Stīgu kvartets turpināja iesildīties. Viņi gan nespēlēja pietiekami skaļi, lai nomāktu no gaiteņa nākošo troksni. Tas bija troksnis, ko rada ne visai liels, bet pārticis pūlis: skanēja ūdeļādas kažokos tērpto dāmu balsu murdoņa, murdēja vīri, kuri, ja vien uz sienām nebūtu zīmes «smēķēt aizliegts» un ja vien viņiem to būtu atļāvuši personīgie ārsti, tagad labprāt smēķētu cigārus, murdēja žurnālisti un slavenības, kas juta smaržojam kanapē, groziņus, dažnedažādus našķus un šampanieti par brīvu.
Klerenss tobrīd runāja pa mobilo telefonu, mazītiņu saliekamu tehnikas brīnumu, kas lika vecajiem labajiem «Star Trek» saziņas līdzekļiem izskatīties smagiem un vecmodīgiem. Beidzis sarunu, viņš izslēdza telefoniņu, salocīja to un iebāza sava Armani uzvalka Armani kabatā, kur tas neradīja ne vismazāko izcilnīti. Viņš iedrošinoši pasmaidīja. Džesika, nupat zvanīja mistera Stoktona šoferis un teica, ka būšot ar pāris minūšu nokavēšanos un ka neesot, par ko uztraukties.
Neesot, par ko uztraukties, Džesika atkārtoja. Nolādēts. Nolādēts. Sis pasākums būs katastrofa. Viņas katastrofa. Džesika paņēma no galda šampanieša glāzi, mirklī to izdzēra un pasniedza glāzi viesmīlim.
Klerenss paberzēja deniņus, klausoties, kā gaitenī atbalsojas ārpusē stāvošā pūļa murdoņa. Pūlis gribēja iekša. Klerenss paskatījās pulkstenī, tad vaicājoši palūkojās uz Džesiku it kā būtu kapteinis, kurš gaida pavēli no ģenerāļa. Tātad uz Nāves ieleju, pavēlnieki
- Misters Stoktons jau ir ceļā, Klerens, Džesika mierīgā balsī sacīja. Un viņš vēlējās viens pats apskatīt izstādi, pirms sākas atklāšana.
- Vai man iziet laukā un palūkoties, kāda tur atmosfēra?
- Nē, Džesika izlēmīgi noteica, un tūdaļ tikpat izlēmīgi: Jā. Pārliecinājusies, ka uzkodas un dzērieni ir kārtībā, viņa pievērsās stīgu kvartetam un ceturto reizi šajā vakarā noprasīja mūziķiem, ko īsti viņi gatavojas spēlēt.
Klerenss atvēra divviru dūms, lai palūkotos, ko dara pūlis. Izrādījās briesmīgāk, nekā viņš bija domājis: hallē bija sapulcējušies vairāk nekā simts cilvēku. Un tie nebija parasti cilvēki. Tie bija lieli Ļaudis. Daži no viņiem pat bija Personības.
- Atvainojiet, ierunājās Mākslas departamenta vadītājs, ielūgumos bija minēts, ka sākums ir tieši astoņos. Ir jau divdesmit pāri astoņiem.
- Vēl tikai dažas minūtes, un sāksim, mundri un pārliecinoši skaidroja Klerenss. Drošības pasākumi.
Uz viņu blenza sieviete ar platmali galvā. Viņas balss bija pērkondimdoša, bailes iedvesoša un izteikti parlamentāra. -Jaunais cilvēk, viņa nodimdināja. Vai jūs zināt, kas es esmu?
- Nē, ne gluži, meloja Klerenss, kurš lieliski zināja, kas te kurš ir. — Acumirklīti! Palūkošos, varbūt iekšā ir kāds, kas zina. — Viņš aizvēra durvis. — Džesika? Tur briest dumpis.
- Nepārspīlē, Klerens. Viņa šaudījās pa telpu kā zaļš virpuļvicsulis, izrīkoja viesmīļus ar kanapē šķīvjiem un dzērieniem, lai tie stāvētu svarīgākajās zāles vietas, pārbaudīja skaņu aparatūru, nelielo skatuvi, aizkaru, virvi, ar kuras palīdzību to paredzēts atvērt. Es jau varu iztēloties virsrakstus, tērgāja Klerenss, atlokot iedomātu avīzi. «Geritola satracināti miljardieri sabradā mārketinga meiču samīcīto kanapē grautiņā».
Pie durvīm atskanēja klauvējieni. Troksnis gaitenī pieņēmās spēkā. Kāds (oti skaļā balsī sacīja: Atvainojiet. Khm! Atvainojiet! Kāds cits paziņoja pūlim, ka tas ir apkaunojums, gluži vienkārši apkaunojums un ka cita vārda tam neatrast. Ārkārtas lēmums, Klerenss piepeši noteica. Es laižu viņus iekša.
Nē! Džesika iekliedzās. Ja tu…
Bet bija jau par vēlu. Durvis tika atvērtas, un pūlis spraucās iekšā zālē. Džesikas sejas izteiksmē šausmas pārtapa apburoša, apbrīnas pilnā smaidā. Viņa aizmirgoja uz durvju pusi. Baronese, viņa ierunājās ar laimīgu smaidu uz lūpām. Es pat izteikt nespēju, cik pagodināti mēs esam, ka atradāt laiku atnākt uz šo nelielo izstādīti. Misters Stoktons bija spiests nedaudz aizkavēties, taču viņš būs klāt kuru katru mirkli. Lūdzu, te būs dažas kanapē… Pār baroneses udeļādu segto plecu Klerenss līksmi piemiedza Džesikai ar aci. Džesika, savukārt, prātā pārcilāja visus nejaukos vārdus, kādus vien zināja, un, kad baronese devās pēc uzkodām, Džesika piegāja pie Klercnsa un, nepārtraukdama smaidīt, pateica viņam dažus no tiem.
Ričards sastinga. Apsargs, lukturīti spīdinādams, nāca viņiem tieši virsū. Ričards ar skatienu meklēja kādu stūri, kur paslēpties.
Par vēlu. No otras puses gar milzīgajām mirušo grieķu dievu skulptūrām tuvojās vēl viens apsargs, lukturīti vicinādams. — Viss mierīgi? pirmais apsargs sauca. Otrs pienāca tuvāk un apstājās tieši blakus Ričardam un Dorai.
Es tā ceru, viņš atteica. Tikko biju spiests paskaidrot pāris uzpostiem idiotiem, ka nav glīti skrāpēt iniciāļus Rozetas akmenī. Riebjas šitie pienākumi.
Pirmais apsargs iespīdināja lukturīti Ričardam tieši acīs un tad ļava gaismas staram taustīties tālāk pa ēnainajiem kaktiem. Es taču tev saku, — viņš teica apmierināta pravieša balsī, lieši kā Po «Sarkanās nāves maskā»*. Dekadentiskā elite izklaidējas, kamēr civilizācija iet bojā. — Viņš paurbināja degunu un noslaucīja pirkstu pret spoži melnā zābaka ādas pazoli. Otrs apsargs nopūtās. Paldies tev, Džerald. Labs ir, tagad atpakaļ apgaitā.
Apsargi kopā devās projām. Iepriekšējo reizi pēc šāda pasākuma mēs atklājām, ka pievemts sarkofags, viens no sargiem noteica, un durvis aiz viņiem aizvērās.
- Redzi, ja tu piederi Apakšlondonai, Dora tērgāja, dodoties uz nākamo zāli, viņi parasti tevi pat nepamana, ja nu vienīgi tu neapstājies un nesāc ar šiem runāt. Bet pat tad vari būt drošs, ka tevi pēc īsa brīža aizmirsīs.
- Bet es (aču tevi redzēju, Ričards teica. Tas jau kādu laiku nedeva viņam mieru.
- Es zinu, Dora atteica. Vai nav dīvaini?
Viss te ir dīvaini, Ričards nopietnā balsī atkārtoja. Stīgu instrumenti skanēja arvien skaļak. Baiļu uzplūdi šeit, Augšlondonā, nez kāpēc bija stiprāki, jo viņam nācās savienot abas pasaules. Apakšlondonā viņš varēja pārvietoties kā pa sapņiem, kā mēnessērdzīgais — nedomājot, bet liekot soli pie soļa un virzoties uz priekšu.
- Angelus ir nākamajā zalē, Dora paziņoja, pārtraukusi savu monologu. Viņa norādīja uz to pusi, no kur ienes skanēja mūzika.
- Kā tu zini?
- Es zinu, — viņa nesatricināmā pārliecībā attrauca. Ejam. Viņi iznāca no tumsas un nokļuva izgaismotā gaitenī. Tam pāri nokarājās milzīgs plakats, kas vēstīja:
Eņģeļi virs Anglijas Izstāde Britu muzejā Spomorē SIA Stoktons
* Ar šādu nosaukumu stāsts ievietots izlasē «Nodevīgā sirds» (R.: Zvaigzne, 1988), tulk. Vizma Belševica. Tulk. piez.
Viņi šķērsoja koridoru un pa plaši atvērtajam durvīm iegaja liela zālē, kurā jau bija sākušās viesības.
Stīgu kvartets spēlēja, un vairāki viesmīļi apgādāja labi ģērbto cilvēku pūlīti ar dzērieniem un uzkodām. Zāles stūrī bija iekārtota neliela skatuve ar paaugstinājumu. Blakus skatuvei bija aizkars.
Telpa bija pārpildīta ar eņģeļiem. Tur bija eņģeļu skulptūras uz maziem postamentiem, pie sienām karājās gleznas ar eņģeļiem; citviet bija redzamas freskas, kurās arīdzan bija attēloti eņģeļi. Tur bija milzu eņģeļi un mazītiņi eņģelīši, bargi eņģeļi un piemīlīgi eņģeļi, eņģeļi ar spārniem un nimbiem un tādi, karu to nebija, kareivīgi eņģeļi un miermīlīgi eņģeļi. Moderni eņģeļi un klasiski eņģeļi. Simtiem visdažādāko formu un lielumu eņģeļu. Rietumnieciski eņģeļi, Tuvo Austrumu eņģeļi, Austrumu eņģeļi. Mikelandželo eņģeļi. Džoela Pītera Vitkina eņģeļi, Pikaso eņģeļi, Vorhola eņģeļi. Mistera Stoktona eņģeļu kolekcija bija «neizvēlīga atsevišķu vienību kvalitātes ziņā, taču noteikti iespaidīga tās eklektismā» («Time Out» ziņa).