Vēlu pēcpusdienā trīsreiz nozvanīja zvans. Abats tobrīd bija cellē un, nometies ceļos, apcerēja viņu uzdevumu. Viņš pietrausās kājās un izsteidzās gaitenī. Tur viņš mirkli nogaidīja. Tēvs? Tā bija brāļa Kvēpa balss.
Kas stāv sardzē uz tilta? abats viņam vaicāja. Vecā vīra balss bija pārsteidzoši skanīga un tīra.
Muklājs, atskanēja atbilde no tumsas. Abats izstiepa roku, ieķērās jaunajam vīrietim elkonī, un viņi lēna solī devās cauri abatijas gaiteņiem.
Zem kājām vairs nebija īsta pamata, taču nebija arī ezera. Viņi brida pa dūksnāju, kam pa virsu peldēja dzeltena migla. Tas, Ričards skaļi paziņoja, ir pretīgi. Šķidrie dubļi sūcās cauri viņa kurpēm un piekļuva daudz tuvāk kāju pirkstiem, nekā Ričards būtu vēlējies.
Viijicm priekšā no dumbrāja pacēlās tilts. Tilta pakājē gaidīja melnā ģērbts stāvs. Viņam mugurā bija dominikāņu mūka tērps. Tas bija gara auguma vīrs ar veca sarkankoka krāsas seju, un rokā viņam bija koka kūja paša augumā. Stāt! viņš uzsauca nācējiem. Nosauciet savus vārdus un stacijas!
Es esmu lēdija Dora, teica Dora. Portika meita no Arkas
nama.
— Es esmu Medniece, viņas miesassardze.
— Ričards Meihjū, — Ričards teica. — Slapjš.
— Un jūs vēlaties šķērsot tiltu?
Ričards paspēra soli uz priekšu. Jā, to mēs vēlamies gan. Esam atnākuši pēc atslēgas. Mūks neko neatbildēja. Viņš pacēla kūju un viegli piegrūda to Ričardam pie krūtīm. Ar to pietika, lai Ričards zaudētu pamatu zem kājām un iezveltos dubļainajā ūdenī. Muks brīdi nogaidīja, vai Ričards necelsies augšā un nemetīsies kauties. Ričards to nedarīja.
Taču Medniece gan.
Ričards pieslējās no dubļiem un vaļēju muti nolūkojās, kā mūks un Medniece cīnās ar nūjām. Mūks cīnījās labi. Viņš bija lielāks par Mednieci un, ka Ričards nosprieda, arī stiprāks. Medniece turpretī bija veiklāka. Miglā, triekdamās viena pret otru, apslāpēti klakšķēja nūjas.
Mūka nūja piepeši ietriecās .Medniecei krūtīs. Viņa aizstreipuļoja uz priekšu dubļos. Mūks panāca viņai tuvāk, pārāk tuvu, un atklāja, ka Mednieces klupicns bijis tikai lamatas, nākamajā mirklī Medniece no aizmugures iebelza viņam ar nūju pa ceļgaliem; kājas nenoturēja mūka svaru, un viņš iegāzās dubļos. Medniece pielika nūjas galu viņam pie kakla.
- Pietiek! no tilta kāds uzsauca.
Medniece pakāpās soli atpakaļ un atkal nostājās blakus Ričardam un Dorai. Viņai pat sviedru lāsīte uz pieres nebija izspiedusies. Lielais muks pieslējās kājās no dubļiem. No lūpas viņam sūcās asinis. Mūks zemu paklanījās Medniecei un devās uz tilta pusi.
- Kas viņi lādi ir, brāli Muklāj? no tilta puses atskanēja jautājums.
- Lēdija Dora, lorda Porlika meita no Arkas nama; Medniece, viņas miesassardze, un Ričards Meihjū, viņu pavadonis, brālis
Muklājs nošļupstēja sadauzītām lūpām. Viņa mani sakāva godīgā cīņā, brāli Kvēp.
- Lai nāk šurp, balss atbildēja.
Medniece gāja pa priekšu, un viņi devās augšup pa tiltu. Tilta augšgalā stāvēja vēl viens mūks: brālis Kvēps. Viņš bija jaunāks un mazāka auguma nekā mūks, ko viņi bija sastapuši pirmīt, taču arī šis bija ģērbies tāpat. Viņam bija tumšbrūna seja. Tālāk stāvēja vēl citi melnā tērpti stāvi, kuru aprises dzeltenajā miglā šķita izplūdušas. Tie taču ir Melnie mūki, Ričards atskārta. Otrais mūks uzmeta viņiem pētošu skatienu un tad noskandēja:
Es vienreiz galvu pagriežu, un varat iet, kur gribai;
Es otrreiz galvu pagriežu, un sapūsiet uz vietas;
Man sejas nav, bet iztieku un dzīvoju, kā liek
To mani zobi robainie kas esmu es, to miniet!
Dora paspēra soli uz priekšu. Viņa aplaizīja lūpas un pievēra acis. — Es vienreiz galvu pagriežu… viņa balsī atkārtoja, pārsteigdama pati sevi. Zobi robainie… varat iet, kur gribat… Tad pār viņas seju pārskrēja smaids. Viņa pacēla acis uz brāli Kvēpu. — Atslēga, Dora teica. Atbilde ir: tu esi atslēga.
Gudriniece, paslavēja brālis Kvēps. Divi soļi jau veiksmīgi sperti. Palicis tikai viens.
No miglas dzeltenā aizsega iznāca ļoti vecs vīrs un lēnā solī devās uz viņu pusi, ar mezglaino roku turēdamies pie tilta akmens margām. Pienācis pie brāļa Kvēpa, viņš apstājās. Sirmgalvja acis bija pārvilkušās ar zilganbālu kataraktas plēvīti. Ričardam viņš uzreiz iepatikās. Cik viņu šeit ir? viņš zemā un mierīgā balsī vaicāja jaunākajam mūkam.
- Trīs, tēvs.
- Un vai viens no viņiem jau ir pievārējis pirmo sargu?
- Jā, tēvs.
- Un vai otrs ir pareizi atbildējis uz otrā sarga jautājumu?
- Jā, tēvs.
Vecā vīra balsi ieskanējās nožēla. Tātad, trešajam atnācējam atlicis «Atslēgas pārbaudījums». Lieciet viņam vai viņai panākt uz priekšu.
- Ak, nē, — Dora noelsās un Medniece teica: Ļaujiet man iet viņa vietā. Es vēlos veikt pārbaudījumu.
Brālis Kvēps pašūpoja galvu. Tas nav atļauts.
Kad Ričards bija vēl puišelis, viņš bija piedalījies klases ekskursija uz vietējām pilsdrupām. Kopā ar klasesbiedriem viņi bija uzkāpuši pa bezgaldaudziem pakāpieniem un nonākuši augstākajā pils vietā, pussabrukušā torni. Viņi bija sastājušies bariņā un skatījušies, kā skolotāja izrāda apkārtni. Pat tajā vecumā Ričardam nebija diez ko labas attiecības ar augstumu. Toreiz viņš bija stāvējis, pieķēries aizsargbarjerai, cieši aizžmiedzis acis un centies neskatīties lejā. Skolotāja bija viņiem teikusi, ka torņa augstums, kopā ar kalna augstumu, uz kura pils atradās, ir trīssimt pēdu; un vēl viņa bija pastāstījusi, ka viena penija monēta, ja to mestu no torņa, kristu lejā ar tādu spēku, ka varētu pāršķelt lejā stāvoša cilvēka galvu, ietriekties tajā kā bulta. Tonakt Ričards bija gulējis gultā, veltīgi cenzdamies aizmigt, un visu laiku iztēlojies no torņa zibens ātrumā krītam peniju. Joprojām bija redzams, ka tā ir tikai monēta, taču viņš zināja, ka tā var nonāvēt cilvēku.
Pārbaudījums.
Ričards juta sev virsū krītam peniju. Peniju zibensšautras veidā.
- Paga, paga, — viņš ierunājās. Mirklīti. Mm-mm: pārbaudījums. Kādu te gaida pārbaudījums. Kādu, kam negadījās pavārtīties pa dubļiem tilta pakājē vai atminēt mīklu… Viņš šļupstēja. Ričards juta, ka sācis šļupstēt, bet viņam bija vienalga.
- Kā tas izpaužas, Ričards vaicāja abatam, tas jūsu pārbaudījums?
- Sekojiet man, — abats sacīja.
- Jums viņš nav vajadzīgs, — Dora teica. Ņemiet kādu no mums.
Jūs atnācāt trijatā. Un ir tris uzdevumi. Katram viens tas ir godīgi, abats sacīja. Ja jūsu biedrs izturēs pārbaudījumu, viņš atgriezīsies.
Viegla vējpūsma pakliedēja miglu. Skatam atklājās vēl vairāki tumši stāvi ar lokiem rokās. Viens no lokiem bija notēmēts uz Ričardu, viens uz Mednieci, viens uz Uoru. Vairāki mūki nostājās tiltam pa vidu, tā norobežojot Ričardu no Mednieces un Doras. Mēs meklējam atslēgu, — Ričards klusinātā balsī sacīja abatam.
— Jā, — abats rāmi atteica.
- Tā nepieciešama eņģelim, Ričards paskaidroja.
— Jā, — abats atteica. Viņš pastiepa roku un sameklēja brāļa Kvēpa elkoni.
Ričards vēl vairāk pieklusināja balsi. Klausieties, nevar taču atteikt eņģelim, īpaši, ja pats valkājat mūka tērpu… kādēļ pārbaudījumu nevar vienkārši izlaist? Jūs taču varētu mums to atslēgu vienkārši iedot.