Pat, ja cs būtu… misters Krups iesāka.
Ja jūs būtu, marķīzs de Karabass viņu pārtrauca, tad jūs varētu interesēt, luk šis. Viņš izvilka vienu roku no kabatas un parādīja tajā gulošo lietiņu misteram Krupam. Līdz pat šim vakaram tā bija stāvējusi stikla kastē vienā no vadošajām Londonas komercbankām. Attiecīgos katalogos tā bija ierakstīta: Rudens gars (kapu figūra). Tā bija aptuveni sešas collas augsta glazēta porcelāna figūriņa, kas bija veidotā, izkrāsota un dedzināta laikā, kad Eiropa snauda tumšajos viduslaikos, sešsimt gadu pirms Kolumba pirmā ceļojuma.
Misters Krups nevilšus nošņācās un pasniedzās pēc figūriņas. Marķīzs parāva to nost un piespieda pie krūtīm. — Ne, nē, viņš noteica. Tik vienkārši vis nebūs.
Nē? misters Krups pārvaicāja. Un kas attur mūs to paņemt un izkaisīt tavas miesas paliekas pa visu Apakšzemi? Mēs vēl nekad neesam sadalījuši nevienu marķīzu.
Esam gan, misters Vandemārs izlaboja. Jorkā. Četrpadsmitajā gadsimta. Toreiz lija.
Tas nebija nekāds marķīzs, misters Krups strīdējās pretī. Tas bija Ekseteras grāfs.
Un Vestmorlendas marķīzs. Misters Vandemārs izskatījās visai apmierināts ar savām zināšanām.
Misters Krups nošņācās. Un kas mūs varētu atturēt saplosīt tevi tikpat mazos gabaliņos kā Vestmorlendas marķīzu? viņš jautāja.
De Karabass izvilka no kabatas otru roku. Tajā bija mazs āmuriņš. Viņš pasvieda to gaisā un noķēra aiz kāta, novietojis āmura galviņu tieši virs ķīniešu porcelāna brīnuma. Ak, lūdzu, marķīzs sacīja. Pietiks smieklīgu draudu. Man šķiet, ka es justos labāk, ja jūs abi pakāptos atpakaļ un nostātos tur.
Misters Vandemārs pameta īsu skatienu uz misteru Krupu, kurš tikko manāmi pamāja ar galvu. Gaisā kaut kas novirmoja, un misters Vandemārs stāvēja blakus misteram Krupam, kurš smaidīja galvaskausa cienīgu smaidu. Es nudien esmu zināms kā Tangu mākslas darbiņu īpašnieks, viņš atzina. Vai tas tiek pārdots?
- Mēs te, Apakšzemē, diez ko nenodarbojamies ar pirkšanu un pārdošanu, mister Krup. Apmaiņa. Barteris. Tas ir mūsu lauciņš. Taču jā, nudien, šis iekārojamais nieciņš ir pieejams gribētājiem.
Misters Krups saknieba lūpas. Sakrustoja rokas uz krūtīm. Izstiepa tās gar sāniem. Izbrauca caur taukainajiem matiem. Un pēdīgi sacīja: — Nosauciet cenu. Marķīzs atļāvās izdvest dziļu, gandrīz dzirdamu atvieglojuma nopūtu. Iespējams, ka viņam galu galā izdosies veiksmīgi pabeigt šo grandiozo viltus spēli. Pirmkārt, būs jāatbild uz trim jautājumiem, viņš teica.
- Krups pamāja ar galvu. Abpusēji. Mums pienākas trīs atbildes.
- Visai godīgi, marķīzs noteica. Otrkārt, man tiek apsolīta droša atgriešanās no šejienes. Un jūs piekrītat dot man stundu laika, pirms sekojat.
Krups ļauni pamāja ar galvu. Piekrītam. Uzdod pirmo jautājumu. Viņa skatiens bija piekalts porcelāna figūriņai.
- Pirmais jautājums. Kā labā jūs strādājat?
- O, tas ir vienkārši, Krups sacīja. Mēs strādājam savam darba devējam, kurš vēlas palikt nezināms.
- Khm. Kādēļ jūs nogalinājāt Doras ģimeni?
Darba devēja pavēle, atteica misters Krups, un pasmaidīja lapsīgu smaidu.
- Kāpēc jūs nenonāvējāt Doru, kad bija tāda iespēja?
Pirms misters Krups paspēja ierunāties, misters Vandemārs atbildēja: Vajadzēja atstāt viņu dzīvu. Viņa vienīgā var atvērt durvis.
Misters Krups paglūnēja uz savu darbabiedru. Tā ja, viņš nošņācās, — klāj tik vaļā, pastāsti viņam visu.
- Tagad bija mana kārta, misters Vandemārs atņurdēja.
Tātad, misters Krups rezumēja, te tev būs Iris atbildes, lieto,
kā mācēdams. Mans pirmais jautājums: kāpēc tu viņu aizsargā?
- Viņas tēvs izglāba man dzīvību, marķīzs godīgi atteica. Nepaspēju atdot šo parādu. Un man labāk patīk, ja kads ir parādā man, nevis otrādi.
- Man ir jautājums, misters Vandemārs ieteicās.
- Man ari, mister Vandemār, Krups viņu pārtrauca. Tas augšzemietis, Ričards Meihjū. Kāpēc viņš iet viņai līdzi? Kāpēc viņa to atļauj?
- Tīrā sentimentalitāte no viņas puses, marķīzs de Karabass noteica. To sacīdams, viņš prātoja, vai tas nudien ir vienīgais iemesls. Viņam sāka šķist, ka augšzemietim varbūt ir lielāka loma, nekā pirmajā acu uzmetienā šķita.
Tagad es, misters Vandemārs neatlaidās. Kādu skaitli es iedomājos?
- Kā, lūdzu?
Par kādu skaitli es domāju? misters Vandemārs atkārtoja. Tas ir starp vienu un daudz, viņš izpalīdzīgi piebilda.
- Septiņi, marķīzs teica. Vandemārs aizkustināts pamāja ar galvu. Krups jau iesāka jaunu sakāmo: Kur ir… taču marķīzs viņu pārtrauca. Paga, paga, — viņš sacīja. Nu jau mēs kļūstam badīgi.
Kāclu brīdi mitrajā pagrabā valdīja pilnīgs klusums. Pēc mirkļa atkal bija dzirdama ūdens pilēšana un tārpu klusā čabināšanās; tad marķīzs ierunājās: Stundas rezerviti, atcerieties.
- Protams, misters Krups atteica.
Marķīzs de Karabass pameta figūriņu misteram Krupam, kurš to sakampa tik kāri ka narkomāns, noķerot maisiņu, pilnu ar ne pārāk likumīgi iegūtu pulverīti. Un tad, ne acu atpakaļ nepametis, marķīzs atstāja telpu.
Misters Krups īsu mirkli aplūkoja figūriņu, pagrozīja to rokās kā Dikensa Nolādēto muzeja kurators, saņēmis vērtīgu eksponātu. Viņa mēle laiku palaikam izšāvās no mutes kā čūskai. Bālajos vaigos iesitās manāms sārtums. O, jauki, jauki, viņš čukstēja. Tangu dinastija, nudien. Tūkstoš divsimt gadu veca. Viena no skaistākajām porcelāna figūriņām, kādas pasaulē jebkad bijušas. Šo darinājis Kai Lungs, labākais no keramiķiem; šai lietiņai nav dublikāta. Palūkojieties vien uz glazūru, novērtējiet proporciju izjūtu; dzīvību… Viņš pasmaidīja kā zīdainis; nevainīgais smaids izskatījās samulsis un apmaldījies mistera Krupa sejas ēnainajā zemē. Tas padara pasauli mazuliet skaistāku.
Un tad viņš pasmīnēja pārlieku mežonīgi, un noliecās pie figūriņas; viņš iekodās tai galvā ar zobiem un gremoja, košļāja un kampa zvērīgiem kumosiem. Zobi mala porcelānu smalkā pulverī, kas nosēdās misteram Krupam uz zoda.
Viņš metās postīt ar dīvainu trakumu un neapvaldāmu asinskāri kā lapsa vistu kūtī; bija redzams, ka pali iznīcināšana sagādā viņam prieku. Tad, kad no skulptūriņas bija palikuši vien putekļi, viņš pievērsās misteram Vandemāram. Ka ups izskatījās savādi atmaidzis un gandrīz vai rāms. Cik daudz laika mēs viņam apsolījām? viņš jautāja.
Stundu.
Ak tā. Un cik jau ir pagājis?
Sešas minūtes.
Misters Krups pielieca galvu. Viņš pārvilka ar pirkstu pār vaigu un nolaizīja to -uz pirksta gala bija sakrājies porcelāna pūderis. Sāc viņam sekot, mister Vandemār, misters Krups sacīja. Man vajag vel brītiņu laika, lai līdz galam izbaudītu šo notikumu.
Medniece dzirdēja viņus kāpjam lejup pa kāpnēm. Viņa stāvēja tajā pašā ēnainajā nišā, kur bija stāvējusi, viņiem aizejot, un tajā pašā pozā sakrustojusi rokas uz krūtīm. Ričards nākdams skaļi dungoja. Dora muļķīgi ķiķināja; vienubrīd viņa pārtrauca ķiķināt un pavēlēja, lai Ričards apklust. Nākamajā mirkli ķiķināšana sākās no gala. Ričards un Dora pagāja Medniecei garām, viņu nepamanījuši.
Medniece iznāca no ēnas un pavēstīja: — Jūs bijāt projām astoņas stundas. Tas bija tikai apgalvojums bez pārmetuma un dusmām.