Serpentina palūkojās uz šmaugo sievieti, kas bija palikusi gaidām pie durvīm. Nu? Serpentina viņai vaicāja. Sievietes sejā parādījās visledainākais smaids, kādu Ričards jebkad bija redzējis pavīdam cilvēka sejā, un viņa teica: Ceptas olas bez čaumalas vārītas olas marinētas olas briežgaļa ar kariju marinēti sīpoli marinētas siļķes kūpinātas siļķes sālītas siļķes sēņu sautējums sālīta cūkgaļa kāpostu tīteņi teļakāju galerts…
Ričards atvēra muti, lai palūgtu sievieti apstāties, taču bija jau par vēlu. Viņu pārņēma spējš un nepārvarams, briesmīgs nelabums.
Viņš tik ļoti būtu gribējis, lai kāds viņu pietur, lai pasaka viss būs kārtībā un ka pavisam drīz viņš jutīsies labāk; viņš ilgojās pēc kāda, kas pasniegtu viņam aspirīnu, glāzi ūdens un liktu iet atpakaļ gultā, lāču neviens neko tamlīdzīgu nedarīja; un viņa gulta atradās tieši vienu dzīvi par tālu. Viņš pieliecās pie ūdens spaiņa, nomazgāja no sejas vēmekļus un noskaloja rokas. Tad viņš izskaloja muti un, viegli līgodamies, sekoja četrām dāmām brokastīs.
Padod, lūdzu, teļakāju galertu, Medniece teica ar pilnu muti.
Serpentīnas ēdamistaba izrādījās iekārtota vismazākajā metro pieturā, kādu Ričards jebkad bija redzējis. Tā bija aptuveni divpadsmit pēdas gara, un lielāko daļu šīs platības aizņēma pusdienu galds. To sedza damasta galdauts un uz tā dižojās sudraba servīze. Galds bija brangi nokrauts ar dīvaini smaržojošiem ēdieniem. Marinētās paipalu olas, Ričardaprāt, oda visbriesmīgāk.
Ričarda ādu klāja vēsi, lipīgi sviedri, acīs bija tāda sajūta, it kā tās būtu nepareizi iegrozītas dobumos, savukārt, kopējais iespaids par paša galvu Ričardam bija tāds, it kā galva, viņam guļot, būtu nozagta un aizvietota ar tādu, kas viņam divas trīs reizes par mazu. Pāris pēdu attālumā viņiem garām patraucās metro vilciens; tā saceltais vējš pārskrēja pār galdu. Savukārt, vilciena radītais troksnis, kā nokaitēts nazis dūrās Ričardam smadzenēs. Viņš iekunkstējās.
- Tavs varonis, es tā skatos, īsti nepanes vīnu, bezkaislīgā tonī konstatēja Serpentina.
- Viņš nav mans varonis, Dora iebilda.
- Domāju, ka ir gan. Mācies atšķirt šo tipu. Tas ir kaut kas tāds acīs… viņa pievērsās sievietei melnajā tērpā, kas, cik noprotams, bija saimniecības pārzine un mājkalpotāja. Glābjošo šim džentlmenim, lūdzu. Sieviete savilka lūpas plānā smaidā un aizslīdēja.
Dora knakstījās ap sēņu ēdienu. Mēs esam ļoti pateicīgi par visu šo, lēdij, viņa sacīja.
Serpentina nošņācās. Vienkārši Serpentina, bērns. Man nav laika muļķīgiem pagodinājumiem un iedomātiem tituliem. Tātad. Tu esi Portika vecākā meita.
"Jā-
Serpentina iemērca pirkstu sāļā mērcē, kurā peldēja kaut kas līdzīgs vairākiem strupiem zušiem. Aplaizījusi pirkstu, viņa atzinīgi pamāja ar galvu. Nav gan bijis sevišķi daudz kopīga ar tavu tēvu. Visas tās muļķības par Apakšzemes apvienošanu. Blēņas un nieki. Viens jokains vīrs. T ikai uzprasās uz nepatikšanām. Iepriekšējoreiz, kad man gadījās viņu satikt, es viņam pateicu, ka, ja viņš spers tc savu kāju, pārvērtīšu viņu par glodeni. Viņa pagriezās pret Doru. Jā, starp citu, kā viņam klājas?
- Viņš ir miris, Dora noteica.
Serpentina bija pilnīgi apmierināta ar atbildi. Redzi nu? viņa sacīja. Tieši par to jau es runāju. Dora neko neatbildēja. Serpentina satvēra kaut ko, kas locījās viņas pelēkajos matos. Viņa to cieši nopētīja, tad saspieda starp īkšķi un rādītājpirkstu un nometa uz perona. Tad viņa pievērsās Medniecei, kura pašlaik cītīgi tiesāja nost marinētu .i|ķu krāvumu. Tu, tātad, medī Briesmoni? viņa vaicāja. Medniece atbildes vietā pamāja ar galvu, jo mute bija piebāzta ar ēdamo. Tev, protams, vajadzēs šķēpu, — Serpentina teica.
Sieviete ar lapsenes vidukli tagad stāvēja blakus Ričardam un turēja rokās mazu paplātīti. Uz paplātītes bija glāzīte, bet tajā bija ārkārtīgi spilgts smaragdzaļš šķidrums. Ričards paskatījās uz glāzīti un tad palūkojās uz Doru.
Ko jūs viņam dodat? Dora vaicāja.
— Neko, kas varētu viņam kaitēt, Serpentina atteica, ledaini pasmaidīdama. -Jus esat viesi.
Ričards atgāza galvu un mirklī izdzēra zaļo šķidrumu — tas garšoja pēc timiāna un piparmētrām, un pēc ziemas rītiem. Viņš juta, kā tas slīd lejup un jau gatavojās cīņai par to, lai šķidrums negribētu nākt atpakaļ augšā. Taču tā vietā, lai mocītos, viņš dziļi ievilka elpu un sev par pārsteigumu atklāja, ka galvassāpes ir pārgājušas un ka viņam ļoti gribas ēst.
Vecais Beilijs nebija gluži tas cilvēks, kurš būtu laists pasaulē tālab, lai stāstītu jokus. Taču par spīti šim trūkumam, viņš nemitējās mēģināt to darīt. Viņa mīļākā nodarbe bija stāstīt neiedomājami garas un garlaicīgas anekdotes ar visai nožēlojamu vārdu spēli beigās, to gan Vecais Beilijs, ticis līdz beigām, visbiežāk nemaz nespēja atminēties. Vienīgie pastāvīgie Vecā Bcilija joku klausītāji bija bariņš iesprostotu putnu, kuri, jo īpaši krauķi, uzlūkoja viņa jokus kā dziļu, pamatīgu un vērīgu, filosofiskās līdzībās ietvertu skatījumu uz visu, kas attiecas uz cilvēka dabu, un tieši viņi laiku palaikam lūdza Veco Bciliju pastāstīt vēl kādu uzjautrinošu stāstiņu.
Labi, labi, labi, tad atbildēja Vecais Beilijs. Pasakiet, ja esat to jau dzirdējuši. Viens vīrs ienāk bārā. Nē, nejau cilvēks. Tas ir joks. Piedošanu. Viņš bija zirgs. Zirgs… nē, striķa gals. Trīs striķa gali. Pareizi, jā. Trīs striķa gali ienāk bārā.
Vecs, milzīgs krauķis noķērca jautājumu. Vecais Beilijs pakasīja zodu un paraustīja plecus. Nu, viņi vienkārši ieiet. Tas ir joks. Pa jokam viņi var staigāt. Viens striķa gals pasūta dzērienus sev un abiem saviem draugiem. Tad bārmenis saka: Striķa galus mēs neapkalpojam. — Saka to vienam striķa galam. Tātad. Šis iet atpakaļ pie saviem draugiem un paziņo: Striķa galus viņi neapkalpo. Un tas tik ir joks, iedomājieties, vidējais dara tāpat, un trešais ari, un tad viņš aptinas pats sev ap vidukli un sasienas mezglā. Tad viņš pasūta dzērienu. Krauķis vēlreiz prātīgi iekraucās. Pareizi, trīs dzērienus. Un bārmenis saka: — Paga, vai tik tu neesi viens no tiem striķa galiem? — Un viņš, nu, tas striķa gals, atbild: Nē. Tas striķa gals ir ar galiem. Tagad esmu izspūris mezgls. Tagad esmu izspūris mezgls. Tas tik ir joks, vai ne? Gals ar galiem, sapratāt šito? Ļoti, ļoti smieklīgi.
Strazdi atsaucās ar pieklājīgu svilpienu. Krauķi atzinīgi grozīja un piešķieba galvu. Vecākais krauķis ķērkdams vērsās pie Vecā Beilija. Vēl vienu? Es taču neesmu nekāds jokupēteris, vai zināt… Paga, es padomāšu…
Tobrīd no telts atskanēja dobja, pulsējoša skaņa, it kā tur sistos kāda tāla sirds. Vecais Beilijs iesteidzās teltī. Skaņa nāca no vecās koka lādes, kurā Vecais Beilijs glabāja savas visdārgākās mantas. Viņš atvēra lādi. Pulsēšana kļuva daudz skaļāka. Uz citiem Beilija dārgumiem gulēja sudraba kārbiņa. Kārbiņas iekšpusē sirds ritmā pulsēja un mirdzēja sarkana gaismiņa. Tā spīdēja cauri smalkajiem sudraba kalumiem un pa visām spraugām un aizslēgiem. Viņš ir ziepēs, Vecais Beilijs noteica.
Vecais krauķis nokrauca jautājumu. Nē. Tas nav joks. Tas ir marķīzs, Vecais Beilijs sacīja. Viņš ir pamatīgās ziepēs.
Ričards bija izēdis otro brokastu šķīvi tikai līdz pusei, kacl Serpentina jau atstūma savu krēslu no galda.
- Man šķiet, ka būšu šodien izsmēlusi savu viesmīlības devu, viņa teica. Bērns, jaunais cilvēk, visu labu! Medniec… viņa brīdi pieklusa un ar slaiko pirkstu noglaudīja Medniecei vaigu. Tu vienmēr esi šeit gaidīta. Tad Serpentina majestātiski pamāja ar galvu, piecēlās un devās prom. Mājkalpotāja ar lapsenes vidukli viņai sekoja.