Dora ierāvās vēl dziļāk savā ādas jakā. Viņa izskatījās vēl bālāka
nekā parasti, kas nudien nozīmēja jau ļoti bālu, un zem lielajām acīm ēnojās tumši loki. Esmu piekususi, viņa neskanīgi noteica. Šodien nācies atvērt pārāk daudz durvju. Tas ikreiz prasa ļoti daudz spēka. Pēc tam nepieciešams mazliet atjēgties. Dabūsim kaut ko ieēst, un būs atkal labi.
Pie vārtiem stāvēja iekšā laidējs, kurš mirkli ieskatījās gludi skūto, uzvalkoto kungu un trauslo, vakarkleitās slīdošo dāmu izcakotajos ielūgumos, pievilka ķeksīti viņu vārdiem viesu sarakstā un tikai tad ielaida elegantos pārus pa vārtiem. Uniformā tērpts policists visus bez izņēmuma nopētīja no galvas līdz kājām. Ričards ar Doru devās iekšā pa vārtiem, un neviens viņiem ne aci neuzmeta. Uz parādes kāpnēm stāvēja ļaužu rinda, un Ričards un Dora tai pievienojās. Viņiem cieši aiz muguras gandrīz tajā pašā mirklī nostājās sirms virs un lepna, ūdeļādas kažoka tērpusies dāma. Ričardam kaut kas iešāvās prātā. Vai viņi mūs redz?
Dora pagriezās pret džentlmeni, kas stāvēja viņiem aiz muguras un ieskatījās viņam sejā. Sveicināti, Dora sacīja.
Vīrs izbrīnīts palūkojās visapkārt, meklēdams, kas īsli viņu uzrunājis. Tad viņa skatiens apstājās pie Doras, kas stāvēja viņam tieši priekšā. Sveicināti…? viņš samulsis atbildēja.
- Mani sauc Dora, — viņa pavēstīja. Šis ir Ričards.
- Oo, vīrs novilka, iebāza roku krūšu kabatā, izņēma cigāru kārbu un vairs nelikās par viņiem ne zinis. Nu? Redzi? Dora noteica.
- Redzu, Ričards atbildēja. Kādu brīdi viņi klusēja un līdz ar pārējiem rindā stāvētājiem lēnītēm virzījās uz vienīgo atvērto muzeja durvju pusi. Dora uzmela acis papīra rullītī rakstītajam, it kā gribētu kaut ko pārbaudīt. Viltvārdis? Ričards pēkšņi iejautājās.
- Viņi tikai jauc mums galvu, Dora teica. Cenšas mūs iebiedēt.
Un viņiem tas sasodīti labi sanāk, Ričards noteica. Nākamajā
mirklī viņi iegāja pa stiklotajām durvīm un atradās Britu muzejā.
Misters Vandemārs bija izbadējies. Viņi soļoja pāri Trafalgaras laukumam. Nobiedēt viņu, riebuma pilnā balsī murkšķēja misters Krups. — Nobiedēt viņu. Tik tālu nu esam nodzīvojušies.
Misters Vandemārs miskastē bija atradis pusi garneļu un salātu sviestmaizes un rūpīgi drupināja to mazos gabaliņos. Viņš birdināja drupačas uz bruģakmeņiem, tādējādi sapulcēdams nelielu pūlīti izbadējušos nakts baložu. Vajadzēja ldausīt, ko es saku, Vandemārs teica. Viņa būtu nobijusies daudz stiprāk, ja es būtu norāvis šim galvu, kamēr viņa neredz, tad iebāzis tur iekšā roku un drusku pavirpinājis pirkstus. Viņi vienmēr kliedz, viņš sazvērnieciski piebilda, kad acis izveļas no dobumiem. Un viņš atdarināja aprakstītās kustības ar labo roku.
Misteram Krupam par to bija nc silts, ne auksts. Kāpēc tāda jūtelība šajā spēles stadijā? viņš vaicāja.
- Es nebūt nejūtinos, mister Krup, misters Vandemārs atteica. Man patīk tas skats, kad izgāžas ačteles. Glūneklītes un miedzeklītes. Pie zemē izbārstītās maltītes saradās arvien vairāk pelēku baložu, tie knābāja maizes un garneļu krikučus un novērsās no salātu pārpalikumiem.
— Nejau tu, misters Krups attrauca. Boss. Vispirms nogaliniet viņu, tad nolaupiet, tad nobaidiet. Kāpēc viņš nevar izdomāt, ko grib?
Misters Vandemārs nobēra zemē pēdējās sviestmaizes drupačas, ko bija izmantojis kā ēsmu, iešāva roku baložu barā un sagrāba vienu putnu aiz spārna. Pārējie, spārnus sizdami un sašutumā dūdodami, aizlaidās. Labi ķerts, mister Vandemār, misters Krups uzslavēja. Vandemārs turēja rokā izbiedēto un nelaimīgo putnu, kurš izmisīgi gulgoja un dīdījās, un bez īpašām sekmēm knāba Vandemāram pirkstos.
Misters Krups tēloti smagi nopūtās. — Lai nu paliek. Šā vai tā tagad esam ielaiduši kaķi baložu barā… — viņš tīksmi novilka. Misters Vandemārs pacēla balodi tuvāk sejai. Atskanēja kriukšķis, un viņš sāka gremot nokosto putna galvu.
Muzeja apsargi pavadīja viesus uz halli, kas pašlaik šķita kalpojam ka uzgaidāmā telpa. Dora nelikās par sargiem ne zinis un droši devās uz priekšu pa muzeja gaiteņiem Ričards turējās viņai līdzi. Viņi izgāja cauri Ēģiptes zālei, uzkāpa pa vairākiem melnu kāpņu posmiem un nonāca zāle, kas atvēlēta agrīnajai angļu mākslai.
Saskaņā ar šo tīstokli, Dora sacīja, Angelus atrodas kaut kur šajā telpā. Dora vēlreiz ieskatījās papīra tīstokliti un pārlaida rūpīgu skatienu zālei. Tad viņa saviebās, nošņācās un devās atpakaļ uz kāpnēm, pa kurām tikko bija uzkāpuši. Ričardu nepameta stipra dejā vu sajūta, un padomājis viņš atskārta, kāpēc šī vieta viņam šķiet pazīstama reiz, Džesikas laikos, viņš te mēdza pavadīt veselas nedēļas nogales. Nu gan šķita, ka tas viss noticis ar kādu citu kaut kad ļoti, ļoti sen.
Tātad Angelus tajā telpā nebija? -Ričards vaicāja.
Nē, nebija, Dora atcirta. Ričardaprāt, mazliet par niknu, nekā pēc tik vienkārša jautājuma būtu pieklājies.
- A, Ričards novilka. — Es jau tikai gribēju zināt. Viņi iegāja kādā citā zālē. Ričardam sāka šķist, ka viņam rādās. Tu ari dzirdi mūziku? viņš vaicāja. Izklausījās pēc stīgu kvarteta.
— Balle, Dora noteica.
Tiešām. Tie ļaudis smokingos, ar kuriem kopā viņi bija stāvējuši rindā. Nē, neizskatījās, ka Angelus varētu būt šeit. Dora iegriezās blakustclpā, un Ričards slāja viņai pakaļ. Viņš vēlējās, kaut varētu vismaz nedaudz palīdzēt meklējumos. Sitas Angelus, Ričards jautāja. Kā tas izskatās?
Vienubrīd Ričards nodomāja, ka tūdaļ dabūs brāzienu par to vien, ka pajautājis. Taču Dora apstājās un pakasīja pieri. — Te ir sacīts, ka uz tā esot eņģeļa attēls. Nevar būt, ka tas ir tik grūti atrodams. Un vispār, viņa cerīgi piebilda, cik tad te ir tādu lietu ar eņģeļu attēliem?
Devītā nodala
*
džesika nedaudz n e R v o z Ē J a. Mazliet uztraucās, nejutās īsti droša un nebija par visu gluži pārliecināta. Viņa bija izveidojusi kolekcijas katalogu, panākusi, ka to var izstādīt Britu muzejā, noorganizējusi mielastu izstādes atklāšanai, bijusi klāt ekspozīcijas iekārtošanā, gleznu piekāršanā un sastādījusi uz fantastisko atklāšanas mielastu aicināmo viesu sarakstu. Viņa iedomājās vēlāk pateikt draudzenēm, ka tādos brīžos ir pat labāk, ja nav nekāda puiša. Tik un tā neatliktu laika ar viņu satikties, pat, ja būtu. Un tomēr, viņa brīvākā brīdī nodomāja, būtu jauki, ja būtu kāds, ar ko brīvdienās kopa pastaigāt pa muzejiem. Kāds, ar ko…
Ne. To prāta stūrīti viņa sev bija liegusi apmeklēt. To nebija iespējams mierīgi apdomāt, tāpat kā nav iespējams ar pirkstu noturēt dzīvsudraba lodīti, viņa nosprieda un tūdaļ pievērsās izstādei. Pat tagad, pēdējā mirklī pirms atklāšanas, tik daudz kas varēja noiet greizi. Vai mazums zirgu nokrituši tieši pie pēdējās barjeras. Vai mazums ģenerāļu drošas uzvaras priekšā pieredzējuši, kā pēdējās kaujas minūtēs ta pārvēršas sakāvē. Džesika gluži vienkārši gribēja pārliecināties, ka šeit viss notiek pēc plāna. Viņa bija ģenerālis zaļā zīda kleitā ar atkailinātiem pleciem, ģenerālis, kas vadīja savus karapulkus un stoiskā mierā izlikās, ka mistera Stoktona pusstundas kavēšanās neko nespēs sabojāt.
Viņas karapulkos ietilpa zāles pārzinis, vairāki oficianti, trīs dāmas no sagādes daļas, stīgu kvartets un viņas palīgs, jauns vīrietis vārdā Klerenss.
Džesika pārbaudīja dzērienu daudzumu uz galda. Vai mums pietiks šampanieša? Vai jā? Zāles pārzinis norādīja uz šampanieša kastēm zem galda. Un gāzētā minerālūdens? Zāles pārzinis pamāja ar galvu, parādīja krājumus zem galda. Džesika saknieba lūpas. Un parastais minerālūdens? Tie ar burbuļiem visiem nebūt negaršo, ziniet. Arī parastā minerālūdens bija papilnam. Labi.