- Es tagad teikšu runu, Misters Stoktons iepazīstināja Džesiku ar saviem plāniem, un tad es tinos. Atnākšu citreiz, kad te nebūs visu šo sterķelēto izbāzeņu.
- Tieši tā, Džesika noteica. — Jā. Tagad runu. Protams.
Džesika pavadīja viņu līdz nelielajai skatuvītei un uzkāpa Stoktonam līdzi uz paaugstinājuma. Viņa paskandināja ar nagu pie šampanieša glāzes, lai panāktu klusumu zālē. Neviens to nedzirdēja, tāpēc viņa pieliecās pie mikrofona un sacīja: Es lūdzu uzmanību! Šoreiz viesi apklusa. Dāmas un kungi! Godātie viesi. Man prieks jūs sveikt Britu muzejā, viņa sacīja, Stoktona kompānijas sponsorētās izstādes «Eņģeļi pār Angliju» atklāšanā. Dodu vārdu cilvēkam, bez kura šī izstāde nebūtu iespējama, mūsu kompānijas vadītājam un departamenta direktoram misteram Arnoldam Stoktonam. Viesi aplaudēja, un nevienam nebija šaubu par to, kurš ir sagādājis šo eņģeļu kolekciju un, cita starpā, samaksājis arīdzan par viņu šampanieti.
Misters Stoktons nokremšļojās.
- Nu tātad, — viņš iesāka. Es runāšu īsi. Kad biju mazs puika, es mēdzu nākt uz Britu muzeju sestdienās, jo tad nebija jāmaksā, un man nebija sevišķi daudz naudas. Tad es uzkāpu pa milzīgajām muzeja kāpnēm, nācu uzreiz šurp un skatījos uz šo eņģeli. Man šķita, ka viņš zina, ko es domāju.
Skanot mistera Stoktona vārdiem, zālē atgriezās Klerenss, kuram sekoja pāris apsardzes viru. Viņš norādīja uz Ričardu, kurš bija apstājies un klausījās mistera Stoktona runā. Dora joprojām riņķoja ap eksponātiem. Nē, viņu, — Klerenss pusbalsī skaidroja sargiem. Nē, vai jūs neredzat? Icraudzījāt? Viņu.
Lai būtu kā būdams, misters Stoktons turpināja, ar laiku gluži tāpat kā jebkas, par ko ilgi neviens neliekas ne zinis, tas satrunēja un sāka brukt kopā zem jaunlaiku uzliktās slodzes un pārdzīvojumiem. Sapuva. Sabojājās. Vārdu sakot, tajā ir iegrūsts neaprakstāms naudas žūksnis, šeit viņš ieturēja pauzi, ļaudams domai nosēsties ļaužu prātos ja viņš, Arnolds Stoktons, to uzskatīja par neaptveramu naudas žūksni, tad tāds tas ari bija, un vairākiem meistariem pagāja krietns laiciņš, kamēr izdevās to atjaunot un sastiķēt atkal kopā. Nākamā vieta, kur izstāde viesosies, būs Amerika. Pēc tam tā dosies ceļojumā apkārt pasaulei, un es ceru, ka šī izstāde iedvesmos kādu sīku nabaga knēveli sākt savas biznesa impērijas būvēšanu.
To pateicis, Stoktons pavērās apkārt. Pievērsies Džesikai, viņš nočukstēja: Un ko tagad? — Džesika norādīja uz virvi samta aizkara mala. Misters Stoktons to parāva. Aizkars noplandīja un atvērās, atklādams vecas durvis.
Savukārt tajā telpas galā, kur atradās Klerenss, bija jūtama nemierīga rosība. Nē jel. Viņu, Klerenss skaidroja. — Debestiņ! Jūs akli esat, vai?
Izskatījās, ka tās reiz bijušas katedrāles durvis. Tās bija divu vīru augstumā un pietiekami platas, lai tām cauri izietu ponijs. Durvis rotāja kokgrebums neparasts, baltā, sarkanā un zelta krasā izkrāsots eņģelis. Tas lūkojās pasaulē ar šķietami neredzīgām viduslaiku acīm. Izstādes publika izdvesa apbrīnas pilnu nopūtu un sāka aplaudēt.
— Angelus! Dora sagrāba Ričardu aiz piedurknes. Tas ir viņš! Ričard, ejam! Dora iesaucās un metās uz skatuves pusi.
- Atvainojiet, ser, Ričardam pievērsās viens no apsargiem Vai es varētu ieskatīties jūsu ielūgumā? jautāja otrs, neuzkrītoši, bet stingri saņemdams Ričardu aiz rokas. Un vai jums būtu līdzi kādi dokumenti?
- Nē, Ričards atteica.
Dora jau bija uz skatuves. Ričards centās atbrīvoties un doties pie viņas cerībā, ka sargi par viņu aizmirsīs. Taču viņi neaizmirsa; tagad, kad Ričards bija nonācis viņu uzmanības lokā, pret viņu izturējās kā pret kuru katru nevīžīgu, nemazgājušos un sen neskuvušos nelūgtu viesi. Apsargs, kurš bija saņēmis Ričardu zem elkoņa, saspieda viņa roku vēl ciešāk, murminādams: Neka nebija!
Dora apstājās skatuves vidū, prātodama, kā lai panāk, ka sargi palaiž Ričardu vajā. Tad viņa izdarīja vienīgo, kas iešāvās prātā. Viņa piegāja pie mikrofona, pastiepās pirkstgalos, un kliedza no visa spēka tas atskanēja it visos pastiprinātājos. Kliedziens pats par sevi bija ievērojams: arī bez mehāniskiem pastiprinātājiem tas būtu varējis izurbties cauri klausītāju galvām ka jaunākās paaudzes kaula urbis. Un, kad tas skanēja caur pastiprinātājiem… Tas bija kaut kas ne no šīs pasaules.
Apteksne nometa zemē paplāti ar glāzēm. Visas galvas pagriežas uz skatuves pusi. Rokas aizbāza ausis. Sarunas pārtrūka. Ļaudis uzlūkoja skatuvi pārsteigumā un šausmās. Ričards attapās to izmantot. Atvainojiet, — viņš pateica sastingušajam sargam, atbrīvoja roku un metās prom. Esmu iemaldījies nepareizā Londonā. Ričards uzlēca uz skatuves, sagrāba Doras pastiepto kreiso roku. Ar labo viņa pieskārās milzīgajām katedrāles durvīm, uz kurām bija Angelus. Pieskārās, un atvēra tās.
Šoreiz nevienam nekas neizkrita no rokām. Visi stāvēja ka sastinguši un satriekti vērās uz priekšu; kādu bridi neviens neko nespēja saskatīt. Angelus bija atvēries, un pa durvīm ieplūda gaisma, pārpludinot telpu. Cilvēki aizklāja acis, un, pēc laiciņa tās piesardzīgi atvēruši, stāvēja nekustīgi un raudzījās milzu gaišumā. Bija tā, it kā telpā būtu sarīkota uguņošana. Tās, kas te mirdzēja un dega, nebija ne brīnumsvecītes, kas mēdz degt sprakšķot un izdegušas atstāt dīvainu smārdu gaisā, ne parastās raķetes, kādas katrs var uzstādīt un izšaut savā piemājas dārzā; tie bija lieli gaismas viļņi, kūļi, kas, debesīs raidīti, var apdraudēt gaisa transporta kustību; kaut kas līdzīgs uguņošanai, kāda dienas beigās skatāma Disneja pasaulē, vai ari tai, kas sagādā galvassāpes atbildīgajiem par ugunsdrošību «Pink Floyd» koncertos. Tas bija patiesa brīnuma, mirklis.
Publika bija pilnīgā gaismas brīnuma iespaidā. Vienīgās telpā dzirdamās skaņas bija viegli sēcieni, kādus ļaudis mēdz' izdvest, vērojot uguņošanu skaņa, kas liecina par pārsteigumu un apbrīnu. Vienubrīd gaismas staru pašā centrā iegāja noplucis jauneklis un šmulīga paskata meitēns milzu ādas jakā un pazuda. Durvis aiz viņiem aizvērās. Gaismu spēle bija beigusies.
Viss atkal iegāja parastā ritma. Viesi, apsargi un apkalpojošais personāls saskatījās, pamirkšķināja acis, papurināja ievērojamās galvas un, saskārušies ar kaut ko iepriekš nepieredzētu, ne vārda neteikuši, vienojās un nolēma, ka nekas tāds nekad nav noticis. Stīgu kvartets atkal atsaka spēlēt.
Misters Stoktons devās projām cauri zālei, strupi apsveicinādamies ar neskaitāmajiem paziņām. Džesika piegāja pie Klerensa. Ko, tavuprāt, — viņa klusi jautāja, tie apsardzes vīri te dara?
Minētie vīri stāvēja viesu pulkā un izbrīnīti vērās apkārt, acīmredzot, paši īsti nesaprazdami, kāpēc te atrodas. Klerenss jau grasījās izskaidrot, kas tieši sargiem darāms, un aptvēra, ka viņam nav ne jausmas. Es to nokārtošu, Klerenss lietišķi noteica.
Džesika pamāja ar galvu. Viņa nolūkojās viesu puliti un visbeidzot pasmaidīja. Viss ritēja gluži labi.
Ričards un Dora iegaja gaismā. Nakamaja mirklī viņus apņēma tumsa un dzestrums. Ričards mirkšķināja acis, cenzdamies atbrīvoties no gaismas atstātajiem zibšņiem acs tīklenē: priekšā slīdēja spokainas oranžzaļu traipu virknes, kas, acīm pamazām pierodot pie apkārt valdošās tumsas, lēnītēm zuda.