Выбрать главу

Dora pakniksēja un, cieši satvērusi rokā atslēgu, steidzās atpakaļ pie Ričarda un Mednieces. Trīs ceļinieki devās projām pāri tiltam.

Mūki palika stāvam tilta galā, līdz ceļinieki iebrida vecajā miglā, kas klāj pasauli zem pasaules, un izgaisa skatienam.

Mēs esam zaudējuši atslēgu, abats teica tiklab sev kā visiem citiem. Dievs, stāvi mums klāt.

Trīspadsmitā nodaļa

eņģelis izlingtons sapņo ja tumšu un nemierīgu sapni.

Pāri pilsētai cēlās un bruka milzīgi viļņi; nakts debesis visā to pla­šumā šķēla baltas zibens šautras; lietus gāza, vietumis izskatīdamies kā necaurredzama siena; pilsēta drebēja. Netālu no lielā amfiteātra sākās ugunsgrēks, un liesmas par spīti lietus šaltīm strauji izplatījās pa visu pilsētu. Izlingtons lūkojās uz pilsētu no augšas viņš planēja gaisā, kā ļaudis mēdz planēt sapņos, un kā viņš bija lidinājies tajos sensenajos laikos. Pilsētā bija daudzi vairākus simtus pēdu augsti nami, taču ari tiem pāri šļācās pelēkzaļie Atlantijas viļņi. Un tad viņš izdzirdēja ļau­dis kliedzam. Atlantīdā bija četri miljoni cilvēku, un Izlingtons sapnī skaidri un smalki dzirdēja viņu balsis katru kliedzienu atsevišķi, pēc tam gārgšanu smokot un to, kā ļaudis aizgāja bojā uguns liesmās vai okeāna viļņos. Kad viļņi bija aprijuši pilsētu pavisam, vētra pamazām norima.

Kad uzausa rīts, nekas vairs neliecināja, ka tur kādreiz bijusi pil­sēta: bija palikusi vien sala, divtik liela kā Grieķija. No Atlantīdas ne­bija palicis pāri nekas, izņemot noslīkušo vīru, sievu un bērnu uzpūš-

tos ķermeņus, kas šūpojās aukstajos rita viļņos; līķus ar saviem nežēlī­gajiem knābjiem jau bija sākušas knābāt pelēkas un baltas kaijas.

Izlingtons pamodās. Viņš stāvēja astoņstūrainā, kolonnu ieskautā telpā pie lielām, melnām durvīm, kas darinātas no krama un nosūbē­juša sudraba. Izlingtons pielika roku vēsajam kramam un metāla gludumam. Pieskārās galdam. Ar pirkstiem lēni pārbrauca sienām. Tad viņš devās cauri visiem zāles nodalījumiem pēc kārtas, pieskaroties lietām, it kā vēlētos pārliecināties, ka tās patiešām pastāv, un lai iegal­votu sev, ka viņš patiesi atrodas šeit un tagad. Viņš gāja pa iestaigāto celiņu, vēsu iedobi akmens grīdā, ko viņa paša kailās pēdas bija iemi­nušas gadsimtu gaitā. Viņš apstājās pie akmens baseina, notupās un pielika pirkstus aukstajai ūdens virsmai.

Pirkstiem pieskaroties ūdenim, veidojās koncentriski apļi, kas aiz­viļņoja uz baseina malām. Eņģeļa un visapkārt degošo sveču atspī­dums ūdenī virmoja un mainījās. Tagad tajā pavērās skats uz kādu telpu. Eņģelis bridi koncentrējās un kaut kur netālu dzirdēja iezvanā­mies telefonu.

Misters Krups piegāja pie telefona un pacēla klausuli. Viņš izska­tījās visai pašapmierināts. Krups un Vandemārs, viņš ierēja klau­sulē. Izsistas acis, sagriezti deguni, caurdurtas mēles, pāršķelti zodi.

-     Mister Krup, eņģelis sacīja. Viņi ir dabūjuši atslēgu. Es gribu, lai meitene vārdā Dora ir drošībā arī atpakaļceļā pie manis.

-     Drošībā, misters Krups saskābis atkārtoja. — Skaidrs. Būs dro­šībā. Kas par spožu domu tāda oriģinalitāte. Pozitīvā nozīmē satrie­coša. Vairums ļaužu, nolīgstot algotus slepkavas, vēlas, lai tie kādu no­vāc no ceļa, paklusām nogalina vai pat moka. Tikai jūs, ser, algojat divus vislabākos rīkļurāvējus laika un telpas dimensijā, lai būtu drošs, ka mazai meitenītei nekas netiek nodarīts.

-   Jā, un jums par to jāatbild, mister Krup. Lai viņai nekas nekai­tētu. Ja viņai kāds kaut ko nodarīs, es jutīšos dziļi sāpināts. Vai sapra­tāt?

-    Jā, Krups atteica, nervozi paraustīdams plecus.

Vai jums vēl kas sakāms? eņģelis Izlingtons vaicāja.

Jā, ser. Krups pielika roku pie mutes un noklepojās. Vai at­minaties marķīzu de Karabasu?

-      Protams.

Es pieļauju, ka attiecībā uz marķīza ekstirpāciju līdzīgi norādī­jumi neattiecas…?

-     Vairs ne, eņģelis atbildēja. Tikai pasargājiet meiteni.

Viņš atrāva roku no ūdens virsmas. Tagad tajā atspīdēja vien sveču liesmas un eņģeļa pārsteidzošais, nevainojami androgīnais skaistums. Eņģelis Izlingtons piecēlās un atgriezās savas mītnes iekškambaros gaidīt iespējamos ciemiņus.

Ko viņš teica? misters Vandemārs vaicāja.

—    Viņš, mister Vandemār, teica, ka ar marķīzu mēs varam rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Vandemārs palocīja galvu. Vai tajā ietilpst nogalināšana, sagā­dājot briesmīgas mokas? viņš pārcentīgi vaicāja.

Jā, mister Vandemār, manuprāt, ietilpst gan.

-   Tad jau labi, mister Krup. Kaut kā negribētos dzirdēt vēl vienu rājienu. — Viņš palūkojās uz asiņaino ņudzekli, kas karājās telpas vidū. Tagad labāk nogrūd kaut kur to līķi.

Viens no lielveikala iepirkumu ratiņu priekšējiem riteņiem čīkstēja un nemitīgi vilka uz kreiso pusi. Misters Vandemārs bija atradis metāla ratiņus uz ielas, aizaugušā drošības saliņā netālu no slimnīcas. Tos ieraudzījis, viņš uzreiz bija nospriedis, ka ratiņi ir tieši tik lieli, lai tajos varētu ērti pārvadāt līķi. Viņš, protams, būtu varējis to nest, taču tad noteikti būtu notašķījies ar asinīm vai citiem ķermeņa šķidrumiem. Un misteram Vandemāram bija tikai viens uzvalks. Tāpēc viņš stūma veikala ratiņus ar marķīza de Karabasa līķi pa notekūdeņu kanāla malu, un rati ripoja čīkstēdami, un visu laiku vilka uz kreiso pusi. Viņš būtu gribējis, lai ratus stumj misters Krups pārmaiņas pēc, bet mis­ters Krups runāja. Vai zini, mister Vandemār, viņš klāstīja, es pašlaik esmu pārlieku pārlaimīgs, pārlieku iepriecināts, nerunājot ne­maz par to, ka ari pārāk nenovēršami un neierobežoti ekstātisks, lai īgņotos, kurnētu un sūdzētos kad nu beidzot ir ļauts izdarīt to, ko mēs protam vislabāk…

Misters Vandemārs grieza vezumu ap kādu īpaši nejauku stū­ri. Tu domā, nogalināt kādu, vai ne? viņš jautāja.

Misters Krups veltīja draugam starojošu skatienu. Nogalināt, jā, tā es domāju gan, mister Vandemār, spožā dvēsele, drošsirdīgais, cēlais biedri Lai nu kā, tu noteikti jau būsi ievērojis aiz tnanas staro­jošās, laimīgās un apmierinātas ārienes slēpjamies urķīgu, glūnīgu «bet». Kā vismazāko burtiņu, vismazāko neapmierinātības zilbīti, kā sīciņu jēlu aknu kunkulīti, kas ielipis zābaka iekšpusē. Tu, es nemaz nešaubos, pie sevis domā: «Misteram Krupam krūšu rajonā kaut kas nav kārtībā. Nāksies pamudināt, lai reiz izkrata.man sirdi.»

Misters Vandemārs stūma vaļā apaļas dzelzs durvis, kas atdalīja notekūdens' grāvi no pilsētas kanalizācijas, un pārdomāja drauga sacīto. Vispirms viņš pats izrausās cauri ejai un tad pārvilka pār slieksni iepirkumu ratiņus ar marķīza de Karabasa līķi. To pavei­cis, viņš, būdams diezgan pārliecināts, ka neko tādu nav domājis, sacīja: Ne.

Misters Krups nelikās to dzirdam un turpināja: … un kad cs, at­bildot uz taviem daudzkārtējiem lūgumiem, izpaustu sava satraukuma iemeslu un sacītu, ka manu dvēseli grauž zināmais apstāklis, ka mums allaž jāslēpj sava svece zem pūra. Bijušā marķīza skumjās atliekas pie­nāktos pakārt visaugstākajās Apakšlondonas karātavās, nevis aizmest tās prom kā lietotu… te viņš ieturēja pauzi, cenzdamies piemeklēt atbilstošu salīdzinājumu.

Žurku? misters Vandemārs ierosināja. Skrūvspīles? Liesu? Cik, čīk, čīk, čīkstēja iepirkumu ratiņu riteņi.

Lai nu paliek, misters Krups noteica. Viņi bija pienākuši pie dziļa grāvja ar brūnganu ūdeni. Tā virsmu izrotāja dzeltenbālas putu saliņas, izlietoti prezervatīvi un pa kādam tualetes papīra gabalam. Misters Vandemārs apturēja ratiņus. Misters Krups pieliecās, satvēra aiz matiem marķīza galvu un, pacēlis to augšup, iečukstēja viņa beig­tajā ausī: Jo ātrāk šī lieta tiks nodarīta, jo laimīgāks es jutīšos. Gan kādā citā laikā un vietā pratīs novērtēt divus pārus notraipītu roku ar garotes virvi un dīrājamo nazi.