Viņš dzirdēja ieķiķināmies spiedzīgu balsi. Ričards rāpoja uz priekšu, prātodams, kam tāda varētu piederēt. Tie bija dīvaini, nejauki un nervozi smiekli. Ričards mēģināja iedomāties, kāds jukušais varētu tā smieties. Viņš norija siekalas, un smiekli mitējās nu viņš zināja.
Viņš jau bija gandrīz pie perona malas. Ķilda veca dāma rausās iekšā vilcienā un kāpjot ar kurpes purngalu piedūrās violetmatainajam trollim, kuram tik vicu vajadzēja, lai iegāztos tumšajā spraugā starp peronu un vilciena kāpšļiem. Nē, Ričards noelsās. Viņš aizvien vēl smējās riebīgus, sēcošus smieklus, taču acis dzēla asaras un ritēja lejup pa vaigiem. Viņš izberzēja acis ar rokām, un nu tās sūrstēja vēl vairāk.
Zibsnis.
Perons atkal bija izmiris un tumšs. Ričards pietrausās kājās un nedroši paspēra pāris soļus līdz malai. Tad viņš lo ieraudzīja: tur lejā, pie trešajām sliedēm, mētājās violets kukurznītis: viņa trollis. Ričards pacēla acis augstāk: otrpus sliedēm pie sienas bija pielīmēti milzonīgi plakāti, kas reklamēja kredītkartes, sporta apavus un brīvdienas Kiprā. Kad Ričards sāka lasīt uzrakstus uz plakātiem, burti sāka ļodzīties un pārvērsties.
Jaunie vēstījumi bija šādi:
Piki.iec tam punktu, bija rakstīts uz viena no plakātiem.
atbrīvojies no izmisuma.
Esi vīrietis izdari to!
Vēlam neatgriezenisku negadījumu.
Ričards papurināja galvu. Viņš atkal runāja pats ar sevi. Jā, viņš to darīja; turklāt šoreiz viņš ieklausījās paša teiktajā. Viņš dzirdēja vilcienu, kas dārdot tuvojās stacijai. Ričards sakoda zobus un salīgojās uz priekšu un atpakaļ, it kā viņam joprojām grūstos virsū cilvēku pūļi — lai ari viņš uz perona bija gluži viens.
Vilciens ienāca stacijā, un tā starmeši spīdēja kā briesmīgā bērnības sapnī redzēta pūķa acis. Ričards tobrīd apjauta, ka izbeigt, atbrīvoties no visa butu tik ļoti vienkārši: atbrīvoties no tā, kas reiz sāpējis un kas vēl varētu sāpēt, un panākt, ka sāpes atkāpjas uz visiem laikiem. Viņš iegrūda rokas dziļi kabatās un ievilka elpu. Tas būtu tik vienkārši. īss, sāpīgs mirklis, un tad miers un beigas…
Pirksti kabatā sataustīja kaut ko vēsu, cietu un raupji apaļu. Izņēmis atradumu no kabatas, viņš to aplūkoja. Kvarca bumbiņa. Tad viņš atcerējās, kā to pacēlis… Toreiz, Nakts tilta šajā pusē. Tā bija bumbiņa no Anestēzijas krellem.
Un piepeši Ričardam galvā no ārienes vai no iekšienes ieskanējās žurkmeitenes balss, kas teica: Ričard, turies Viņš nezināja, vai tobrīd viņam kāds palīdz. Ričards noprata, ka nu patiešām sarunājas pats ar sevi, un ka runātājs beidzot ir īstais es un šoreiz viņš ieklausījās.
Ričards palocīja galvu un ielika akmentiņu atpakaļ kabatā. Viņš stāvēja uz perona un gaidīja vilcienu. Tas pienāca, palēnināja gaitu un apstājās.
Durvis atvērās. Vagoni bija pilni ar visdažādāko rasu un vecumu cilvēkiem, un tie visi bija nepārprotami miruši. Tur bija svaigi līķi ar robainiem griezumiem rīklē vai šāviena caurumu deniņos. Bija veci un izkaltuši mirušo ķermeņi. Bija miroņi, kas stāvēja kājās, un tādi, kas pretīgi ļodzījās sēdekļos. Un ikviens no viņiem, kā visas pazīmes liecināja, izskatījās miris no paša rokas. Tur bija gan vīrieši, gan sievietes. Ričardam šķita, ka dažas no vagonā vīdošajām sejām viņš ir redzējis pie sienas piespraustās bildēs, taču viņš vairs nespēja atcerēties, kur un kad tādas varētu būt redzējis. Vagoni smirdēja tā, kā varētu smirdēt morgs garas un svelmainas vasaras beigās, kuras laikā turklāt salūzušas visas atvēsināšanas iekārtas.
Ričardam vairs nebija ne jausmas, kur viņš atrodas un ne mazākās saprašanas, kas ir patiesība un kas nav; viņš nezināja ari to, vai rīkojas drosmīgi vai gļēvi, normāli vai ārprātīgi, taču viņš skaidri zināja, kas viņam nākamajā mirklī jādara. Viņš iekāpa pa vilciena durvīm, un tajā nodzisa visas gaismas.
Bultas tika atrautas vaļā. Telpā atbalsojās divi skaļi, metāliski belzieni. Durvis uz kambari atvērās, un no gaiteņa tajā ieplūda gaisma.
Tā bija maza telpa ar velvētiem griestiem. Visaugstākajā vietā pie griestiem karājās āķis, kurā bija iekārta sudraba atslēga. Pa atvērtajām durvīm iesprukušais vējš sašūpoja atslēgu, un tā lēni griezās šurpu un turpu. Abats turējās, ieķēries brāļa Kvēpa elkonī, un viņi plecu pie pleca ienāca kambari. Tad abats palaida vaļā mūka roku un sacīja: Savāc līķi, brāli Kvēp.
- Bet. Bet tēvs…
- Kas noticis?
Brālis Kvēps nometās zemē uz viena ceļa. Abats dzirdēja viņa pirkstus slīdam pār ādu un drānām. Viņš nav miris.
Abats nopūtās. Nebija gan labi tā domāt, viņš to saprata, taču, viņaprāt, būtu bijis daudz žēlīgāk, ja tiem ļautu nomirt uz vietas. Šādi bija daudz sliktāk. Viens no tiem, ko? viņš teica. Nu ko, parūpēsimies par šo nabaga radījumu, līdz tas dosies pēdējās tiesas priekšā. Nogādājiet viņu slimnīcā.
Un tad vārga, klusa, bet noteikta balss sacīja: — Es neesmu nabaga radījums. Abats dzirdēja kādu pieceļamies un dzirdēja brāļa Kvēpa straujo elpu. Es… man šķiet, es būšu to izturējis, — ierunājās Ričarda Meihjū balss un tad nedroši piebilda: ja vien tas nav tikai pārbaudījuma sākums.
- Nē, tas ir galā, mans dēls, abats sacīja. Viņa balsī vienlaikus skanēja apbrīna un nožēla.
Kādu mirkli bija klusums. Es… varbūt es tagad varētu dabūt to tasi tējas, ja jūs neiebilstu? Ričards vaicāja.
- Protams, abats sacīja. Nāciet te. Ričards uzlūkoja veco vīru. Viņa dūmakainās acis skatījās nekurienē. Sirmgalvis šķita priecīgs par to, ka Ričards palicis dzīvs, tomēr…
- Atvainojiet! bijīgi ierunājās brālis Kvēps, pārtraucot Ričarda domu vilcienu. Neaizmirstiet atslēgu.
Ā. Jā. Paldies. Par to viņš bija pavisam piemirsis. Ričards pasniedzās un satvēra auksto sudraba atslēgu, kas tobrīd aizvien lēni griezās, iekārta auklā. Viņš to parāva, aukla padevās un satriika.
Ričards atvēra plaukstu, un alslēga raudzījās viņam pretī no delnas. Mani zobi robainie, Ričards pēc atmiņas noskaitīja. Kas esmu es, to miniet!
Viņš ielika atslēgu kabatā blakus kvarca bumbiņai, un kopā viņi devās projām.
Migla sāka izklīst. Medniece bija apmierināta. Tagad viņa bija droša, ka, ja rastos tāda vajadzība, viņa spētu aizgādāt lēdiju Doru projām no mūkiem pilnīgi neskartu un pati tiktu cauri ar viegliem miesas bojājumiem.
Tilta tālākiija galā kaut kas sakustējās. Tur kaut kas notiek, Medniece čukstus pavēstīja Dorai. Esi gatava paskriet.
Mūki nāca atpakaļ. Un kopā ar viņiem blakus abatam cauri miglai brida Ričards Meihjū, augšpasaulietis. Ričards bija mainījies… Medniece viņu nopētīja, mēģinādama noteikt, kas tieši ir mainījies. Viņa līdzsvara centrs pavirzījies zemāk un kļuvis stabilāks. Nē, ir vēl kaut kas. Viņš vairs neizskatījās tik puicisks. Ričards izskatījās tā, it kā būtu sācis pieaugt.
Tātad dzīvs? Medniece vaicāja. Viņš palocīja galvu un, iebāzis roku kabatā, izvilka sudraba atslēgu. Ričards pasvieda to Dorai viņa noķēra atslēgu, metās Ričardam pretī un apkampa viņu no visa spēka.
Tad Dora palaida Ričardu vaļā un aizskrēja pie abata. Es nespēju izteikt, cik daudz tas mums nozīmē, viņa izdvesa.
Abats vārgi, bet vēlīgi pasmaidīja. Lai Templis un Arka jūs pasargā turpmākajā ceļā cauri Apakšzemei, viņš teica.