Runātāja iznāca gaismā. Viņu greznoja sudraba rotas un smalkā frizūrā veidoti mati. Viņai bija ļoti balta āda un gara, ogļmelna samta kleita. Ričards uzreiz saprata, ka ir šo sievieti kaut kur redzējis, taču pagāja labs brīdis, pirms viņš atcerējās, kur: pirmajā Klīstošajā tirgū, kas nolika «Harrods» lielveikalā. Viņa toreiz bija Ričardam uzsmaidījusi.
- Šovakar, Medniece atbildēja uz jautājumu. Bclfāstā.
- Paldies, sieviete sacīja. Viņai ir visskaistākās acis pasaulē, Ričards nodomāja. Uzpirkstīšu krāsā.
Tur tiksimies, sieviete noteica, skatīdamās uz Ričardu. Tad viņa mazliet kautri novērsās, ieslīdēja atpakaļ tumsā un prom bija.
- Kas tā bija? Ričards vaicāja.
- Viņas sauc par Samiem, Dora sacīja. Pa dienu viņas guļ šeit un pa nakti pastaigājas pa Augšpasauli.
- Vai viņas ir bīstamas? Ričards jautāja.
- Ikviens ir bīstams, Medniece atteica.
- Paklau, Ričards ierunājās, atgriežoties pie tirgus. Kas nolemj, kur un kad tam jānotiek? Un kā tie paši pirmie uzzina to, kas nolemts? Medniece paraustīja plecus. Dora? viņš vaicāja.
- Nekad neesmu par to domājusi. Viņi nogriezās ap stūri. Dora pielika lampu tuvāk sienai. Nudien nav slikti, viņa noteica.
Un jāatzīst, ātri arī, Medniece piebilda. Viņa ar pirksta galu pieskārās sienas gleznojumam. Krāsa vēl nebija nožuvusi. Tur bija attēlota Medniece, Dora un Ričards. Un nepavisam ne glaimojoši.
Melnā žurka ar pazemībā pieglaustām ausīm un pieliektu galvu ielīda Zeltaino midzenī. Pīkstot un klakšķinot zobus, viņa mazpamazītēm virzījās uz priekšu.
Zeltainās savu mītni bija iekārtojušas kaulu kaudzē. Šī kaulu kaudze reiz bija piederējusi spalvainam mamutam, tajos vēsajos laikos, kad pa Dienvidanglijas sniegaino tundru pastaigājās milzīgie, spalvainie nezvēri, kas, zcltainoprāt, bija tik pašpārliecināti, it kā viņiem piederētu visa teritorija. Šo konkrēto mamutu gan Zeltainās no tādas domas bija pilnīgi un pavisam atradinājušas.
Melnā žurka savu pazemību tagad izrādīja pašā kaulu krāvuma pakājē. Tā nogūlās augšpēdus, atstādama pakakli neaizsargātu, aizvēra acis un nogaidīja. Pēc kada laika no augšas atskanēja zobu klabināšana, kas vēstīja, ka jāceļas kājās.
No mamuta galvas kaulu krāvuma augšpusē izkūņojās viena no Zeltainajām. Tā līda uz priekšu pa ziloņkaula krāsas ilkni zeltspalvota žurka ar vara krāsas acīm. Žurka bija paprāva mājas kaķa lielumā.
Melnā žurka pateica savu sakāmo. Zeltainā brīdi padomāja un tad norēja pavēli. Melnā žurka atkal uz mirkli apmetās augšpēdus un atklāja rīkli. Pēc mirkļa tā apgriezās, palēcās un aizsteidzās tālāk.
Rensteļu ļaudis, protams, pastāvēja arī pirms «Lielās smirdoņas», tolaik viņi dzīvoja vai nu Elizabetes laika kanalizācijas grāvjos, vai restaurācijas laika notekas, vai ari prinča reģenta laika kanālos. Londoniešu skaitam un līdz ar to arī notekūdeņu daudzumam, dažādiem atkritumiem un netīrumiem pieaugot, Londonas notekūdeņi tika aizvadīti no pilsētas pa caurulēm vai citicm segtiem ceļiem. Taču Rensteles ļaudis savu īsto mājvietu ierīkoja tad, kad pēc «Lielās smirdoņas» izveidotā grandiozā plāna tika izbūvēta Viktorijas laika notektuneļu sistēma. Viņus varēja sastapt jebkurā vietā visā notektuneļu labirinta garumā un platumā, taču pastāvīgās mītnes viņi ierīkoja zem sarkanķieģeļu velvēm, kas atgādināja baznīcu velves. Tās atradās vietās, kur brūngani putojošās straumes satecēja vienkop. Rensteļu ļaudis tur sēdēja, bruņojušies ar makšķerēm un tīkliem, un pašdarinātiem ķekšiem, un lūkojās brūnajā ūdenī.
Viņiem mugurā bija drēbes brūnas un zaļganas drēbes, ko biezā kārtā klaja kaut kas līdzīgs pelējumam vai varbūt tie bija naftas ķīmijas atkritumi, taču nav izslēgts, ka tas bija kaut kas daudz sliktāks. Viņiem bija gari un savēlušies mati. Itin viegli iedomāties, kā šie ļaudis oda. Velvēs viņi turēja iekārtus vecus vējlukturus. Nav zināms, ko Rensteļu ļaudis lika šajos lukturos degļu vietā, taču tic dega ar visai indīgu zilizaļu liesmu.
Nav ziņu ari par to, kā Rensteles ļaudis sazinājās savā starpā. Nedaudzajos darījumos ar ārpasauli viņi lietoja zīmju valodu. Viņi paši dzīvoja guldzienu un pilienu pasaulē šie rensteļu vīri un sievas, un viņu klusie rensteļu bērneļi.
Ķemertiņš ieraudzīja ūdenī kaut ko peldam. Viņš bija Rensteles ļaužu pārvaldnieks, visgudrākais un visvecākais no viņiem. Notekūdeņu tuneļus viņš pazina labāk neka to cēlāji. Ķemertiņš pasniedzās pēc gara makšķernieku tīkla viena ietrenēta kustība, un viņš izcēla no ūdens diezgan apķepušu mobilo telefonu. Ķemertiņš piegāja pie atkritumu kaudzītes un pievienoja telefonu pārējam lomam. Līdz šim sazvejotajā ietilpa pāris dīvainu cimdu, kurpe, kaķa āda, samirkusi cigarešu paciņa, kājas protēze, beigts kokerspaniels, brieža ragi (ar koka paliktni) un bērnu ratiņu apakša.
Tā nebija veiksmīga diena. Turklāt vakarā bija paredzēts tirgus zem klajas debess. Tāpēc Ķemertiņš nenovērsa skatienu no ūdens. Nekad nevar zināt, kas uzpeldēs.
Vecais Beilijs bija izžāvis veļu. Palagi un pārvalki plīvoja un plandīja vējā uz «Cenlre Point» augstceltnes jumta; savādais un neglītais sešdesmito gadu debesskrāpis atrodas Oksfordstrītas austrumu galā un slejas augstu pāri Totnemkortroudas stacijai. Vecajam Beilijam nebija nekādu sevišķo simpātiju pret «Centre Point» būvi kā tādu, taču, kā viņš bieži mēdza stāstīt putniem, no ēkas jumta paveras ne ar ko nesalīdzināms skats, turklāt tā ir viena no retajām vietām Londonas rietumdaļā, no kuras skatoties, nav jāraugās uz «Centre Point» milzi.
Vējš norāva Vecā Beilija kažokam dažas spalvas un aiznesa tās pāri Londonas jumtiem. Beilijs par to it nemaz neuztraucās. Jo, kā viņš bieži mēdza sacīt putniem, tur, no kurienes tās plūktas, ir vēl ko paplūkties.
No cauruma ventilācijas lūkas pārsegā izspraucās liela, melna žurka. Pametusi skatu apkārt, tā devās taisni uz Vecā Beilija putnu noķēzīto telti. Žurka uzskrēja augšup pa telts sienu un pārkāpa uz veļas auklas. Žurka pāris reižu steidzīgi noplkstējās.
- Rāmāk, rāmāk, Vecais Beilijs sacīja. Žurka atkārtoja savu sakāmo mazliet zemākā reģistrā, taču tikpat steidzīgi. Apžēliņ, Vecais Beilijs noelsās. Viņš ieskrēja teltī un atgriezās, bruņojies ar garkātainu dakšiņu un ogļu lāpstu. Viņš tūdaļ metās teltī vēlreiz un iznesa pāris tirdzniecībā noderīgu lietu. Trešo reizi iesteidzies teltī, viņš atvēra koka lādi un iebāza kabatā sudraba kārbiņu. Man nudien nav laika šitā māžoties, Vecais Beilijs sacīja žurkai, pēdējoreiz iznācis no telts. Esmu ļoti aizņemts cilvēks. Putni paši neķeras, vai zin'.
Žurka kaut ko atpīkstēja pretī. Vecais Beilijs ritināja vaļā ap vidukli aptīto virvi. Un vispār, viņš teica žurkai, līķi varētu savākt ari citi. Neesmu tik jauns kā agrāk. Man nepatīk apakšceļi. Es esmu jumtu cilvēks, esmu te dzimis un audzis.
Žurka atbildēja ar nepieklājīgu troksni.
- Steidzies lēnām, atteica Vecais Beilijs. Eju jau, eju! Sīkais zeņķi. Es pazinu tavu vecvectēvu, žurkulēn, tāpēc nedomā te bojāt gaisu… Saki labāk, kur šovakar paredzēts tirgus? Žurka viņam pateica. Vecais Beilijs ielika žurku kabatā un pārrāpās pāri jumta malai.
Ķemertiņš sēdēja saliekamajā plastmasas krēslā uz dzegas kanāla malā. Viņu bija pārņēmusi priekšnojauta, ka tuvojas labklājība un bagātība. Ķemertiņš juta to peldam no rietumiem uz austrumiem, peldam uz viņa pusi.
Viņš skaļi sasita plaukstas. Tūdaļ saskrēja viri un sievas, un bērni, bruņojušies ar āķiem, tīkliem un virvēm. Viņi nostājās gar slideno kanālmalu. No viņu lukturiem saraustīti spīguļoja zaļa gaisma. Ķemertiņš norādīja ar roku uz kanālu, visi stāvēja un gaidīja klusēdami, jo Rensteles ļaudis citādi nemēdz gaidīt.