Sapnī tētis padod viņai piekaramo atslēgu. Dora to paņem. Viņas rokas ir tādas pašas, kā tagad, taču ari sapnī viņa saprot, ka patiesībā tas notika tad, kad viņa bija vēl pavisam maza; atmiņa ir sapludinājusi dažādu laiku notikumus, sarunas un nodarbības kopā un nu atklāj tos kā vienu veselumu. Atver to, tētis saka.
Dora tur slēdzeni rokā, jūt metāla vēsumu un smagumu guļam plaukstās. Kaut kas viņai nedod miera. Ir vēl kaut kas, ko viņa grib zināt. Dora iemācījās atvērt lietas neilgi pēc tam, kad sāka staigāt. Viņa atceras, kā mamma viņu tur rokās un atver durvis no Doras guļamistabas uz bērnistabu, un kā viņa skatās uz brāli Arku, kurš tobrīd vienu pēc otra ver vaļā savienotus sudraba riņķus un tad taisa tos atkal ciet.
Viņa mēģina atvērt slēdzeni. Aptausta to ar rokām un ar prātu. Nekas nenotiek. Viņa nomet piekaramo atslēgu zeme un sāk raudāt. Tētis noliecas, paceļ slēdzeni un ieliek to atkal Dorai rokās. Viņa slaidie pirksti noslauka asaras Dorai no vaigiem.
Atceries, viņš saka, slēdzene pati grib atvērties. Tev tikai ir jāļauj viņai to darīt.
Te nu tā guļ Dorai rokās auksta, nekustīga un smaga. Un tad pēkšņi viņa saprot un sirds dziļumos ļauj atslēgai darīt to, ko tā vēlas. Atskan skaļš klikšķis, un slēdzene atsprāgst vaļā. Tētis smaida.
Redzi nu, viņš nosaka.
Laba meitene, tētis paslavē. Tik vien ir jāprot, lai atvērtu. Pārējais ir tīrā tehnika.
Dora atskārš, kas īsti viņai nedod miera. Tēli? Viņa jautā. Tava dienasgrāmata. Kur tā ir nolikta? Kas to varētu būt paslēpis? Taču tēlis pamazām attālinās, un atmiņas kļūst blāvākas. Dora sauc tēti, taču viņš nedzird; viņa gan dzird tēti kaut ko sakām, taču balss skan tālu, un nav iespējams izšķirt atsevišķus vārdus.
Nomoda pasaulē Dora klusi ieraudas. Tad viņa saritinās, paliek saliektu elkoni zem galvas, vienu, divas reizes iekrācas un guļ tālāk, guļ un nesapņo neko.
Ričards zina, ka tas viņus gaida. Ar kalni noieto tuneļa gabalu, ar katru pagriezienu un ejas atzaru ši sajūta pieņemas spēkā. Viņš apzinās, ka tas tur stāv un gaida viņus tuvojamies, un nenovērša mas nelaimes nojausma kļūsi uzmācīgāka ar katru soli. Viņš saprot, ka tam vajadzētu būt atvieglojumam nogriezties ap pēdējo stūri un redzēt to slāvam un gaidām, tuneļa velves ierāmētu. Taču, kad las brīdis pienāk, viņš jūt tikai šausmas. Sapnī tas ir tikpat liels kā zemeslode: nav nekā cita, ir tikai Briesmonis ar kūpošiem sāniem, kuros sadūrušies vecu ieroču asmeņi un nolūzuši kāti. Tā ragi un ilkņi ir apkaltuši asinīm. Nezvērs ir milzonīgs, drukns un ļauns. Un tad tas metas viņam virsū.
Ričards paceļ roku (bet ta nav viņa roka) un met radījumam ar šķēpu.
Viņš redz briesmoņa acis, redz, kā tās spīd un, ļauni dzalkstīdamas, nāk arvien tuvāk un tuvāk, un sekundes daļiņa, kurā tas noliek, kļūsi par mazu mūžību. Un tad tas krīt viņam virsū…
Ričardam sejā kā spēcīga pļauka ietriecās auksta ūdens šalts. Viņa acis atsprāga vaļā, un rīkle kampa pēc elpas. No augšas, pārliekusies viņam pāri, lūkojās Medniece. Viņai rokā bija liels, tukšs koka spainis. Ričards pacēla roku. Mati bija samirkuši, seja slapja. Viņš izslaucīja ūdeni no acīm un nodrebinājās.
Nevajadzēja tā darīt, — viņš teica. Ričardam mutē bija tāda garša, it kā vairāki mazi dzīvnieciņi naktī lo būtu izmantojuši par atvieglošanās telpu. Viņš mēģināja pieslieties kājās, taču tūdaļ atkrita sēdus. Aaau, viņš novaidējās.
Kā galva? Medniece lietpratīgi iejautājās.
Ir bijis labāk, Ričards atteica.
Medniece paņēma vēl vienu spaini, šoreiz pilnu ar ūdeni, un pavilka to tuvāk pa staļļa grīdu. Nezinu, ko jūs dzērāt, viņa teica, bet tas būs bijis kaut kas ļoti stiprs. Medniece iemcrca roku ūdenī un pēc tam iešļakstīja mazliet spirgtuma Dorai sejā. Doras plakstiņi notrīsēja.
— Nav brīnums, ka Adantīda nogrima, Ričards murkšķēja. Ja viņi katru rītu šita jutās, tas noteikti nāca kā atvieglojums. Kur mēs
esam?
Medniece iešļakstīja vēl sauju ūdens Dorai seja. Kādas paziņas staļļos, viņa atbildēja. Ričards palūkojās apkārt. Šī vieta no tiesas mazliet atgādināja stalli. Viņš domāja, vai tas tiešām būtu zirgu stallis, un, ja tā izrādītos, kas tie varētu būt par zirgiem, kas dzīvo zem zemes. Uz sienas bija redzama zīme: S burts (vai varbūt tā bija čūska?), ko ieskava septiņas zvaigznes.
Dora vārgi pacēla augšup roku un piesardzīgi aptaustīja galvu, it kā nebūtu īsti droša, ko atradīs tās vietā. Aaau, viņa gandrīz čukstus novaidējās. Pie Tempļa un Arkas! Vai es esmu mirusi?
Nē, Medniece atteica.
- Žēl.
Medniece palīdzēja Dorai pietrausties sēdus. Nūjā, viņa miegaini novilka. Viņš mūs brīdināja, ka tas būs stiprs. Un piepeši Dora pamodās pavisam ļoti zibenīgi un skaudri. Viņa sagrāba Ričardu aiz pleca, norādīja uz zīmi, uz zvaigžņu ieskauto čūskveidīgo S. Viņai aizrāvās elpa. Serpentīna, viņa pavēstīja Ričardam un Medniecci. Tas ir Serpentīnas krusts. Ričard, celics! Mums jābēg! Ja viņa uzzinās, ka esam šeit, viņa…
Un tu domāji, ka vari ienākt Serpentīnas namā, viņai pašai nezinot, bērns? no durvju puses atskanēja dzedra balss.
Dora pierāvās pie staļļa sienas dēļiem. Viņa drebēja. Ričards, sirdij neprātīgi dauzoties, saprata, ka līdz šim nav redzējis Doru tik ļoti un tik nenoslēpjami nobijušos.
Serpcntlna stāvēja durvju ailē. Viņa bija tērpusies baltā ādas korsetē un augstos, baltos ādas zābakos, kā ari dubļainās skrandās, kas ļāva nojaust, ka reiz, sensenos laikos, viņai mugurā varētu būt bijusi balta, mežģīņota zida kāzu kleita. Serpentina bija garāka par viņiem visiem: viņas pelēcīgo matu cekuls skārās pie durvju aplodas. Viņai bija šauras un ieslīpas acis, un mute kā asa, valdonīgajā seja ievilkta svītra. Viņa lūkojās uz baiļu pārņemto Doru tā, it kā neko citu kā šausmas nebūtu gaidījusi, it kā būtu pieradusi pie apkārtējo bailēm tiktāl, ka baudīja tās un gaidīja to parādīšanos.
- Nomierinies, Medniece noteica.
- Bet tā taču ir Serpentina! Dora vaimanāja. No Septiņām māsām.
Serpentina dziļi pielieca galvu, pārkāpa slieksni un nāca uz viņu pusi. Viņai sekoja maza auguma sieviete bargu seju un gariem, tumšiem matiem; viņai mugurā bija melna, ap lapsenes vidukli cieši savilkta kleita. Sieviete klusēja. Serpentina piegāja pie Mednieces.
- Medniece reiz pie manis strādāja, Serpentina sacīja. Viņa pastiepa balto roku un viegli papliķēja Medniecei pa vaigu. Tas acīmredzami bija omulīgs un draudzīgs žests. Tu esi saglabājusies labāk nekā es, Medniec, — viņa teica. Medniece nodūra acis. — Viņas draugus arī es uzskatu par draugiem, bērns, Serpentina sacīja. Tu esi Dora?
Jā, Dora sausām lūpām nočukstēja.
Serpentina pievērsās Ričardam. Un kas esi tu? viņa bez īpašas intereses vaicāja.
- Ričards, teica Ričards.
- Es esmu Serpentina, — viņa laipni atteica.
- Tā es nopratu, Ričards atbildēja.
- Jums ir uzklāts galds, Serpentina sacīja, gadījumā, ja jūs gribētu ieturēt mazu brokastu.
— Ak dievs, nē, — Ričards klusu novaidējās. Dora cieta klusu. Viņa aizvien vēl sēdēja, pieplakusi pie sienas un viegli drebēja kā rudens lapa. Doru neko daudz vis neiedrošināja tas, ka Medniece viņus bija atvedusi šurp kā uz visdrošāko vietu pasaulē.
- Kas būs brokastīs? Medniece apvaicājās.