Ričards paklausīgi aizvēra acis. Kas tur sevišķs, viņš atkārtoja. Kad tā sāk runāt kādā filmā, tas vienmēr nozīmē, ka sekos kaut kas briesmīgs.
Viņš juta sejā strauju gaisa pūsmu. Aiz aizvērtajiem plakstiņiem viņš juta maināmies tumsas toni. — Ko tu ar to gribēji teikt? Dora vaicāja. Arī apkārtējā akustika bija mainījusies bija manāms, ka viņi nokļuvuši lielākā telpā. Tagad vari attaisīt acis.
Ričards atvēra acis. Viņi bija nonākuši otrpus sienai — telpa izskatījās pēc plaša mantu kambara. Taču tas nebija tikai kaut kāds grabažām piestumts ūķis apkārt redzamās mantas manāmi atšķīrās no parastiem krāmiem. Tie bija īpaši dārgi, apbrīnas vērti, reti, dīvaini un ļoti dārgi krāmi, kādus varbūt var ieraudzīt vienīgi…
Mēs esam Britu muzejā? Ričards vaicāja.
Dora sarauca pieri un tā kā saausījās, tā ka pārdomāja kaut ko. — Ne gluži. Bet pavisam tuvu tam. Man šķiet, ka šī ir kaut kāda noliktava. Viņa pastiepa roku un pieskārās senam tērpam, kas bija uzvilkts vaska manekenam.
- Man gan labāk patiktu, ja mēs būtu palikuši kopā ar Mednieci, Ričards teica.
Dora pabungoja ar pirkstu pa deniņiem un veltīja Ričardam neizpratnes pilnu skatienu. Kas tad tevi tā apdraudējis, Ričard Meihjū?
- Nekas, viņš atteica. Un, kad viņi bija nogriezušies ap stūri, Ričards piebilda: Ja nu vienīgi… viņi. Dora tajā pašā mirklī noclsās: Nu ir sudi! Ejas malās, pakāpušies uz kolonnu pamatnēm, stāvēja misters Krups un misters Vandemārs.
Ričards, viņus ieraugot, atcerējās kādu mūsdienu mākslas izstādi, ko bija apmeklējis kopā ar Džesiku: kads daudzsološs jauns mākslinieks bija paziņojis, ka nojauks visus mākslās tabu, un nojaukšanā bija ietilpusi arī kapu apgānīšanas akcija trīsdesmit interesantākās kapu izlaupīšanas trofejas bija ievietotas stikla kastēs un izliktas apskatei. Izstāde tika slēgta pēc tam, kad mākslinieks kādai reklāmas aģentūrai pārdeva eksponātu «Nozagtais līķis numur 25», saņemot par to ar sešciparu skaitli rakstāmu summu, «Nozagtā liķa numur 25» radinieki bija ieraudzījuši eksponāta foto laikrakstā «The Sun», iesūdzējuši mākslinieku tiesā un likuši nomainīt darba nosaukumu pret citu: «Edgars Fosprings, 1919-1987 mīlošs vīrs, tēvs un tēvocis. Dusi saldi, tēti». Ričards bija šausmu pārņemts blenzis un iestiklotajiem līķiem sapuvušajos uzvalkos un sairušajās kleitās; viņš bija ienīdis sevi par to, ka skatās, bet nebija spējis neskatīties.
Misters Krups smaidīja kā čūska, kam mutē iesprūdis pusmēness, un šis smaids ļoti līdzinājās «Nozagtajiem līķiem» no numur viens līdz pat trīsdesmit. Kas tad nu? misters Krups, aizvien plati smaidīdams, apvaicājās. Nav vairs «Es esmu tik gudrs un zinu visu» marķīza? Nav vairs «Ak, vai tad es neteicu? Vai-ja! Es nevaru doties augšup!» Mednieces? Krups ieturēja pauzi, lai paspilgtinātu iespaidu. Tad nu nokrāsojiet mani pelēku un sauciet par briesmīgo vilku, ja šie nav divi mazi, tumsā iemaldījušies jēriņi.
- Tu arī mani vari saukt par vilku, piedāvāja misters Vandemārs.
Misters Krups nokāpa no paaugstinājuma. Gribu bilst kādu maigu vārdiņu jūsu,pūkainajās austiņās, jēruciņi, viņš teica.
Ričards palūkojās visapkārt. Jābūt kādai iespējai aizbēgt. Viņš nedaudz pieliecās, satvēra Doru aiz rokas un izmisis vēlreiz pārlaida skatu telpai.
- Ak, nē jel! Palieciet vien, kur esat, misters Krups ierunājās. Mums patīk, kā jūs stāvat. Un nebūtu jauki, ja mums nāktos nodarīt jums pāri.
— Būtu jau nu gan, misters Vandemārs pasteidzās piebilst.
— Jā gan, mister Vandemār, ja jau jūs tā sakāt. Mēs gribam nodarīt jums pāri. Visai daudz ko nodarīt. Bet ne jau tādēļ esam šeit. Mēs šeit atrodamies, lai mums kopā būtu interesantāk. Jo ziniet, kad mums kļūst garlaicīgi, mēs ar partneri paliekam tādi niķīgi, un, lai cik grūti nāktos tam ticēt, mūsu saulainais un vēlīgais noskaņojums mēdz sabojāties.
Misters Vandemārs atieza zobus, ilustrēdams saulaino un vēlīgo noskaņojumu. Šis neapšaubāmi bija visbriesmīgākais smaids, kādu Ričardam gadījies redzēt.
- Liecieties mierā, Dora noskaldīja. Viņas balss skanēja mierīgi un stingri. Ričards saspieda Doras plaukstu. Ja viņa spēj būt drosmīga, viņš ari var tāds būt. —Ja grasāties nodarīt pāri viņai, Ričards iesāka, — jums vispirms nāksies tikt galā ar mani.
Misteru Vandemāru tas šķita patiesi iepriecinām. O, ar lielāko prieku, viņš teica. Paldies.
- Un mēs tev ari nodarīsim pāri, misters Krups piebilda.
- Lai gan ne tūlīt, Vandemārs papildināja.
Jo redziet, misters Krups paskaidroja balsī, kas atgādināja sasmakušu sviestu, pašlaik mēs šeit esam tikai tālab, lai pabojātu jums nervus.
Mistera Vandemāra balss skanēja kā nakts vējbrāzma pār balojošu kaulu lauku. Lai sagādātu jums ciešanas, viņš papildināja drauga teikto, — un samaitātu visu dienu.
Misters Krups apsēdās uz kolonnas pamatnes Vandemāram pie kājām. Šodien jūs viesojāties Grāfa galmā, viņš ierunājās, acīmredzami pūlēdamies lietot vieglu ikdienas sarunas toni.
- Un tad? Dora vaicāja. Viņa sāka palēnām kāpties atpakaļ.
Misters Krups pasmaidīja. Kā mēs to zinām? Kā mēs varējām
zināt, ka jūs būsiet šeit?
- Mēs varam tikt jums klāt jebkurā laikā, — gandrīz čukstus piebilda misters Vandemārs. Tu esi nodota, vabolīt, misters Krups sacīja Dorai, un, kā Ričards ievēroja, tikai viņai vien. Tavā ligzdiņā ir viltvārdis. Dzeguze.
Mūkam, viņa ieteicās un metās prom. Ričards traucās viņai pakaļ pa vēsturiskiem krāmiem piekrauto gaiteni. Tā galā bija durvis pēc Doras pieskāriena tās atvērās.
- Pasaki viņiem uz redzēšanos, mister Vandemār, aiz muguras pamācoši sacīja Krupa balss.
- Atā, atā! misters Vandemārs novilka.
- Nē, nē, Krups izlaboja. Au revoir. To pateicis, viņš atdarināja dzeguzes dziesmu tāds kukū, kukū! varētu piederēt vien tādai dzeguzei, kas ir piecas ar pusi pēdas gara un alkst cilvēka miesas. Savukārt misters Vandemārs, būdams patiesāks pēc dabas, atmeta savu smailo galvu un sāka gaudot kā vilks mežonīgi, spokaini un skaļi.
Viņi bija laukā, svaigā nakts gaisā un skrēja pa Raselstritas ietvi Blūmsberijā. Ričardam šķita, ka sirds kuru katru mirkli izlauzīsies no krūtīm. Garām pabrauca liela, melna mašīna. Britu muzeju no ietves šķira augsts, melns metālkaluma žogs. Labi noslēpti prožektori izgaismoja augsto Viktorijas laikmeta eku tic apspīdēja baltos fasādes pīlārus* un kāpnes centrālās ieejas priekšā. Šī ēka glabāja daudzas jo daudzas gadsimtu gaitā salaupītas, izglābtas un dāvinātas pasaules bagātības.
Viņi bija nonākuši pie dzelzs vārtiem. Dora sagrāba vārtu redeles ar abām rokām un mēģināja ar spēku atgrūst tos vaļā. Vārti neatvērās. Nevari attaisīt? Ričards nepacietīgi vaicāja.
— Kā tev šķiet, ko es te mēģinu izdarīt? Dora atcirta. Viņas balsī bija iezadzies kāds agrāk nedzirdēts tonis. Pārsimt metru tālāk iepretī galvenajiem vārtiem viens pēc otra saradās melni limuzīni, no kuriem ārā kapa vakartērpos posušies pāri un devās uz muzeja pusi.
— Redzi, Ričards rādīja. Tur ir galvenie vārti.
Dora pamāja ar galvu un palūkojās pār plecu. Izskatās, ka tie abi mums vairs neseko, viņa teica. Ričards un Dora steidzās uz galvenajiem vārtiem.
— Viss kārtībā? Ričards vaicāja. Kas tev pirmīt notika?