Abats sāka iet uz tilta lejasgalu. Tur, tilta galā, bija atvērtas durvis. Ričards viņam sekoja. Nekas cits jau neatlika. Kad tika dibināts mūsu ordenis, abats stāstīja, mums uzticēja atslēgu. Tā ir viena no stiprākajām, svētākajām un iedarbīgākajām relikvijām. Mums ir pavēlēts to nodot tālāk, taču tikai tam, kurš izturēs pārbaudījumu un pierādīs, ka ir atslēgas cienīgs.
Viņi gāja pa šauriem, līkumotiem koridoriem. Aiz Ričarda palika slapjas, dubļainas pēdas. Un, ja es neizturēšu pārbaudījumu, mēs nedabūsim atslēgu, vai ne?
- Nē, mans dēls.
Ričards mirkli apdomājās. Un vai tad es varētu atnākt vēlāk un mēģināt vēlreiz?
Brālis Kvēps ieklepojās. Ne gluži, mans dels, — sacīja abats. — Ja tā gaditos, tad tu, visticamāk, būtu… te viņš ieturēja pauzi un tad sacīja: ārpus jebkādām raizēm. Bet nebīsties uzreiz, varbūt tieši tu būsi tas, kam lemts iegūt atslēgu, ko? Abata balsi bija jaušams vājš mēģinājums Ričardu iedrošināt, taču tas viņu biedēja vairāk, nekā varētu biedēt draudi.
Tad jūs mani nogalinātu?
Abata pienaini zilās acis lūkojās taisni uz priekšu. Mēs esam svēti vīri, viņš teica. Balsī bija jaušams pārmetums. Nē, pārbaudījums ir tas, kas nogalina.
Viņi nokāpa lejā pa vairākiem pakāpieniem un nokļuva kapenēm līdzīgā telpā ar zemiem griestiem un dīvaini izrotātām sienam. Un tagad, abats sacīja, pasmaidi!
Nozibsnīja elektriska zibspuldzes gaisma; Ričardam uz mirkli apžilba acis. Atguvis spēju redzēt, viņš ieraudzīja, ka brālis Kvēps nolaiž vecu, apbružātu «Polaroid» fotoaparātu un izvilina no tā laukā bildi. Mūks pagaidīja, līdz negatīvs attīstās, un tad piesprauda bildi pie sienas. — Tā ir izkritušo siena, — abats nopūtās. Lai pārliecinātu ļaudis, ka neviens no viņiem netiek aizmirsts. Arī par to mums jārūpējas par piemiņu.
Ričards aplūkoja portretus. Pāris polaroīda uzņēmumu; divdesmit vai trīsdesmit citu momentfoto, pāris sēpijas gravīru un dagerotipijas attēlu, un visbeidzot zīmējumi, akvareļi un miniatūras. Viņi gāja gar bildēm noklāto sienu. Melnie mūki šeit bijuši ļoti ilgu laiku.
Doru bija pārņēmuši drebuļi. Es esmu tāda rnuļķe! viņa murmināja. Man būtu vajadzējis iedomāties. Mēs esam trīs. Nevajadzēja uzreiz nākt šurp.
Medniece grozīja galvu uz visām pusēm. Viņa bija iegaumējusi katra mūka atrašanās vietu un katra uzvilktā loka tēmējumu; aprēķinājusi, kādas ir iespējas dabūt Doru pāri tiltam, pirmajā gadījumā — neskartu, otrajā tikai ar viegliem ievainojumiem un vispēdīgi — ar lieliem ievainojumiem pašai un mazākajiem iespējamajiem Dorai. Pašlaik viņa pārrēķināja, vai viss ir pareizi. Un ko tu būtu darījusi citādi, ja tu būlu zinājusi? Medniece vaicāja.
Vispirms, es nebūtu ņēmusi viņu līdzi uz šejieni, Dora teica. Es būtu sameklējusi marķīzu.
Medniece pielieca galvu uz sāniem. Tu viņam uzticies? viņa tieši vaicāja, un Dora saprata, ka Medniece vaicā par de Karabasu, nevis par Ričardu.
— Jā gan, Dora teica. Vairāk vai mazāk es viņam uzticos.
Dorai tikai pirms divāvi dienām bija palikuši pieci gadi. Todien Kjū dārzos notika tirgus, un tēvs viņu bija paņēmis līdzi tā bija dzimšanas dienas dāvana. Dora pirmo reizi bija tirgū. Viņi bija tauriņu mājā, visapkārt zibēja koši, krāsaini spārniņi, kuru vieglums un zaigais spīdums Doru apbūra; viņa aizrāvusies vēroja spārnu ņirboņu. Vienubrīd tētis notupās viņai blakus un teica: Dora? Tagad lēnām pagriezies un palūkojies turp.
Viņa pagriezās un palūkojās. Pie durvīm stāvēja tumšādains vīrs garā mētelī; viņam bija gari, melni, zirgastē sasieti mati; vīrietis sarunājās ar diviem zeltādainiem dvīņiem, jau n u vīrieti un jaunu sieviet i. Sieviete raudāja tā, kā to pieaugušie mēdz darīt: no visa spēka turot asaras iekšā un noskaišoties ikreiz, kad tās tomēr izspiežas pāri malām; raudoši pieaugušie izskatījās nejauki un reizē jocīgi.. Dora atkal pievērsās taureņiem. Tu viņu redzēji? tētis jautāja. Dora pamāja ar galvu. Viņš sevi dēvē par markīžu de Karabasu> tētis teica. Viņš ir viltnieks un blēdis, un, iespējams, viņā pat ir kaut kas no briesmoņa. Taču, ja tu kādreiz noklusti nepatikšanās, ej pie viņa. Viņš tevi pasargās, meitiņ. Viņam tas ir jādara.
Dora vēlreiz paskatījās uz lielo viru. Viņš bija apņēmis dvīņiem ap pleciem rokas un vadīja viņus laukā no telpas; taču aizejot marķīzs palūkojās pār plecu: viņš paskatījās tieši uz Doru un veltīja viņai varen platu smaidu; tad. viņš piemiedza Dorai ar aci.
Mūki, kas miglā stāvēja viņām apkārt, šķita ka rēgi. Dora pacēla balsi: Atvainojiet, brāli, viņa uzsauca brālim Muklājam. Tas mūsu draugs, kurš aizgāja pēc atslēgas… Ja viņš to nedabūs, kas būs ar mums?
Brālis Muklājs paspēra soli uz viņu pusi un tad sacīja: Mēs jus aizgādāsim prom no šejienes un palaidīsim brīvībā.
Kas notiks ar Ričardu? Dora vaicāja. Viņa redzēja, kā mūks zem kapuces noliedzoši un sērīgi pašūpo galvu. Vajadzēja ņemt līdzi marķīzu, Dora nopūtās, pie sevis prātodama, kur viņš varētu būt un ko viņš dara.
Marķīzs de Karabass tobrīd tika sists lielā X veida krustā. Tā bija koka konstrukcija, ko misters Vandemārs bija sanaglojis no vairākiem veciem preču plauktiem, kādas krēsla daļas un koka vārtiem. Viņš bija izlietojis arī milzīgu lērumu sarūsējušu naglu no lielas koka kastes.
Viņi tik sen nebija nevienu situši krustā.
Marķīza de Karabasa rokas un kājas bija plaši izplestas X veidā. Viņa rokās un kājās viena pēc otras tika iedzītas sarūsējušas naglas. Marķīzam ap vidukli bija apsieta virve. Pcc neciešamajam sāpēm, ko marķīzam bija nācies pārdzīvot, viņš pārsvarā atradās bezsamaņā. Visa konstrukcija bija iesieta virvēs un karājās gaisā pie bijušās slimnīcas personāla kafetērijas griestiem. Uz grīdas zem krusta misters Krups bija sakrāvis veselu kalnu visādu asu priekšmetu, sākot ar žiletēm un virtuves nažiem, beidzot ar aizmirstiem skalpeļiem un lancetēm. Tur bija pat krāsns kruķis no katlumājas.
Vai tev nevajadzētu apraudzīt, kā viņam klājas, mister Vandemār? misters Krups vaicāja.
Misters Vandemārs izstiepa āmuru un pārbaudot padauzīja marķīza ķermeni.
Marķīzs de Karabass nebija krietns cilvēks, un viņš sevi pietiekami labi pazina, lai varētu droši apgalvot, ka viņš nav ari drosmīgs cilvēks. Jau labi sen viņš bija atklājis, ka pasaule, vienalga Augšpasaulc vai Apakšpasaule, ir vieta, kas to vien vēlas, lai to krāptu. Tā nospriedis, viņš bija izvēlējies sev meļa vārdu no pasakas un izveidojis savu paštēlu — sākot no apģērba, uzvedības, izturēšanās kā vienu lielu joku.
Roku locītavās un kājās dunēja trulas sāpes, un marķīzam kļuva arvien grūtāk un grūtāk elpot. Nebija vairs nekādas jēgas izlikties par noģībušu, tāpēc viņš pacēla galvu un, cik vien labi spēdams, iespļāva misteram Vandemāram sejā purpursārtu asiņu kunkuli.
Tas bija drosmīgi darīts, viņš nodomāja. Un stulbi arīdzan. Varbūt šie būtu ļāvuši mierīgi nomirt, ja viņš nebūtu spļāvis. Tagad tie spīdzinās viņu vēl vairāk, par to nebija nekādu šaubu.
Un varbūt, ka tāpēc nāve atnāks mazdrusciņ ātrāk.
Vaļējā katliņa strauji vārījās ūdens. Ričards noraudzījās ūdens burbuļošanā un biezajos garaiņos, kas cēlās augšup, un prātoja, ko gan viņi ar to darīs. Viņa iztēle piedāvāja dažnedažādas vienlīdz sāpīgas atbildes uz šo jautājumu, taču neviena no tām neizrādījās pareizā.
Verdošais ūdens tika ieliets kannā, un brālis Kvēps tam pievienoja trīs tējkarotes kaltētu lapiņu. Iegūtais šķidrums tika caur sietiņu saliets trijās porcelāna tējas tasēs. Abats pavērsa neredzošās acis augšup un, paostījis gaisu, pasmaidīja. Pirmā «Atslēgas pārbaudījuma» daļa, viņš teica, ir tase labas tējas. Vai tu vēlētos cukuru?