Dora brīdi klusēja. Mana ģimene… viņus nogalināja Krups un Vandemārs. Bet kas to pasūtīja? Es gribu… es gribu zināt, kāpēc.
Eņģelis palocīja galvu. Pie manis nonāk daudz noslēpumu, viņš sacīja. Daudz baumu, puspatiesību un atbalšu. To teicis, viņš pievērsās Ričardam. Un tu? Ko tu velies, Ričard Meihjū?
Ričards paraustīja plecus. Es gribu atgriezties vecajā dzīvē. U11 dzīvoklī. Un darbā.
- Tas būtu iespējams, eņģelis sacīja.
- Jā. Ka tad, Ričards sausi noteica.
Vai tu man netici, Ričard Meihjū? jautāja eņģelis Izlingtons.
Ričards paskatījās viņam acīs. Tās bija spodri pelēkas; acis, senas kā visums, acis, kas bija redzējušas galaktikas veidojamies no zvaigžņu putekļiem miljoniem gadu tālā pagātnē. Ričards pakratīja galvu. Izlingtons viņam vēlīgi uzsmaidīja. Tas nebūs viegli, tev un taviem draugiem būs jāiztur vairāki patiešām grūti pārbaudījumi gan ceļā uz mērķi, gan atgriežoties. Taču ir iespējams atrast ceļu, kā līdz mērķim nokļūt, izejai no tavām grūtībām ir atrodama atslēga.
Eņģelis piecēlās, piegāja pie akmens plauktiņa un paņēma vienu no vairākām figūriņām, kas uz tā stāvēja. Ta bija maza, melna vulkāniskajā akmenī obsidiānā griezta statuete kāda dzīvnieka formā. Eņģelis iedeva figūriņu Dorai. Tā jūs droši pasargās pēdējā atpakaļceļa posmā, kad dosieties pie manis, viņš sacīja. Pārējais atkarīgs nojums pašiem.
- Ko jūs gribat, lai mēs darām? Ričards jautāja.
- Atslēgu uzrauga Melnie mūki, eņģelis sacīja. Atnesiet to man.
- Un jūs to varēsiet izmantot, lai noskaidrotu, kas nogalināja manu ģimeni? Dora vaicāja.
Es ceru, sacīja eņģelis. Ričards iztukšoja savu glāzi. Viņš juta, kā vīns joņo asinīs un silda visu ķermeni. Viņu pārņēma jocīga sajūta, ka, ja viņš uzmetis skatienu saviem pirkstiem, tad redzēs tiem cauri spīdam vīnu. It kā viņš būtu pieliets ar gaismu…
Labu veiksmi, nočukstēja eņģelis Izlingtons. Atskanēja švīksts, līdzīgs vējam, kas šalko cauri sausam mežam, vai arī milzīgu spārnu vēdām.
Ričards un Dora sēdēja Britu muzeja zālē uz grīdas un blenza uz krāsota kokgrebuma eņģeli uz augstām katedrāles durvīm. Telpa bija tukša un tumša. Svinības jau pirms laba laika bija beigušās. Debesis aiz zāles logiem pamazām kļuva gaišākas. Ričards piecēlās, pieliecās un palīdzēja arī Dorai tikt uz kājām.
- Melnie mūki?
Dora pamāja ar galvu.
Viņš vairākas reizes bija gājis pāri Blekfraiersas* tiltam Londonas Sitijā un vairākkārt braucis cauri Blekfraiersas stacijai, taču vairs nejautāja, kāds šīm vietām sakars ar mūkiem.
Cilvēki, tātad.
Ričards piegāja pie durvīm, no kurām noraudzījās Angelus. Viņš pārbrauca ar pirkstu krāsotā tērpa krokām. Ka tu domā, vai viņš patiešām spēj to izdarīt? Dabūt manu veco dzīvi atpakaļ?
Nekad neko tādu neesmu dzirdējusi. Taču man liekas, ka viņš nebūtu melojis. Viņš taču ir eņģelis.
Dora atvēra plaukstu un palūkojās uz Briesmoņa statuetīti. Manam tētim arī viena tāda bija, — viņa skumīgi noteica. Meitene noslēpa figūriņu dziļi jakas kabatā.
Lai nu kā, Ričards ierunājās, mēs taču nedabūsim atslēgu, bumbulēdami apkārt pa šejieni, vai ne? Viņi izgāja tukšajos muzeja gaiteņos. Ko tu īsti zini par to atslēgu? Ričards vaicāja.
- Neko, Dora atteica. Viņi bija nonākuši pie lielajām muzeja durvīm. Esmu dzirdējusi šo to par Melnajiem mūkiem, taču man ar viņiem nekad nav bijusi darīšana. Dora piespieda pirkstus pamatīgi noslēgtajām stikla durvīm. Tās strauji atvērās.
- Bariņš mūku… Ričards domīgi novilka. Varu galvot, ka viņi, izdzirdējuši, ka mums tā atslēga jāaiznes eņģelim īstam eņģelim, mums to iedos, un un piemetīs vēl burvju konservu attaisāmo un brīnumainu, svilpojošu korķviļķi piedevām. Ričards sāka smieties. U11 pie sevis nobrīnījās, ka aizvien vēl atrodas vīna varā.
- Tu nu gan esi dūšā, Dora noteica.
Viņš aizrautīgi pamāja.
* Blekfraiersas tilta [Blackfriars Britlge) nosaukuma burtisks tulkojums no angļu valodas ir «Melno mūku tilts». Tulk. ļriez.
- Es došos mājās. Viss atkal būs normāli. Atkal garlaicīgi. Un brīnišķīgi. Ričards palūkojās uz akmens kāpnēm, kas veda lejup no muzeja uz ielu, un nosprieda, ka tās te uzceltas, lai Fredam Astēram un Džindžerai Rodžersai būtu, kur dejot. Secinājis, ka neviena no viņiem nav tuvumā, viņš pats sāka dejas solī virzīties lejup pa kāpnēm, iemiesodams Fredu Astēru, un pavadījumam dungoja kaut ko vidēju starp «Puttin'on the Rilz» un «Top Hat, White Tie, and Tails». -Ja-ta-tada-da-ta-ta-ja, viņš dungoja, stepa solī virzīdamies augšup un lejup pa pakāpieniem.
Dora stāvēja kāpņu augšgalā un ar šausmām vēroja Ričarda deju. Pēc kāda brīža viņa bezspēcīgi iesmējās. Ričards palūkojās augšup un pasvieda gaisa iztēlotu baltu zīda platmali platmales lidojumu augstu gaisā viņš pavadīja ar smieklīgu grimasi. Sagaidījis cepuri atgriežamies, viņš to atkal noķēra un uzmauca galvā.
— Muļķis tāds, Dora smaidot noteica. Ričards atbildes vietā satvēra viņu aiz rokas un turpināja virpuļot augšup lejup pa kāpnēm. Dora brīdi minstinājās, taču pēc mirkļa sāka dejot līdzi. Viņai tas sanāca krietni labāk nekā Ričardam. Aizdejojuši līdz kāpņu apakšai, viņi bez elpas un spēka iekrita viens otra skavās.
Ričardam likās, ka apkārt viss griežas.
Viņš juta Doras sirdi sitamies pie savām krūtīm. Mirkli vēlāk viņš apdomāja, vai kaut ko vajadzētu iesākt. Viņš prātoja, vai nenoskūpstīt Doru. Mēģināja izlemt, vai vēlas viņu noskūpstīt, un atskārta, ka nudien to nezina.
Ričards palūkojās meitenes brīnumainajās acīs. Dora palieca galvu iesāņus un atraisījās no viņa skavām. Viņa uzslēja apkakli un ietinās ciešāk jakā savās bruņās un aizsegā.
Iesim sameklēt mūsu miesassardzi, viņa sacīja. Un viņi devās projām pa ietvi uz Britu muzeja metro staciju, tikai reizumis pasperot kādu streipuļojošu soli.
Ko, vaicāja misters Krups, tu gribi?
Ko, — vēl mazliet retoriskāk jautāja marķīzs de Karabass, vispār kāds var gribēt?
Šādus tādus miroņus, misters Vandemārs ierosināja. Papildu zobus.
Es domāju, ka mēs, iespējams, varētu noslēgt darījumu, marķīzs sacīja.
Misters Krups sāka smieties. Izklausījās, it kā gar asu nagu mūri kads vilktu tāfeli. Ak, mesjē marķīz! Man šķiet, ka, starp mums runājot, varu apgalvot, neriskējot ar jebkuru šeit pārstāvēto pušu iejaukšanos, ka jūs kā cilvēks, ko uzskata par prātīgu, esat piedzīvojis visu jums iepriekš piemitušo garīgo spēju izsīkumu. Ja atļausiet izteikties, viņš sazvērnieciski sacīja, jūs esat, atvainojiet par vulgārismu, galīgi zaudējis galvu.
Tikai saki vienu vārdu, ierunājās misters Vandemārs, kurš nu stāvēja aiz marķīza krēsla, un šamā noripos viņam no pleciem, pirms paspēsi pateikt «Džeks Kečs».
Marķīzs spēcīgi uzpūta dvašu saviem nagiem un spodrinot paberzēja tos gar mēteļa atloku. — Man vienmēr bijusi tada sajūta, viņš ierunājās, ka nežēlība ir pēdējais glābiņš neprašām un tukšs pēdējā patvēruma apsolījums galējiem nemākuļiem.
Misters Krups paglūnēja uz dc Karabasu. Ko tev te vajag? viņš nošņācās.
Marķīzs de Karabass izstaipījās kā milzu kaķis varbūt kā lūsis vai melnā pantera, un izstaipījies viņš piecēlās, iestūma rokas dziļi varenā mēteļa kabatās. Jus laikam būtu, viņš laiski un dienišķi apvaicājās, misters Krups, Tangu dinastijas figūriņu kolekcionārs?
- Kā tu to zini?
- Ļaudis man mēdz šo to pastāstīt. Esmu visiem pieejams. Marķīza smaids bija neviltots, mierīgs un vaļsirdīgs kā vīram, kurš grasās jums pārdot lietotu Bībeli.