Viņi atradās plašā akmens zālē. Melni, vietām aprūsējuši pīlāri balstīja griestus, kam vajadzēja būt ļoti augstiem, jo pīlāri šķita ietiecamies jūdzēm tālu tumsā. Kaut kur iztālēm varēja dzirdēt ūdens tecēšanu tadu kā strūklaku vai varbūt strautu. Dora arvien vēl bija stingri pieķērusies viņa rokai. Gabaliņu tālāk viena pēc otras iedegās mazas liesmiņas. Liesmiņu saradās arvien vairāk un vairāk — Ričards atskārta, ka tumsā liesmo milzumdaudz sveču. Un pa sveču aleju viņiem tuvojās garš, vienkāršās, baltās drānās ģērbies stāvs.
Šķita, ka nācējs tuvojas lēni, taču patiesībā ātrumam vajadzēja būt ļoti lielam, jo jau pāris acumirkļus vēlāk nācējs stāvēja viņiem blakus. Tam bija zeltaini mati un bāla seja. Viņš nebija daudz garāks par Ričardu, taču lika Ričardam justies kā mazam bērnam. Tas nebija nedz vīrietis, nedz sieviete. To varēja nosaukt par ļoti skaistu. Tas ierunājās klusā balsī: Lēdija Dora, ja nemaldos?
Jā, Dora sacīja.
Viegls smaids. Atnācējs teju vai pazemīgi palocīja galvu. Man ir tas gods beidzot satikt jūs un jūsu ceļabiedru. Es esmu eņģelis Izlingtons. — Viņa acis bija lielas un spožas. Viņa drēbes nebija vis baltas, kā Ričards pirmīt bija nodomājis: tās šķita austas no tīras gaismas.
Ričards neticēja eņģeļiem; pat bērnudienās ne. Viņam bija grūti aptvert iespēju, ka pēkšņi varētu sākt ticēt. No otras puses, noticēt kādam it nebūt nav grūti, īpaši, ja šis kāds skatās tev tieši virsū un sauc tevi vārdā. Ričard Meihjū, eņģelis sacīja, arī tu esi laipni lūgts mana nama zālēs. Viņš pagriezās. Lūdzu, nāciet man līdzi, eņģelis teica.
Ričards un Dora sekoja eņģelim viņa nama. Kad viņi bija pagājuši garām, sveces nodzisa pašas.
Marķīzs de Karabass slāja pa tukšo viesnīcu, stikla lauskām un vecām šļircēm kraukšķot zem melnajiem motociklista zābakiem. Viņš iegāja pa divviru durvīm un nonāca dienesta kāpnēs. Viņš devās lejup slimnīcas pagrabā.
Viņš gāja no telpas uz telpu, veikli izlaipojot starp gružu kaudzēm. Viņš izgāja cauri tualetēm un dušas telpām, noskrēja lejup pa metāla kāpnēm, izbrida cauri slapjam, dubļainam priekšnamam, atrāva vaļā pussapuvušas koka durvis un devās iekšā. Pametis skatu telpā, kurā bija nonācis, viņš ar neaprakstāmu pretīgumu pamanīja pusapēstu kaķēnu un kaudzi ar vecām žiletēm. Tad viņš notrauca gružus no veca krēsla, apsēdās, iekārtojās ērti un labi un, pagraba vēsuma apņemts, aizvēra acis.
Pēc mirkļa telpas durvis atvērās un tajās parādījās divi silueti.
Marķīzs de Karabass atvēra acis un plati nožāvājās. Tad viņš veltīja misteram Krupam un misteram Vandemāram platu smaidu.
Sveiki, puiši, de Karabass teica. Nolēmu, ka ir pēdējais laiks atnākt un aprunāties ar jums personiski.
Desmita nodala
j
vai Jūs dzerat vf nu? eņģelis jautāja.
Ričards pamāja ar galvu.
Es vienreiz esmu drusku dzērusi vīnu, Dora vilcinādamās sacīja. Mans tētis. Viņš. Pusdienās. Atļāva mums pagaršot.
Eņģelis Izlingtons pacēla pudeli tā gan vairāk atgādināja karafi. Ričards nevarēja saprast, vai pudele maz ir no stikla tik neparasti tā atstaroja sveču gaismu. Iespējams, ka tā bija no kristāla vai varbūt tas bija milzu dimants. Izskatījās, ka vīns pudeles iekšpusē nevis vienkārši dzirkstī, bet zaigo, it kā šķidruma vietā būtu ielieta gaisma.
Eņģelis satvēra kristālam līdzīgo trauku un ielēja nedaudz šķidruma vīna glāzē. Tas bija baltvīns, taču tādu balto vīnu Ričards vēl nekad nebija redzējis. Tas atblāzmoja gaismu uz telpas sienām līdzīgi kā baseins atspulgo saulstaru ņirboņu ūdenī.
Dora un Ričards klusēdami sēdēja augstos krēslos pie nomelnējuša koka galda. Šis vīns, Izlingtons sacīja, ir pēdējais no tā klāsta, ko man reiz iedeva viens no taviem senčiem. Viņš pasniedza vīna glāzi Dorai un sāka piepildīt nākamo trauku ar zaigojošo šķidrumu. Viņš
darīja to godbijīgi un gandrīz vai ar mīlestību kā priesteris, veicot rituālu. — Tā bija sagaidīšanas dāvana. Tas bija, ak vai, trīsdesmit, četrdesmit gadu tūkstošus senā pagātnē. Krietni sen, īsāk sakot. Viijš pasniedza glāzi Ričardam. — Pieļauju, ka jūs brīnīsieties, kāpēc es izšķērdēju mantu, ko vajadzētu glabāt kā vislielāko dārgumu, eņģelis sacīja. Taču man reti gadās pieņemt viesus. Ceļš uz šejieni ir grūts.
- Angelus… Dora nomurmināja.
- Jūs šurp atkļuvāt, izmantojot Angelus palīdzību, jā. Taču šī iespēja katram ceļotājam ir dota tikai vienu reizi. Eņģelis pacēla glāzi un lūkojās tās izstarotajā gaismā., Dzeriet prātīgi, viņš pamācīja. Tas ir no visstiprākajiem. Eņģelis apsēdās pie galda starp Ričardu un Doru. — Kad to kāds iemalko, viņš ilgpilnā balsi sacīja, man tik iztēloties, ka tas dzer sen aizgājušo dienu saules gaismu. Viņš pacēla glāzi augstāk. Uzsaucu tostu par bijušo godību.
Par bijušo godību! Dora un Ričards vienā balsī atsaucās. Tad viņi piesardzīgi pielika pie lūpām vīnu un baudīja to maziem malciņiem, nevis dzēra.
- Tas ir brīnišķīgs, Dora sacīja.
- Nudien brīnišķīgs, Ričards piebalsoja. Es biju domājis, ka tik veci vīni, nokļuvuši saskarē ar gaisu, pārvēršas etiķī.
Eņģelis pašūpoja galvu. Šis nav no tiem. Viss ir atkarīgs no vīnogu šķirnes un no vietas, kur tās audzētas. Šī šķirne, starp citu, iznīka, kad vīna dārzs pazuda viļņos.
- Tas ir vienkārši pasakains, — Dora murmināja, malkodama gaismas šķidrumu. Nekad nav gadījies kaut ko tādu nogaršot.
- Un vairs nekad arī negadīsies, Izlingtons sacīja. — Tas ir pēdējais no Atlantīdas vīniem.
Ričards dzirdēja kaut kur apziņas dziļumos ierunājamies saprāta balstiņu, kas norādīja, ka nekādas Atlantīdas nav bijis, un, pašas sacītā iedrošināta balstiņa turpināja, ka nav ari nekādu eņģeļu un, galu galā, pavēstīja, ka lielākā daļa pēdējās dienās pieredzētā vienkārši nav atzīstams par notikušu. Ričards nelikās par to ne zinis. Viņš pamazām sāka mācīties pajauties uz instinktiem un saprast, ka viņam sniegtie nesen pieredzētā skaidrojumi ir jāpieņem, lai arī cik vienkārši un neticami tic liktos. Viņš pavēra lūpas un vēlreiz nogaršoja vīnu. Tas viņam ļāva justies laimīgam. Tas ļāva iztēloties daudz augstākas un daudz zilākas debesis, nekā tās patiesībā iespējams redzēt, un milzīgu, zeltainu saules ripu debesu vidū; viss šķita vienkāršāks un pasaule jaunāka par to, kurā viņš līdz šim bija mitis.
Pa kreisi no viņiem bija ūdenskritums pa akmens sienu tecēja tīrs ūdens un lija akmens dīķī sienas pakājē. Pa labi starp diviem metāla pīlāriem bija durvis tās bija darinātas no pulēta krama un ieliktas nomelnējušā dzelzs ietvarā.
Vai jūs tiešām varat apzvērēt, ka esat eņģelis? Ričards pavaicāja. Nu, ka jūs esat saticis Dievu un tā tālāk?
Izlingtons pasmaidīja. Es neko nezvēru, Ričard, viņš sacīja, — bet es esmu eņģelis.
Jūs mūs pagodināt, Dora sacīja.
Gluži otrādi, jūs pagodināt mani, ierazdamies šeit. Tavs tēvs bija krietns cilvēks, Dora, un viņš bija mans draugs. Viņa aiziešana mani loti sarūgtināja.
Viņš savā dienasgrāmatā… teica… viņš teica, ka man esot jānāk pie jums. Teica, ka varot jums uzticēties.
Es tikai ceru, ka būšu tavas uzticības vērts. Eņģelis lēnītēm malkoja vīnu. Apakšlondona ir otrā pilsēta, kas atrodas maņā aprūpē. Pirmo aprija viļņi, un es nespēju to novērst. Es zinu, ko nozīmē sāpes un zaudējums. No sirds jūtu tev līdzi. Ko tu vēlētos uzzināt?