteica. Mums jāiet uz Britu muzeju.
Medniece saknieba lūpas un papurināja galvu. Man jāpaliek Apakšlondonā, viņa teica. Mednieces balss drebēja. Ričards atskārta, ka pirmoreiz redz Mednieci izpaužam kādas citas emocijas, ne rikai nesatricināmu pašpārliecinātību vai, kā retumis bija gadījies, iecietīgu pārsteigumu.
— Medniec, Dora saniknota ierunājās. Tu esi mana miesassardze.
Medniece acīmredzami jutās slikti. Es esmu tava miesassardzc Apakšlondonā, viņa teica. Es nevaru doties uz Augšlondonu.
— Taču nāksies.
Es to nevaru, manu lēdij. Es domāju, ka tu sapratīsi. Marķīzs to zināja. Medniece būs tev līdzās, kamēr vien tu būsi Apakšlondonā, Ričards nodomāja. Tieši tā.
— Nē, Dora noteica, izslējusi gaisā spico zodiņu un piemiegusi īpatnās acis. Es nesaprotu. Kas par lietu? — viņa nicīgi vaicāja. Kaut kāds lāsts vai vēl kaut kas? Medniece nopūtās, pārbrauca ar mēles galiņu lūpām un palocīja galvu. Izskatījās, it kā viņa atzītu, ka slimo ar kādu kaiti, no ka pieņemts kaunēties.
Klausies, Medniec, Ričards ierunājās. Beidz ākstīties. Vienu mirkli šķita, ka Medniece viņam vai nu iesitis, kas būtu diezgan nepatīkami, vai ari sāks raudāt, kas, starp citu, būtu vēl daudzkārt briesmīgāk. Taču Medniece dziļi ievilka elpu, saņēmās un nosvērtā balsī sacīja: Manu lēdij, es būšu tev līdzās, kamēr vien tu būsi Apakšlondonā, un sargāšu tavu augumu no visa, kas vien tev varētu draudēt. Taču nelūdz man sekot tev Augšlondonā. Es to nevaru. To pateikusi, Medniece sakrustoja rokas uz krūtīm, nostājās taisni ar mazliet ieplestām kājām un izskatījās tieši kā tādas sievietes statuja, kura vairs nespers ne soli, bet stāvēs, izlieta no vara un bronzas, pārklāta ar karameļu glazūru.
— Skaidrs, Dora noteica. — Nāc šurp, Ričard. Viņa pakāpās vēl pāris pakāpienu augstāk.
— Paklau, Ričards ierunājās. Kādēļ gan mēs nevarētu palikt tepat? Mēs taču varētu sameklēt marķīzu un tālāk doties visi kopā, un… bet Dora jau gāja tālāk un pazuda kāpņu tumsā. Medniece joprojām kā sastingusi stāvēja kāpņu laukumiņā.
Es sagaidīšu, līdz viņa atgriežas, Medniece sacīja Ričardam. Tu vari iet līdzi vai arī palikt, kā tev patīk.
Ričards tūdaļ metās augšup pa tumšajām kāpnēm. Drīz viņš ieraudzīja virs sevis spīdam Doras lukturi. Pagaidi, viņš dvesa. Lūdzu! Dora apstājās un pagaidīja, līdz Ričards viņu panāk, un, kad viņš pēdīgi bija pienācis klāt un nostājies Dorai līdzās klaustrofobiski mazajā kāpņu laukumiņā, meitene pagaidīja, līdz viņš atgūst elpu. Tu taču nevari šitā ņemt un aizbēgt, — Ričards noelsās. Dora neko neatbildēja, tikai viņas lūpu līnija kļuva vēl saspringtāka, un zods paslējās vēl augstāk. Viņa taču ir tava miesassardze, Ričards piebilda.
Dora sāka rāpties tālāk. Ričards sekoja. Nu, mēs diezgan drīz būsim atpakaļ, Dora noteica. Tad viņa atkal varēs sākt mani sargāt.
Gaiss bija drēgns, spiedīgs un smags. Ričards prātoja, vai ir iespējams noteikt, cik indīgs ir gaiss, ja viņiem nav līdzi kanārijputniņa, kurš nomirst indīgā gaisā, atlika vien cerēt, ka šeit tāds putniņš nenomirtu. Es domāju, ka marķīzs to zināja. Par to lāstu vai kas nu tas bija, viņš skaļi prātoja.
- Jā, Dora teica. — Domāju gan, ka zināja.
- Viņš… Ričards iesāka. Marķīzs ir tāds mazliet… Zini, godīgi sakot, man šķiet, ka viņam kaut kas ir aiz ādas.
Dora apstājās. Viņi bija nonākuši kāpņu galā priekšā bija ķieģeļu siena. — Mhm, — viņa piekrītoši nomurdēja. Viņam kaut kas ir aiz ādas tikpat mazliet, kā žurkām mazuliet aug spalva.
- Kāpēc tad tu vērsies pie viņa pēc palīdzības? Vai nebija neviena cita, kas būtu varējis palīdzēt?
- Parunāsim par to vēlāk. Dora atritināja papīra rullīti, ko grāfs viņai bija iedevis, pārlaida skatu zirneklīgajam rokrakstam un atkal sarullēja lapiņu. Būs labi, viņa apņēmīgi noteica. Te viss ir uzrakstīts. Mums tikai jātiek iekšā Britu muzejā. Ieejam, sameklējam, kur ir Angelus un ejam prom. Tīrais nieks. Kas tur sevišķs. Aiztaisi acis.