Nē, paldies, Ričards piesardzīgi sacīja.
Brālis Kvēps pielēja tējai mazliet piena un padeva tasi Ričardam. Vai tā ir saindēta? viņš jautāja.
Abats izskatījās teju vai apvainots. Pasarg' Dievs, nē.
Ričards lēni malkoja tēju, kas garšoja visnotaļ tāpat, kā tēja allaž garšojusi. Tomēr tā ir pārbaudījuma daļa?
Brālis Kvēps saņēma abata plaukstas un ielika tajās tējas tasi. Kā sacīt jāsaka, — abats iesāka, mēs allaž pacienājam meklētājus ar tasi tējas, pirms viņi dodas tālāk. Savā ziņā pārbaudījums mums. Nevis tev. Abats lēnītēm iemalkoja savu tēju, un viņa vecīgajā sejā uzplauka svētlaimīgs smaids. Diezgan laba tēja. Sagatavota kā pieklājas.
Ričards nolika savu (asi uz galda tikpat kā neskartu. Vai jūs neiebilstu, viņš jautāja, ja mēs sāktu tūdaļ?
- Ne, nebūt, abats sacīja. Nepavisam ne. Abats piecēlās, un viņi visi trīs devās uz durvīm telpas tālākajā galā.
- Vai ir kaut kas… Ričards iesāka vaicāt un apstājās, pārdomādams, ko vēlas pajautāt. Vai ir kaut kas, ko jūs man varētu pastāstīt par Pārbaudījumu? viņš nobeidza.
Abats papurināja galvu. Patiešām nekas īpašs nebija stāstāms: viņš pavada meklētājus līdz durvīm. Pēc tam kādu stundu vai divas gaida šaipus durvīm. Tad dodas atkal iekšā, savāc meklētāja atliekas no kambara un apglabā tās kapličā. Dažkārt, pašā sliktākajā gadījumā, meklētāji vēl nav miruši, kaut arī to, kas no viņiem palicis pāri, nekādi nevar nosaukt par dzīvu; par šiem nelaimīgajiem Melnie mūki rūpējas, cik labi vien spēdami.
- Skaidrs, Ričards noteica. Tad viņš nedroši pasmaidīja un piebilda: Nu tad: uz priekšu, Makdaf.
Brālis Kvēps atvilka vaļā durvju aizbīdņus. Tās atvērās ar dubultšāvienam līdzīgu sprakšķi. Mūks atvilka smagās durvis vaļā. Ričards pārkāpa pār slieksni. Brālis Kvēps aizgrūda durvis aiz viņa ciet un aizšāva aizbīdņus. Tad viņš pavadīja abatu atpakaļ uz viņa vietu un ielika vecajam vīram rokās tējas tasi. Abats klusēdams to malkoja. Pēc brīža viņš ar patiesu nožēlu balsi teica: Patiesībā vajadzēja teikt «uzbrūc, Makdaf!» [4] bet man mēle necēlās viņu izlabot. Viņš šķita tik jauks, jauns cilvēks.
Divpadsmita nodaļa
ričards meihjū soļoja uz priekšu pa metro peronu. Tā bija viena no Rajona līnijas stacijām: uzraksts vēstīja Bi.ekfraiersa. Perons bija tukšs. Kaut kur netālu rēkdams un grabēdams pašāvās garām metro vilciens, pārdzenot pār peronu spokaina vēja pūsmu; ta, savukārt, atnesa līdzi izpluinītas laikraksta «The Sun» lapas, kas, zibot četrkrāsu krūtīm un melnbaltiem ķengu virsrakstiem, aizvirpuļoja pa peronu un nolidoja uz sliedēm.
Pagājis kādu gabalu uz priekšu, Ričards apsēdās uz sola un gaidīja, kas notiks.
Nekas nenotika.
Viņš paberzēja pieri; mazliet reiba galva. Uz perona turpat blakus atskanēja soļi; viņš pacēla acis un ieraudzīja garām ejam mazu, kārtīgu meitenīti viņa gāja pie rokas sievietei, kas izskatījās pēc meitenītes lielākas un vecākas kopijas. Abas nācējas palūkojās uz Ričardu un tad visai demonstratīvi novērsās.
Neej viņam tuvumā, Melānij, — sieviete, ļoti skaļi čukstot, pamācīja.
Melānija palūkojās uz Ričardu ka jau bērni mēdz lūkoties cieši un bez mulsuma. Tad viņa atkal pievērsās mammai. Kāpēc tādi cilvēki kā šis vēl ir dzīvi? — meitenīte ieinteresēti vaicāja.
— Nav drosmes pielikt punktu, viņas māte paskaidroja.
Melānija sadūšojās vēlreiz paskatīties uz Ričardu. Nožēlojami, -
viņa noteica. Abu nācēju soļi aizskanēja pa peronu, un pēc mirkļa no viņām vairs nebija ne miņas. Ričards prātoja, vai nudien ir redzējis sievieti ar bērnu, vai tā bijusi tikai vīzija. Viņš centās atminēties, kāpēc atnācis uz peronu. Vai viņš gaida vilcienu? Kurp viņam jābrauc? Viņš zināja, ka atbilde ir viņā pašā, ka tā ir tepat, pie rokas, bet viņš nespēja to aizsniegt un nejaudāja izvilināt no vietas, kur tā aizklīdusi. Viņš sēdēja viens pats un prātoja. Varbūt tas ir sapnis? Ričards aptaustīja cieto, sarkano plastmasas solu, uz kura pats sēdēja, padauzīja pret peronu dubļainās kurpes (pa kuru laiku tās tā nobristas?), pārbrauca ar roku pār seju… Nē. Tas nebija sapnis. Lai kur viņš arī nebūtu, tas notiek pa īstam. Ričards jutās savādi: nošķirts no visiem, nomākts un šausmīgi, neizskaidrojami bēdīgs. Kāds apsēdās viņam blakus. Ričards neskatījās un nepagrieza galvu.
— Sveiks, teica kāda pazīstama balss. Kā sviežas, Dik? Viss kārtībā?
Ričards palūkojās uz runātāju. Viņš juta seju savelkamies smaidā un cerību kā vējbrāzmu ietriecamies krūtīs. Gerij? viņš nedroši vaicāja. Un tad piebilda: Tu mani redzi?
Gerijs pasmīnēja. Tu jau mums vienmēr esi bijis jokupēteris, viņš teica. Jautrs čalis, nudien, jautrs.
Gerijs bija ģērbies uzvalkā un aplicis kaklasaiti. Viņš bija svaigi skuvies, un viņa frizūra bija kārtībā līdz pēdējai šķipsniņai. Ričards iedomājās, kā pats izskatās: dubļains, neskuvies un noplīsis. Gerij? Es… paklau, es varu iedomāties, kā es izskatos. Tūlīt paskaidrošu. Tad viņš bridi padomāja. Nē, tomēr ne. Nevaru paskaidrot.
— Viss kārtībā, Gerijs uzmundrinoši sacīja. Viņam bija nomierinoša, normāla balss. Nezinu, kā lai tev to pasaka. Drusku jancīgi sanāk. Viņš ieturēja pauzi. — Redzi, — viņš paskaidroja, manis šeit patiesībā nemaz nav.
- Esi gan.
Gerijs līdzjūtīgi papurināja galvu. Nē, viņš teica. Manis nav. Es esmu tu. Tu runā pats ar sevi.
Ričards neskaidri prātoja, vai tas būtu viens no Gerija jokiem. Varbūt šis līdzēs, — Gerijs noteica. Viņš pielika rokas pie sejas un sāka to murcīt un veidot. Viņa seja staipījās kā gumijas maska no joku bodītes.
- Vai šitā ir labāk? jautāja kāds, kurš tikko bija bijis Gerijs. Šī balss bija līdz kaulam pazīstama. Ričards pazina arī nupat izveidoto seju: viņš bija to skuvis vai katru dienu kopš skolas beigšanas, viņš bija lūkojies tajā, tīrot zobus un ķemmējot matus, un laiku palaikam vēlējies, lai tā vairāk līdzinātos Toma Krūza, Džona Lenona vai kāda cita sejai. Tā, protams, bija viņa paša seja. Tu sēdi Blekfraiersas stacijā pašā sastrēgumstundā, otrs Ričards nevērīgi sacīja, un runā pats ar sevi. Tu taču zini, ko saka par cilvēkiem, kuri mēdz runāt paši ar sevi. Bet nu jau tu pamazām sāc nākt pie prāta.
Netīrais, dubļainais Ričards skatījās tīrajam un labi ģērbtajam Ričardam tieši sejā un teica: Es nezinu, kas tu tāds esi un ko tu te mēģini panākt. Bet tu pat neesi sevišķi pārliecinošs, tu patiesībā nemaz nelīdzinies man. Viņš meloja un to apzinājās.
Viņa otra seja iedrošinoši uzsmaidīja un pašūpoja galvu. Es esmu tu, Ričard, viņš apgalvoja. Es esmu viss, kas palicis pāri no tava veselā saprāta…
Balss, kuru Ričards dzirdēja, nebija tā šausmīgā, aizvainojošā parodija, ko par viņa balsi mēdza uzdot telefona automātiskais atbildētājs, audiokasešu ieraksti un mājas videofilmas; šis vīrs runāja Ričarda īstajā balsī, tādā, kadu Ričards dzirdēja pats savā galvā, kad kaut ko sacīja pilnskanīgā un īstā.
- Saņemies! uzkliedza vīrs ar Ričarda seju. — Paskaties apkārt, mēģini ieraudzīt ļaudis, ieraudzīt patiesību… tu pašlaik esi tuvāk īstenībai nekā visas nedēļas laikā…
Nedirs, Ričards vienkārši un izmisīgi noteica. Viņš papurināja galvu, noliedzot visu, ko otrs es sacīja, taču par spīti visam, skatījās uz peronu, mēģinādams ieraudzīt, uz ko tad ticis norādīts. Tad acs kaktiņā kaut kas iezibējās; viņš pagrieza turp galvu, bet tur nekā vairs nebija.