— Skaties! — viņa dubultnieks nočukstēja. Redzi?
- Ko: redzi? Viņš stāvēja uz tukša, vāji apgaismota stacijas perona kā drūmā vietas mauzolejā. Un tad…
Gaisma un troksnis iešļācās viņam sejā kā straume: viņš stāvēja Blekfraiersas stacijā sastrēgumstundas kulminācijā. Cilvēki spiedās viņam garām: nemierīgs trokšņa, gaismas, žestikulējošu un kustīgu cilvēku pūlis. Pie perona stāvēja metro vilciens, un Ričards ieraudzīja savu atspīdumu vilciena logā. Viņš izskatījās šausmīgi: nedēļu neskūta bārda, mute, apkaltuši ar ēdiena paliekām, ziluma ieskauta acs, un vienas nāss ārpusē pašlaik auga pikts, sarkans furunkuls; Ričards bija dubļains, un melni, lipīgi dubļi pildīja ik poru, un lie vīdēja aiz visiem nagiem; acis bija iekaisušas un sarkanas, mati savēlušies un izspūruši. Viņš bija plānprātīgs bezpajumtnieks, kas stāv ļaužu drūzmā uz Blekfraiersas stacijas perona.
Ričards paslēpa seju rokās. Kad viņš to atkal pacēla, ļaudis bija pazuduši. Perons atkal bija tumšs, un viņš bija viens. Viņš apsēdās uz sola un aizvēra acis. Kāda plauksta satvēra viņējo, pāris mirkļu paturēja un tad cieši saspieda. Tā bija sievietes roka: viņš sajuta uzvēdījam pazīstamas smaržas.
Otrs Ričards apsēdās viņam kreisajā pusē, un labajā nu sēdēja Džesika, turēja viņa roku savējās un līdzjūtīgi viņā noraudzījās. Ričards nekad viņas sejā nebija redzējis tādu izteiksmi.
Džesa? viņš ievaicājās.
Džesika papurināja galvu un palaida vaļā viņa roku. Baidos, ka ne, viņa teica. — Es joprojām esmu tu pats. Bet tev būs manī jāpaklausās, dārgum. Tu pašlaik esi nonācis tuvāk īstenībai, nekā esi bijis…
- Jūs te visu laiku sakāt: tuvāk īstenībai, tuvāk veselajam saprātam. Es nesaprotu, ko jūs…
Viņš aprāvās. Piepeši viņam kaut kas atausa. Viņš palūkojās uz savu dubultnieku un uz sievieti, ko bija mīlējis. — Vai tā ir pārbaudījuma daļa? viņš paģēroši vaicāja.
Pārbaudījuma? Džesika jautāja. Viņa pārmija stingrus skatienus ar Ričardu, kurš nebija viņš.
Ja. Pārbaudījuma. Tā, ko uzlikuši Melnie mūki, kas dzīvo zem Londonas, — Ričards teica. Un, to sakot, viņš juta, ka teiktais kļūst īstāks. Viņiem ir atslēga, kas man jādabū, lai atdotu tam eņģelim vārdā Izlingtons. Ja dabūšu viņam atslēgu, viņš mani aizsūtīs atpakaļ mājās… Ričardam izkalta mute, un viņš vairs nespēja parunāt.
Ieklausies, ko tu runā, otrs Ričards maigā balsī sacīja. Vai tu tiešām nejūti, cik smieklīgi tas viss izklausās?
Džesika izskatījās tā, it kā tik tikko valdītu asaras. Viņas acis mirdzēja. Tu pašlaik nekārto nekādu pārbaudījumu, Ričard. Tev… tev ir kaut kas līdzīgs nervu sabrukumam. Sākās pirms pāris nedēļām. Es nodomāju, ka tu vienkārši esi nojūdzies. Es atcēlu mūsu saderināšanos; tu uzvedies tik dīvaini, it kā būtu kļuvis par pilnīgi citu cilvēku. Es… es nevarēju izturēt… Un tad tu pazudi… Viņai pa vaigiem sāka plūst asaras, un Džesika mitējās runāt, lai izšņauktu degunu papīra kabatlakatiņā.
Tad ierunājās otrs Ričards. Tā es klīdu pa Londonas ielām, vientuļš un traks; gulēju zem tiltiem, ēdu atkritumus. Nosalis, apmaldījies un gluži viens. Murmināju kaut ko pie sevis, runājos ar cilvēkiem, kuru nemaz nav…
- Man ir tik ļoti žēl, Ričard! Džesika teica. Viņa raudāja, un seja izskatījās savcrkšķīla un nepievilcīga. Viņai bija sarkans deguns un izplūdusi skropstu tuša. Viņš nekad nebija redzējis, ka Džesiku kaut kas sāpinātu, un Ričards aptvēra, cik ļoti vēlas viņas sāpes mazināt. Viņš pastiepa roku, lai Džesiku apskautu, samīļotu un nomierinātu, taču pasaule sašķobījās, sagriezās, pārmainījās…
Kāds uzskrēja viņam virsū, nolamājās un aizgāja. Ričards gulēja garšļaukus uz perona steidzīgajam cilvēku pūlim pa kājām. Viens vaigs bija lipīgs un auksts. Viņš atrāva galvu no zemes. Viņš bija gulējis pats savos vēmekļos. Viņš vismaz cerēja, ka tie ir viņa paša. Garāmgājēji uzlūkoja viņu ar riebumu vai arī, uzmetuši nejaušu skatu, vairs neskatījās nemaz.
Viņš nobraucīja seju ar rokām un mēģināja piecelties, bet nespēja atcerēties, kā to dara. Ričards sāka raudāt. Viņš cieši aizžmiedza acis un labu laiku nevēra tās vaļa. Kad viņš tās atvēra pēc trīsdesmit sekundēm, stundas vai dienas, perons atkal grima pustumsā. Viņš pieslējās kājās. Tuvumā neviena nebija. Hallo! viņš sauca. Palīdziet man, lūdzu!
Gerijs sēdēja uz sola un vēroja viņu. Kas ir, vai tev aizvien vajag kādu, kas pateiktu, ko darīt? Gerijs piecēlās un piegāja pie Ričarda. Ričard, — viņš pavēloši sacīja. Es esmu tu. Vienīgais, ko varu tev ieteikt, ir tas, ko tu pats sev saki. Vai arī varbūt tu esi pārāk gļēvs, lai klausītos.
- Tu neesi es, Ričards sacīja, bet vairs tam neticēja.
- Aptausti mani! Gerijs sacīja.
Ričards pastiepa roku: tā iespiedās Gerija sejā tā bija mīksta un staipīga kā sasilusi košļene. Ričards nejuta, ka roka kaut kam būtu pieskārusies. Viņš izrāva pirkstus lauka no Gerija sejas.
- Redzi? Gerijs vaicāja. Manis te nav. Šeit esi tikai tu, un tu staigā šurpu turpu pa peronu, sarunājies ar sevi, cenzdamies saņemt drosmi, lai…
Ričards nebija domājis neko teikt, taču viņa lūpas sāka kustēties un viņš dzirdēja sevi sakām: — Cenzdamies saņemt drosmi, lai darītu ko?
No skaļruņa atskanēja brīdinājums un ķēmīgi atbalsojās tukšajā stacijā. Londonas Transports atvainojas par reisa nokavēšanos. Tās iemesls ir nelaimes gadījums Blekfraiersas stacijā.
- Lai ņemtu un to izdarītu, Gerijs sacīja, pamādams ar galvu. Lai kļūtu par nelaimes gadījuma upuri Blekfraiersas stacijā. Lai pieliktu tam visam punktu. Tava dzīve ir tukša un neīsta, un tajā nav ne prieka, ne mīlestības. Draugu lev nav…
Man esi tu, Ričards nočukstēja.
Gerijs veltīja Ričardam atklātu skatienu. Es domāju, ka tu esi mēsls, viņš godīgi sacīja. Pilnīgs āksts.
Man ir Dora un Medniece, un Anestēzija.
Gerijs pasmaidīja. Viņa smaidā bija jaušams patiess žēlums, un tas Ričardam sāpēja vairāk nekā būtu sāpējušas dusmas vai naids. —Jauni iedomāti draudziņi? Mēs visi birojā smējāmies par tiem taviem troļļiem. Atceries? Tie, uz tava galda. Gerijs zviedza. Ričards ari sāka smieties. Tas viss bija pārāk šausmīgi: nekas cits jau neatlika, kā smieties. Taču pēc kāda laika viņš mitējās. Gerijs iebāza roku kabatā un izbūra no tās plastmasas trollīti. Tam bija izspūruši, violeti mati, un reiz tas bija tupējis uz Ričarda datora monitora. Še, Gerijs teica un pameta trollīti Ričardam. Ričards mēģināja to noķert; viņš izstiepa rokas, taču rotaļlieta izkrita tām cauri kā gaisam. Ričards nometās četrrāpus uz perona un rāpoja pēc troļļa. Tobrīd viņam šķita, ka trollis ir vienīgais, kas viņam atlicis no īstās dzīves, un, ja vien izdotos dabūt atpakaļ savu trolli, viņam, iespējams, izdotos dabūt atpakaļ visu…
Zibsnis.
Atkal sastrēgumstunda. Vilciena mutes izgrūda uz perona simtiem cilvēku, un tikpat daudzi vēlējās tikt vagonos iekša. Ričards joprojām tupēja četrrāpus, un viņam ik mirkli uzgrūdās un klupdams iespēra kāds garāmgājējs. Kāds viņam sāpīgi uzkāpa uz pirkstiem. Ričards griezīgi iebrēcās un uzreiz iebāza pirkstus mutē kā apdedzinājies bērns; pirkstu garša bija pretīga. Viņam tas nerūpēja: Ričards redzēja trollīti uz perona malas, tagad tikai kādas desmit pēdas atstatu, un viņš līda uz visām četrām, spraucās cauri kāju mežam, lai tiktu pāri peronam. Ļaudis viņu lamāja, stājās viņam ceļā un spēra viņam ar kājām. Ričards nekad nebija iedomājies, ka desmit pēdas var būt tik grūti pieveicams attālums.