Dorai atlika vien ieplest acis. Nešķita, ka (ik ilgi. Medniece neko neatbildēja.
Ričards veltīja viņai mīklainu smīnu. Un tu nemaz nejautāsi, kas notika? Nu, mums no slēpņa uzbruka misters Krups un misters Vandemārs. Diemžēl mūsu miesassardzes nebija ldāt. Šā vai tā, mēs viņiem krietni sadevām.
Medniece sarauca perfekto uzaci. Jūsu boksera talants manī rada godbijību, viņa vēsā balsī teica.
Dora ķiķināja. Viņš ākstās. Īstenībā viņi mūs novāca.
— Kā ķermeņa stāvokļu eksperte, — Medniece sacīja, es gribētu piezīmēt, ka neviens no jums nav beigts. Toties, kā visas pazīmes liecina, jūs abi esat krietni piedzērušies.
Dora parādīja miesassardzei mēli. Muļķības. Mēs knapi pagaršojām. Šitik daudz. To sacīdama, viņa ilustrēja izdzertā apjomu ar divu pirkstu palīdzību, lai parādītu, cik īsti tas «šitik daudz» bijis.
— Vienkārši aizgājām uz viesībām, Ričards klāstīja, un ieraudzījām Džesiku, un satikām īstu eņģeli, un dabūjām mazu, melnu cūciņu, un nācām atpakaļ.
— Tikai viena glāzīte, Dora neatlaidīgi turpināja. Vecs, vecs dzēriens. Mazītiņš malciņš» Ļoti maziņš. Tikpat kā nekāds. Viņa sāka žagoties. Un atkal ieķiķinājās. Žagas viņu pārtrauca, un viņa piepeši apsēdās zemē uz perona. Var jau būt, ka mēs esam nedaudz noreibuši, viņa saprātīgi noteica. Tad viņa aizvēra acis un sāka vienmuļi krākt.
Marķīzs de Karabass joņoja cauri pazemes tuneļiem tādā ātrumā, it ka viņam uz pēdām būtu visi elles suņi. Viņš bija izdrāzies cauri sešus sprīžus dziļajam Tibērna grāvim bendes upei, skrējis drošībā un tumsā no ķieģeļiem būvētājā kanālā zem Pārkleinas un pašlaik joņoja uz dienvidiem, Bakingemas pils virzienā. Viņš bija skrējis kādas septiņpadsmit minūtes.
Trīsdesmit pēdas pirms Mārblārčas viņš piebremzēja. Tunelis sadalījās divos atzaros. Marķīzs de Karabass metās pa kreisi.
Pāris minūtes vēlāk pa tuneli gāja misters Vandemārs. Sasniedzis sazarojumu, ari viņš uz brīdi apstājās. Paostījis gaisu, viņš tāpat nogriezās pa kreisi.
Medniece nometa Ričarda Meihjū nemaņā guļošās miesas salmu kaudzē un nošņācās. Viņš saritinājās salmos, noņurdēja kaut ko, kas izklausījās pec «čerum bjuglum mugļum vug» un aizmiga. Medniece, ar mazliet saudzīgākām kustībām nekā pirmīt, pacēla un noguldīja viņam blakus Doru. Tad viņa nostājās līdzās guļošajam meitēnam un palika stāvam sardzē tumšajās velvēs.
Marķīza dc Karabasa spēki bija izsīkuši. Viņš atbalstījās pret tuneļa sienu un raudzījās uz blakus esošajām kāpnēm, kas veda augšup. Viņš izvilka zeltīto kabatas pulksteni un palūkojās tajā. Bija aizritējušas trīsdesmit piecas minūtes, kopš viņš bija atstajis slimnīcas pagrabu.
- Vai tad stunda jau pagājusi? jautāja misters Vandemārs. Viņš sēdēja uz pakāpieniem marķīza priekšā un ar nazi tīrīja netīrumus no nagiem.
- I ne tuvu, marķīzs nosēcās.
- Un man šķita, ka pagājusi, Vandemārs naivā balsī atteica.
Gaiss nodrebēja, un aiz marķīza dc Karabasa muguras parādījās
mistera Krupa stāvs. Viņa zodu vēl aizvien rotāja porcelāna pūderis.
De Karabass paskatījās uz misteru Krupu. Tad pagriezās atpakaļ, lai palūkotos uz misteru Vandemāru. Un pēkšņi dc Karabass sāka smieties. Misters Krups pasmaidīja. Mēs tev šķietam smieklīgi, mesjē marķīz, vai tiesa? Tu uzlūko mūs kā uzjautrinājuma avotu. Ir taču iemesls? Ar mūsu daiļajām drēbēm un grūti saprotamo apkārt un riņķī runāšanu…
- Man nav apkar… misters Vandemārs mēģināja iespraukties Krupa sacītajā.
- … un mūsu nedaudz muļķīgajām manierēm, un padumjo izturēšanos. Iespējams, mēs patiešām esam smieklīgi. — To pateicis, misters Krups draudīgi pakratīja de Karabasam ar pirkstu. Taču labāk tomēr neiedomājies, viņš turpināja, ka tad, ja kaut kas ir smieklīgs, tas nevar būt arī bīstams, mesjē marķīz. Un misters Vandemārs mela marķīzam ar nazi spēcīgi un trāpīgi. Tas ķēra viņa deniņus vispirms ar spalu. Marķīzs pārgrieza acis un saļima. Liekvārdība, misters Ka ups paskaidroja misteram Vandemāram, ir veids, kā runāt apkārt un riņķī. Lieki vārdi. Nemitīga novirzīšanās no tēmas.
Misters Vandemārs paņēma marķīzu de Karabasu aiz jostas un vilka pa kāpnēm augšup, un marķīza galva atsitās pret katru pakāpienu. Misters Vandemārs pamāja ar galvu. Tā jau es domāju, viņš noteica.
Ko viņi pašlaik sapņo?
Medniece guļ stāvus.
Sapni viņa atrodas Bangkokas apakšpilsētā. Tā ir pa pusei labirints un pa pusei džungļi; šķiet, tas ir Taizemes pirmatnīgums, kas paslēpies dziļi zem zemes, augšā atstādams lidostas, viesnīcas, ielas. Pasaule smaržo pēc garšvielām un pēc kaltēta mango, ka ari — un tā ir patīkama smarža pēc seksa. Gaiss ir mitrs, un viņa svīst. Apkārt valda tumsa, ko vietumis caurspīd zaļganpelēku fosforisku sēņu čemuri uz sienām tie dod pietiekoši daudz gaismas, lai apmānītu acis un lai varētu virzīties uz priekšu.
Sapnī Medniece kustas klusi kā spoks. Viņa iet cauri mitrajiem tuneļiem, laužas caur brikšņiem. Labajā rokā viņai ir šķēps ar atsvaru, kreiso sedz ādas vairogs.
Sapnī viņa to saož sīvu un dzīvniecisku smaku, un uz mirkli apstājas pie pussabrukuša mūra. Viņa nogaida saplūdusi ar ēnām, viena pati ar tumsu. Medniece tic, ka medības, tāpat kā dzīve, sastāv galvenokārt no gaidīšanas. Taču sapnī Medniece negaida ilgi. Pamanījis, viņas ierašanos, no krūmu pazarēm lien laukā brūnbalti spalvots nezvērs, līdzīgs kūkumainai čūskai slapjā kažokā. Nezvēra sarkanās acis ir spožas un raugās cauri tumsai, viņa zobi ir asi kā adatas, kā jau plēsoņam un slepkavam. Virspasaulē šādi radījumi vairs nedzīvo. Tas sver aptuveni trīssimt mārciņu un ir teju vai piecpadsmit pēdas garš, mērot no purna līdz astes galam.
Tas nāk viņai tuvāk, šņākdams kā čūska un uz mirkli sastingst, ieklausīdamies senu instinktu balsī. Un tad tas, zvērojot naidā un atplētis muti, kas pilna asu zobu, metas viņai virsū. Sapnī viņa atceras, ka tas jau reiz ir noticis, un ka toreiz viņai bija izdevies iegrūst nezvēram mutē ādas vairogu un iedragāt tam galvaskausu ar smago šķēpu, cenšoties nesabojāt dzīvnieka kažoku. Toreiz viņa bija iedevusi Milzu Zebiekstes ādu kādai meitenei, ko bija jau agrāk ievērojusi, un meitene bija bijusi pateicīga, kā jau par šādu dāvanu pienākas.
Taču tagad, sapnī, tā nenotiek. Tagad zebiekste izstiepj priekšķepu uz Mednieces pusi. Viņa nomet šķēpu un vairogu zemē, un saņem pastiepto ķepu. Un pēkšņi — tieši tad un tur, Bangkokas apakšpilsētā, viņas dejo nebeidzamu, sarežģītu deju; Medniece to vēro it kā no ārpuses, un viņa apbrīno smalkās un spēkpilnās kustības, asti un kājas, rokas un pirkstus, acis un matus; viss šūpojas un griežas, un dīvainā ritmā aizdejo apakšpasaulē un aizgriežas projām nekurienē.
Parasto soļu pasaulē atskan sīks troksnītis, pa sapņiem iešņukstas bērns tā ir Dora, un Medniece tajā pašā mirkli šķērso robežu starp miegu un nomodu; viņa atkal ir modra, atkal ir sardzē. Sapni viņa pamostoties pilnīgi aizmirst.
Dora sapņo par savu tēti.
Sapnī viņš māca Dorai atvērt dažādas lietas. Tētis paņem apelsīnu un viegli pārbrauc tam ar roku: apelsīns pagriežas plaukstā un atveras: daiviņas tagad ir ārpusē, miza ievilkta viducī. Vienmēr ir jāievēro simetrija, tētis viņai saka, atdalot vienu apvērstā apelsīna daiviņu un sniedzot to Dorai. Paritāte, simetrija, topoloģija: arsim trīs lietām mēs nodarbosimies tuvākā mēneša laikā, Dora. Vissvarīgākais, kas tev ir jāsaprot, ir šis: katra lieta grib tikt atvērta. Tev tikai ir jājūt un jāizmanto šī vēlme. Tētim ir biezi, brūni mati tas ir desmit gadus pirms viņa nāves — un bezrūpīgs smaids, kas vēlāk gadu gaitā pamazām dzisa, taču Dora to joprojām atceras.