Mums laiks iet, Medniece norādīja. Viņa piecēlās no galda; ari Dora un Ričards negribīgi pieslējās no savām vietām. Viņi gāja pa koridoru, kas bija tik šaurs, ka viņiem bija jāiet citam aiz cita. Viņi uzkāpa pa dažiem akmens pakāpieniem, tumsā šķērsoja dzelzs tiltu. Varēja dzirdēt, kā zem viņiem aiztraucas metro vilcieni. Un tad viņi nokļuva šķietami bezgalīgā velvētu eju labirintā, kur oda pēc mitruma un pelējuma, un pēc ķieģeļiem, akmeņiem un laika. Tad tā bija tava vecā priekšniece? Šķita tīri jauka. Ričards uzrunāja Mednieci. Viņa neatbildēja.
Tad ierunājās Dora, kura visu laiku šķita tāda kā nomākta: Kad Apakšpasaulē kāds grib panākt, lai bērni uzvedas kārtīgi, parasti saka: «Uzvedies rātni, citādi atnāks Serpentina un tevi savāks».
— Oo, Ričards nogrozīja galvu. Un tu, Medniec, pie viņas strādāji?
— Es strādāju pie visām Septiņām māsām.
— Es tā dzirdēju, ka viņas kādus pēdējos trīsdesmit gadus cita ar citu nerunājot, Dora teica.
- Ļoti iespējams. Bet tolaik viņas vēl runāja.
- Cik tad tev ir gadu? Dora vaicāja. Ričardam bija prieks, ka viņa to pajautāja, viņš nebūtu uzdrošinājies.
— Tikpat, cik manai mēlei, Medniece atteica, un mazliet vairāk nekā maniem zobiem.
- Lai kā ari nebūtu, Ričards sacīja mierīgā tāda cilvēka balsī, kurš tikko ticis vaļā no paģirām un apzinās, ka augšā, gabaliņu virs viņu galvām, kādam pašlaik sākas brīnišķīga diena, — tas bija jauki. Garšīgs ēdiens. Un neviens necentās mūs nogalināt.
Domāju, ka tas liks labots dienas gaitā, Medniece nopietni noteica. uz kuru pusi ir Melnie muki, manu lēdij?
Dora apstājās un sakopoja domas. Iesim uz upes pusi, viņa teica. Luk, turp.
Nu, vai viņš jau sāk atgūt samaņu? — misters Krups vaicāja.
Misters Vandemārs pabikstīja ar pirkstu marķīza sagumušo ķermeni. Viņš saraustīti elpoja. Nē, vēl ne, mister Krup. Šķiet, būšu viņu salauzis.
— Tev rūpīgāk jāapietas ar savām rotaļlietām, mister Vandemār, Krups norādīja.
Vienpadsmitā nodaļa
klau, ko tu gribi atrast? Ričards vaicāja Medniecei. Viņi visi ļoti uzmanīgi laipoja pa pazemes upes krastu. Šaurā, akmeņainā taciņa, kas veda gar upi, bija slidena, un tai vienā pusē slējās grumbuļains akmens mūris. Ričards bijīgi nolūkojās, ka rokas stiepiena attālumā mutuļodama brāžas pelēkā straume. Šī nebija no tām upēm, kurā varētu iegāzties un tad atkal izlīst laukā; šī bija no tām otrām…
- Atrast?
Nu, — Ričards iesāka, es personīgi meklēju iespēju atgriezties īstajā Londonā un savā vecaja dzīvē. Dora grib uzzināt, kas nogalinājis viņas ģimeni. Ko vēlies tu?
Viņi soli pa solim virzījās pa upes krastu. Medniece gāja pa priekšu. Viņa klusēja. Upe palēnināja gaitu un ieplūda nelielā pazemes ezeriņā. Viņi gāja gar ūdens malu; lukturi meta atblāzmu melnajā ezera virsmā, bet viņu atspīdumus aizēnoja no upes nākošā migla.
- Tātad kas tas ir? Ričards jautāja vēlreiz, nekādu īpašu atbildi negaidīdams.
Mednieces balss bija klusa, bet skaidra un pārliecināta. Viņa sāka runāt, ne par mata tiesu nemainīdama soļu ritmu. Es cīnījos Ņujorkas notekās ar lielu, aklu aligatoru karali. Viņš bija trīsdesmit pēdas garš, uzbarojies no atkritumu ēšanas un rūdīts kaujās. Un es viņu uzveicu un nogalināju. Viņa acis spīdēja tumsā kā milzu pērles, Mednieces īpatnā izruna atbalsojās pazemes velvēs, balss izvijās cauri dūmakai un aizstīdzēja pazemes naktī.
- Es cīnījos ar lāci, kurš plosījās Berlīnes apakšpilsctā. Viņš bija nogalinājis tūkstošiem viru, lāča nagi gadsimtu gaitā bija kļuvuši brūngani melni no cilvēku asinīm, bet viņš krita no manas rokas. Un mirstot čukstēja cilvēka balsī. Zemu pār ezeru gulēja migla. Ričards izbrīnīts atskārta, ka redz visus radījumus, par kuriem Medniece runā — to tēli izveidojās no baltiem miglas garaiņiem.
- Kalkutas pazemē dzīvoja melns tīģeris. Brīnišķīgs un nikns tīģeris, cilvēkēdājs, augumā tik liels kā zilonēns. Tīģeris ir cienīgs pretinieks. Es viņu pieveicu ar kailām rokām. Ričards uzmeta skatu Dorai. Viņa aizrautīgi klausījās Mednieces stāstā; tātad, ari Dorai tas bija jaunums. Un man ir jānogalina arī Londonas Briesmonis. Runā, ka viņa sāni šķindot no visu to ļautiņu nažiem, šķēpiem un zobeniem, kas centušies viņu nonāvēt. Mēļo, ka viņa ilkņi esot kā asmeņi un nagi kā zibens šautras. Es viņu nonāvēšu, vai arī kritīšu aizstāvoties.
Viņa stāstīja par savu vēlēšanos, acīm mirdzot. Dūmaka virs upes bija pārtapusi biezā, iedzeltenā miglā.
Kaut kur netālu trīsreiz nozvanīja zvans; skaņa atplūda pa ūdens virsmu. Kļuva gaišāks. Ričardam šķita, ka apkārt kļūst redzamas namu aprises. Dzeltenzaļā migla tapa aizvien biezāka. Tā lipa apkārt viņu lukturiem un slāpēja gaismu.
- Kas tas ir? Ričards jautāja.
- Londonas migla, Medniece paskaidroja.
- Bet viņi taču tika ar to galā jau pirms vairākiem gadiem, vai tad ne? «Tīra gaisa» akcija, nedūmojoša degviela un tā tālāk. Ričardam atmiņā atausa ainas no bērnībā lasītam Šerloka Holmsa grāmatām. Ka to sauca?
- Putras migla, Dora noteica. Londonas parastā. Bieza, dzeltena upes migla, sajaukusies ar dūmiem, kas rodas, dedzinot ogles, un visu citu draņķību, kas piecsimt gadu laikā izkūpējusi gaisā. Augšpasaulē tāda nav redzēta jau, ak vai, četrdesmit gadus. Pie mums nonāk šo gadsimtu rēgi. Mm. Vai drīzāk atbalsis. Ričardam gadījās ieelpot gabaliņu dzeltenzaļās miglas, un viņš sāka klepot. Diez kas nav, Dora novilka.
- Migla ieskrēja rīklē, Ričards teica. Iedams viņš juta, ka zeme zem kājām kļūst dūksnaināka un staignāka. Ejot tā lipa pie kājām. Lai nu kā, Ričards teica, lai pats sevi iedrošinātu, šāda tāda migliņa vēl nevienam nav kaitējusi.
Dora palūkojās uz viņu ar plati ieplestām laumiņas acīm. Nu, bija viena tāda 1952. gadā, un tiek lēsts, ka esot nomiruši četri tūkstoši cilvēku.
- Šejienieši? viņš jautāja. Cilvēki no Apakšlondonas?
- Tavējie, Medniece teica. Ričards nupat sāka tam ticēt. Viņš mēģināja aizturēt elpu, taču migla kļuva arvien biezāka. Un zeme vēl dūksnaināka. Es nesaprotu, — viņš teica, kāpēc jums šeit lejā joprojām ir migla, ja augšā tādas vairs nav?
Dora pakasīja degunu. Londonā ir tādas kā seno laiku kabatiņas, kurās lietas un vietas paliek nemainīgas kā gaisa pūslīši dzintarā, viņa skaidroja. Londonā ir ļoti daudz laika, un tam kaut kur ir jāpaliek to nevar patērēt visu uzreiz.
Labāk tas būtu no paģirām, Ričards nopūtās. To vismaz varēja saprast.
Abats jau krietnu laiku zināja, ka todien gaidāmi svētceļnieki. Šis zināšanas bija daļa no viņa sapņiem; tās apņēma viņu kā tumsa. Viņš gaidīja, lai gan zināja, ka tas ir grēks: mirkļi ir jāpiedzīvo; gaidīt kaut ko nozīmē grēkot gan pret laiku, kas vēl nāks, gan pret tagadnes mirkļiem, kas gaidot netiek pienācīgi novērtēti. Un tomēr viņš gaidīja. Katra dievkalpojuma un katras pieticīgās maltītes laikā viņš saspringti ieklausījās un gaidīja atskanam zvanu, gaidīja vēsti, cik daudz ļaužu nāk un kas ir nācēji.
Viņš pieķēra sevi ilgās pēc ātras un tīras nāves. Iepriekšējais svētceļnieks bija palicis pie viņiem veselu gadu līdzīgs pļerkstošam, kliedzošam priekšmetam. Abats savu aklumu neuzlūkoja ne kā svētību, nc kā lāstu: viņš pieņēma, ka aklums vienkārši ir, taču toreiz bija juties pateicīgs, ka neredz nelaimīgā radījuma vaibstus. Brālis Džets, kurš bija par nelaimīgo rūpējies, joprojām naktīs modās augšā, redzot tā sašķobīto seju.