Viņš piecēlās kājās. Arlabunakti, labo marķīzi Neaizmirsti mums rakstīt.
Misters Vandemārs pagāza ratiņus uz priekšu, un marķīza līķis iegāzās brūnajā straumē. Tūdaļ pēc tam misters Vandemārs iegrūda notekā arī ratiņus, kuri bija sākuši viņā raisīt strauji pieaugošu nepatiku, un skatījās, kā ūdens tos palēnām aiznes prom.
Tad misters Krups pacēla augšup savu gaismekli un aplūkoja vietu, kur tobrīd atradās. Ar skumjām jāatzīst, misters Krups sacīja, ka tur augšā pa ielām staigā ļautiņi, kuri nekad neiepazīs šo noteku skaistumu, mister Vandemār. Šīs sarkano ķieģeļu katedrāles zem pašu kājām.
Meistardarbs, misters Vandemārs piekrita.
Viņi pagrieza muguru brūnajam ūdenim un devās atpakaļ tuneļu likumos. Ar pilsētām kā ar ļaudīm, mister Vandemār, misters Krups pārsmalkā tonī noteica, zarnu stāvoklim ir nepārvērtējama nozīme.
Dora iesēja atslēgu aukliņā, ko bija atradusi kabatā, un pakāra to kaklā. Tas neizskatās visai droši, Ričards teica. Dora par atbildi tikai nošķobījās. Nu, viņa atteica, nav jau arī.
Dora paraustīja plecus. Labi, viņa sacīja. Kad būsim tirgū, dabūšu kādu ķēdi. Viņi soļoja cauri kaļķakmenī izcirstam alu labirintam. Dziļās ejas šķita saglabājušās teju vai no aizvēstures.
Ričards pie sevis ķiķināja.
- Kas tevi tā uzjautrina? Dora jautāja.
Viņš pasmīnēja. Es vienkārši iedomājos, kāda marķīzam būs sejas izteiksme, kad viņš uzzinās, ka esam dabūjuši atslēgu no mūkiem bez viņa palīdzības.
- Esmu droša, ka viņam būs kaut kas sardonisks, ko par to pateikt, viņa teica. Un tad dosimies atpakaļ pie eņģeļa. Pa «garo un bīstamo ceļu». Lai kāds tas arī nebūtu.
Ričards apbrīnoja gleznojumus uz alas sienām. Tur okera, sjennas un rūsaskrāsas toņos bija attēloti uzbrūkoši mežakuiļi, bēgošas gazeles, pinkaini mastodonti un milzu sliņķi. Ričards nodomāja, ka gleznojumiem vajadzētu būt tūkstošgadīgiem, taču tad viņi nogriezās ap stūri, un viņš ievēroja, ka uz sienām tāda pašā stilā attēlotas arī kravas automašīnas, mājas kaķi, vieglie automobiļi un, ievērojami zemākā kvalitātē zīmēti, it kā tikai iztālēm ieraudzīti lidmašīnu silueti. Gleznojumu josla bija visai tuvu grīdai. Ričards nodomāja, ka gleznotāji varētu būt piederīgi pazemes neandertāliešiem pigmejiem. Tas būtu tikpat iespējams kā jebkas cits šajā dīvainajā pasaulē. Un kur tad notiks nākamais tirgus? viņš vaicāja.
- Nav ne jausmas, Dora atteica. Medniec?
Mcdniece izslīdēja no ēnas. Es nezinu.
Viņiem garām pretējā virzienā paskrēja kāds sīks radījums. Dažus mirkļus vēlāk viņiem pilnā ātrumā tuvojās vēl divas miniatūra auguma būtnes. Tai brīdī, kad auļotāji šāvās garām, Medniece pastiepa roku un satvēra aiz auss mazu puišeli. Au! viņš iesaucās kā jau puišeļi to dara. Laidiet! Viņa nozaga man otu!
- Viņam taisnība, tālu ejas galā atskanēja smalka balstiņa, tiešām nozaga.
- Nenozagu vis, iesaucās vēl augstāka un vēl smalkāka balstiņa no vēl tālāka ejas gala.
Medniece norādīja uz sienas gleznojumiem. Jūsējie? viņa vaicāja.
Puišelim piemita tāda uzpūtība un lepnība, kāda mēdz būt tikai mākslas lielmeistariem un deviņgadīgiem puikām. Njā, viņš nikni novilka. Daži.
- Nav slikti, Medniece noteica. Puika paglūnēja uz viņu.
- Kur notiks nākamais Klīstošais tirgus? Dora vaicāja.
- Bellāstā, puika atteica. Šonakt.
Paldies, — Dora sacīja. Ceru, ka dabūsi savu olu atpakaļ. Laid viņu vaļā, Medniec!
Medniece atlaida puišeļa ausi. Viņš nekustēja ne soli. Tā vietā viņš nopētīja Mednieci no galvas līdz kājām un novaikstījās, lai skaidri parādītu, ka uz viņu tas nekādu iespaidu neatstāj.
Jūs esat Medniece? — viņš jautāja. Medniece kautrīgi pasmaidīja. Puika nošņaukājās. Jūs esat labakā no Apakšpasaules miesassargiem?
- Tā runā.
Puika veikli pašāva vienu roku aiz muguras un alkal atpakaļ. Tad viņš samulsis apstājās un atvēra plaukstu. Vispirms viņš uzmeta apjukušu skatu savai delnai, tad Medniecei. Medniece izstiepa roku, un tajā gulēja saliekamais nazītis ar spoži noasinātu asmeni. Viņa pacēla to tik augstu, lai puika nevarētu aizsniegt. Viņš sarauca degunu. Ka ta'jūs šito izdarījāt?
- Pazūdi! Medniece noteica. Viņa aizvāza nazīti un pasvieda to puikam, kurš tūdaļ pat, neatskatīdamies, aizbizoja tālāk pa gaiteni pakaļ savai otai.
Marķīza de Karabasa līķis ar seju uz leju pa dziļo kanālu peldēja uz austrumiem.
Londonas notekgrāvji reiz bijuši upes un strauti, kas plūst no ziemeļiem uz dienvidiem (un uz dienvidiem no Temzas no dienvidiem uz ziemeļiem), nesdami līdzi visādu drazu, dzīvnieku skeletus un naklspodu saturu uz Temzu, kas lielāko tiesu no tā visa padeva tālāk jūrai. ŠI sistēma bija vairāk vai mazāk veiksmīgi funkcionējusi daudzus gadus, līdz 1858. gadā ikdienas atkritumu un Londonas rūpniecības radītās milzīgās notekūdeņu masas, mijiedarbojoties ar diezgan karstu vasaru, radīja fenomenu, kas pazīstams kā «Lielā smirdoņa»: Temza pati bija pārvērtusies par vaļēju notekgrāvi. Visi, kas vien tolaik varēja atstāt Londonu, to darīja; tic, kam nācās palikt, aizsēja priekša sejai karbolskābē samitrinātas drānas un centās neelpot caur degunu. Parlaments jau 1858. gada sākumā bija spiests atkāpties, un gadu vēlāk tika pieņemts lēmums par kanalizācijas sistēmas būvēšanu. Tūkstošiem jūdzu garie kanalizācijas tuneļi tika projektēti viegli ieslīpi, lai notekūdeņi plūstu no rietumiem uz austrumiem, un kaut kur aiz Griničas tie tika iesuknēti Temzas grīvā un nokļuva Ziemeļjūrā. Tieši pa šo ceļu kādreizējais marķīza de Karabasa ķermenis devās uz austrumiem, saullēkta un attīrīšanas staciju virzienā.
Uz ķieģeļu dzegas kanāla malā kāds žurku pāris nodarbojās ar to, ko žurkas dara, kad cilvēki neskatās. Žurkas redzēja garām peldam līķi. Lielākā no tām paprāvs melns tēviņš iepīkstējās. Mazāka auguma brūna žurku mātīte kaut ko atpīkstēja pretī, atspērās no dzegas un uzlēca marķīzam uz muguras. Tā viņa kādu gabaliņu brauca, ostīdama viņa matus un mēteli, pagaršodama asinis; vienubrīd žurka piesardzīgi pārliecās pāri marķīza galvai, lai ieskatītos viņam sejā.
No marķīza galvas žurka ielēca dubļainajā ūdenī, veikli aizpeldēja mala un uzrāpās atkal augšā pa slapjo ķieģeļu sienu. Viņa aizsteidzās atpakaļ pa dzegu un piebiedrojās pārējiem.
Belfastā? Ričards vaicāja.
Dora šķelmīgi pasmaidīja, un bija redzams, ka neko vairāk par «Pats redzēsi!» viņa neteiktu pat tad, ja Ričards uzstātu.
Viņš mainīja tematu. Kā tu zini, ka tas sīkais tev nesameloja par tirgu? viņš vaicāja.
- Tas ir kaut kas tāds, par ko te lejā neviens nemelotu. Man šķiet, ka… neviens nevar par to samelot. Dora mirkli klusēja. Tirgus ir kaut kas īpašs.
Un kā puika zināja, kur tas notiek?
Kāds viņam būs pateicis, Medniece sacīja.
Ričards to brīdi apdomāja. Un kā viņi zināja?
Kads viņiem pateica, Dora paskaidroja.
- Bet… Ričards gribēja zināt, kas izvēlas tirgus norises vietu, un kā tiek izplatīta informācija; viņš mēģināja izveidot jautājumu tā, lai neizklausītos stulbs.
No tumsas atskanēja sulīga sievietes balss: IIss. Vai kāds zina, kur notiek nākamais tirgus?