- Vai tu to sauktu par piekasību, Ričards vaicāja, ja es norādītu, ka atrast šeit vienu noteiktu eņģeli būtu kā meklēt adatu, ak mans Dievs, tā ir Džesika. Ričards juta, ka asinis atplūst viņam no sejas. Līdz šim viņš to bija uzskatījis par paraslu izteicienu. Nu viņš juta, kā tas notiek īstenībā. Ieraudzīji kādu paziņu? Dora apvaicājās.
Ričards palocīja galvu. Viņa man bija. Nu. Mēs grasījāmies precēties. Bijām kopā vairākus gadus. Bijām kopā, kad es tevi atradu. Viņa runāja tajā. Bija atstājusi ziņu. Atbildētājā. Viņš norādīja uz telpas pretējo stūri: Džesika sarunājās ar seru Endrū Loidu Vēbcru, Bobu Gcldofu un kādu briļļainu kungu, kurš aizdomīgi atgādināja Sači. Ik pēc pāris minūtēm Džesika palūkojās pulksteni un pameta skatu uz durvju pusi.
— Tā ir viņa? Dora vaicāja, ieraudzījusi un pazinusi Džesiku. Tad, acīmredzot nolēmusi, ka vajadzētu pateikt kaut ko jauku par ciivēku, kas Ričardam bijis tuvs, piebilda: Viņa ir ļoti… te Dora saminstinājās un tad nobeidza: kopta.
Ričards blenza uz zāles pretējo stūri. Kā tev šķiet, vai viņa dusmosies, ka mēs esam šeit?
Šaubos gan, Dora noteica. Nudien, ja vien tu nenostrādāsi kādu muļķību, nu piemēram, nesāksi ar viņu runāt, viņa tevi pat nepamanīs.
Nākamo frāzi Dora sacīja daudz aizrautīgākā tonī. Ēdiens! Viņa metās virsū ēdienam kā jau smulīgs, vairākas dienas neko prātīgu nebaudījis meitēns var mesties. Viņas mute acumirklī nokļuva, tika sakošļāts un norīts neaptverams ēdiena daudzums, kamēr stingrākās sviestmaizītes, ievīstītas papīra salvetēs, nokļuva Doras kabatās. Brīdi vēlāk, piekrāvusi papīra šķīvi ar vistas stilbiņiem, melones šķēlēm, sēņu bumbiņām, kaviāra groziņiem un mazītiņām brieža gaļas sviestmaizītēm, viņa devās apgaitā pa telpu, apstādamās pie ikkatra artefakta eņģeļa formā.
Ričards līkumoja viņai nopakaļ ar brī un fenheļa maizīti vienā un svaigi spiestas apelsīnu sulas glāzi otrā rokā.
Džesika bija pavisam apjukusi. Viņa bija pamanījusi Ričardu un, pamanījusi viņu, bija ieraudzījusi ari Doru. Likās viņa šos ļaudis pazīst: bija tāda sajūta, it kā kņudētu kakla un nebūtu iespējams kņudētāju dabūt laukā, un šī sajūta nudien kaitināja.
Džesika atminējās, ka viņas mamma reiz bija stāstījusi, kā, satiekot kādā pieņemšanā sievieti, ar ko kopā bija mācījusies skola un kalpojusi vienā draudzē, piepeši nav varējusi atcerēties, kā to sievieti sauc, toties atcerējusies, ka klasesbiedrenes viru sauc Ēriks un ka viņiem ir zelta retrīvers vārdā Majors. Arī Džesikas mammu šāda situācija bija samulsinājusi.
Džesika arī juta tuvojamies mulsumu. Kas tie tādi ir? viņa vaicāja Klerensam.
Viņi? Nu, viņš ir «Vogue» jaunais redaktors, viņa ir mākslas nodaļas korespondente no «New York Times». Tā pa vidu, šķiet, ir Keita Mosa, un…
- Nē, nejau viņi, Džesika pārtrauca. Viņi. Tie tur.
Klerenss palūkojās norādītajā virzienā. Hm? Ak tā. Viņi. Klerenss
nesaprata, kā nav iepriekš viņus ievērojis. Tas uz vecumu, viņš nodomāja. Drīz jau divdesmit trīs. Žurnālisti? viņš bez lielas pārliecības apvaicājās. Izskatās ka stila pīlāri. Noplukuši elegance? Lūdzu… Es zinu, ka uzaicināju «The Face»…
- Es viņu pazīstu, Džesika dusmīgi noteica. Tad piezvanīja mistera Stoktona šoferis no Holbornas, lai pateiktu, ka viņi ir gandrīz pie Britu muzeja, un Ričards izslīdēja viņai no prāta tāpat kā dzīvsudraba lodīte izslīd caur pirkstiem.
Kaut ko ieraudzīji? Ričards apvaicājās. Dora papurināja galvu, sparīgi košļādama steigā iekamptu vistas kājas gabalu. Tas ir kā spēlēt «Atrodi balodi!» Trafalgaras laukumā, viņa teica. Vēl nav gadījies nekas, ko uzlūkojot es justu, ka tas ir Angelus. Dokumentā minēts, ka es zināšu, kurš tas būs. To pateikusi, viņa devās tālāk, izspraukdamās starp Vadošo Ražotāju, Opozīcijas Nozīmīgāko Deputātu un Vislabāk Apmaksāto Pērkamo meiču visā Dienvidanglijā.
Ričards pagriezās un attapās aci pret aci ar Džesiku. Viņa bija uztaisījusi augstu vakara frizūru; matu šķipsnas krītot iekļāva viņas seju burvīgā riekstbrūnu cirtu ietvarā. Viņa bija ļoti skaista. Viņa uzsmaidīja Ričardam; pareizak sakot, smaids uzsmaidīja. — Sveika, Džesika, Ričards teica. Kā tev iet?
- Sveiki. Jūs neticēsiet, viņa stāstīja, bet mans asistents bija piemirsis atzīmēt jūsu avīzi, mister…
- Avīzi? Ričards nesaprata.
Es pateicu 'avīzi'? Džesika vaicāja, iesmiedamās šķindošus sevis nosodījuma smiekliņus. Žurnālu… televīzijas kanālu. Jūs taču esat no medijiem?
- Tu ļoti labi izskaties, Džesika, Ričards teica.
- Jūs nu gan esat ievācis informāciju, viņa šķelmīgi noteica.
- Un jūs esat Džesika Bertrama. Mārketinga daļas vadītāja Stoktona uzņēmuma. Jums ir divdesmit seši gadi. Dzimšanas diena divdesmit trešajā aprīlī, un īpašos kaisles mirkļos jums ir nepārvarama tieksme dungot «The Monkees» dziesmu «I'm a Believer»…
Smaids Džesikas sejā bija nozudis. Tas ir kaut kāds joks? viņa ledainā balsī vaicāja.
Ak jā, un pēdējos astoņpadsmit mēnešus mēs esam bijuši saderināti, Ričards nobeidza.
Džesika nervozi pasmaidīja. Var jau būt, ka tas tiešām bija joks, viens no tiem jokiem, ko citi saprot uzreiz, bet kas viņai allaž paslīd garām. Man gan šķiet, ka es zinātu, ja būtu ar kādu saderināta astoņpadsmit mēnešus, mister ēē-m, Džesika atteica.
- Meihjū, Ričards izpalīdzīgi sacīja. Ričards Meihjū. Tu mani pameti, un es vairs neeksistēju.
Džesika steidzīgi pamāja ar roku, izlikdamās, ka viņu kāds gaida otrā zāles stūrī. Pagaidi! viņa izmisīgi iesaucās un virzījās prom.
I'm a believer, Ričards līksmi iedziedājās, I couldn't leave her if I tried…
Džesika paķēra no galda šampanieša glāzi un acumirklī to iztukšoja. Zāles otrā galā viņa ieraudzīja parādāmies mistera Stoktona šoferi, un, kur ir mistera Stoktona šoferis, tur jābūt arī…
Džesika devās uz durvīm. Kas viņš tāds bija? vaicāja Klerenss, pēkšņi pienācis klāt.
- Kas?
- Tavs noslēpumainais svešinieks.
- Nav ne jausmas, Džesika atteica. Tad viņa piebilda: Klau, varbūt tomēr vajadzētu izsaukt apsardzi.
- Labs ir. Kādēļ?
- Nu…. vienkārši ņem un izsauc apsardzi, Džesika sacīja. Nākamajā mirkli zāles durvīs parādījās misters Arnolds Stoktons, un viss pārējais viņai izkūpēja no galvas.
Viņa darbs bija ienesīgs un viņš pats — ietekmīgs. Viņš atgādināja Hogarta komiksu varoni milzīga apkārtmēra kungs ar vairākiem dubultzodiem un dubultlielu vēderu. Viņam bija jau pāri sešdesmit; sudrabaini sirmie mati pakausī bija atstāti pārāk gari. jo tas. ka tik cienījamam kungam bija gari mati, lika cilvēkiem justies neērti, un misteram Stoktonam patika likt citiem justies neērti. Salīdzinājumā ar Arnoldu Stoktonu, Ruperts Mērdoks bija nožēlojama niecība un Roberts Maksvels spēka gados bija kā liedagā izskalots valis. Arnolds Stoktons bija cīņas vērsis; karikatūristi, starp citu, pēdējā laikā viņu tā bieži attēloja. Stoktona kompānijai piederēja pa drusciņai no visa: satelīti, laikraksti, ierakstu kompānijas, izklaides parki, izdevniecības, žurnāli, komiksi, televīzijas kanāli, filmu studijas.