Marķīza de Karabasa līķis ar seju pret dzelmi peldēja pa kanālu, un straume viņu nesa tik lēni un svinīgi kā zārku. Viņi klusēdami vilka to malā ar āķiem un tīkliem, un drīz jau tas atradās uz dzegas. Viņi noģērba tam mēteli un zābakus, noņēma zelta kabatas pulksteni un izlobīja kabatu saturu, taču pārējās drēbes atstāja mironim mugurā.
Ķemertiņš blenza uz lomu. Viņš vēlreiz sasita plaukstas, un Rensteles ļaudis saka gatavoties tirgum. Nu viņiem patiešām bija kaut kas vērtīgs, ko pārdot.
Tu esi pārliecināta, ka marķīzs būs tirgū? Ričards vaicāja Dorai, kāpjot pa viegli ieslīpo krasta celiņu.
Viņš mūs neiegāzīs, Dora atteica, cik droši vien spēdama. Esmu pārliecināta, ka viņš tur būs.
Četrpadsmita nodaļa
viņas majestātes bruņukuģis «Belfāsta» sver vienpadsmit tūkstošus tonnu. Tas ir atzīts par gatavu lietošanai 1939. gadā un piedalījies Otrā pasaules kara kaujas. Kopš kara beigām tas stāv noenkurots starp Tauera tiltu un Londonas tiltu, iepretī Londonas Taueram. No bruņukuģa klāja redzama Sv. Pāvila katedrāle un Londonas Lielā ugunsgrēka kolonnveidīgā pieminekļa zeltītā smaile, ko, tāpat kā neskaitāmas citas Londonas ēkas, projektējis Kristofcrs Rens. Kuģis pašlaik kalpo kā ceļojošs muzejs, kā memoriāls un kā mācību vieta.
No krasta puses uz bruņukuģi ved celiņš, un pa to viņi tuvojās divatā, trijatā un bariņos. Viņi centās uzsliet savas nojumes pēc iespējas agrāk. Visas Apakšlondonas ciltis tovakar vienoja Tirgus pamiers un kopīga vēlme uzcelt savas tirgus būdas pēc iespējas tālāk no Rensteles ļaužu nojumes.
Jau pirms krietna gadsimta bija ticis nolemts, ka Rensteles ļaudis drīkst piedalīties tirgū tikai tajās reizēs, kad tas notiek zem klajas debess. Ķemertiņš un viņa ļaudis sakrāva lomu lielā kaudzē uz gumijas paklāja bruņukuģa lielgabala pakājē. Sākumā uz Rensteles ļaužu stendu nekad neviens nenāca, taču, tirgošanās naktij ejot uz beigām, tuvumā sāka parādīties uzpircēji un ziņkārīgie, un tie nedaudzie, ko liktenis apveltījis ar ožas trūkumu.
Ričards, Medniece un Dora spraucās cauri pūlim, kas bija sapulcējies uz klāja. Ričards ievēroja, ka nepieciešamība apstāties un blenzt ir kaut kur pazudusi. Apkārt redzamie ļautiņi bija tikpat dīvaini kā iepriekšējā Klīstošajā tirgū, taču Ričards bija nācis pie slēdziena, ka viņš citiem var šķist ne mazāk jocīgs. Ričards spraucās cauri pūlim un vēroja pretimnācēju sejas, meklēdams marķīza ironisko smaidiņu. Es viņu neredzu, Ričards noteica.
Viņi tuvojās Hemersmita kalēja darbnīcai, kur rosījās vīrs, ko par spīti pinkainajai, brūnajai bārdai varētu noturēt par neliela izmēra kalnu. Vīrs izcēla no oglēm sarkani nokaitētu dzelzs gabalu un uzsvieda to uz laktas. Ričards nekad nebija redzējis īstu smēdi. Jau pa gabalu varēja just spelti no ēzes un gailošā dzelzs gabala.
— Turpini skatīties. Marķīzs parādīsies, Dora teica, pamezdama skatienu atpakaļ. — Izlīdīs no pūļa kā īlens no maisa. Brīdi padomājusi, Dora piebilda: — Kāds vispār īlenam sakars ar maisu? Un tad, nepagaidījusi, līdz Ričards paspēj atbildēt, Dora iespiedzās: Kalēj!
Bārdainais cilvekkalns pacēla acis no laktas, pārstāja kalt dzelzi un noaurojās: Pie Tempļa un Arkas! Lēdija Dora! Tad viņš parāva Doru gaisā, it viņa nebūtu neko smagāka par nieka pelēnu.
— Sveiks, kalēj, Dora sacīja. Es jau cerēju, ka tu te būsi.
— Es nelaižu garām nevienu tirgu, lēdij, priecīgi norībināja kalējs. Te jau tā īstā andele notiekas, va' zin'! viņš nodārdināja kā lielu noslēpumu. Uzmetis skatu atdziestošajam dzelzs gabalam uz laktas, viņš nosēdināja Doru acu augstumā, tas ir, uz savas būdas jumta septiņas pēdas virs klāja. Pagaidi brītiņu! viņš teica.
Kalējs grozīja dzelzs gabalu, satvēris to ar lielām stangām, un tajā pašā laikā nemitīgi zvetēja pa to ar āmuru. Ričards nolūkojās, kā zem āmura bliezieniem metāls izlokās un no ugunssarkana dzelzs klucīša pārtop smalkā, melnā rozē. Tas bija pārsteidzoši filigrāns darbs; katra ziedlapiņa bija kā ista gluda un atsevišķi nostrādāta. Kalējs iemērca rozi auksta ūdens mucā blakus laktai; metāls nočukstēja, un pacēlās garaiņi. Izvilcis kalumu no mucas, kalējs puķi nosusināja un padeva to dūšīgam, bruņukreklā tērptam vīram, kurš stāvēja malā un pacietīgi gaidīja. Saņēmis rozi, dūšīgais vīrs iedeva kalējam zaļu «Marks and Spencer» iepirkumu maisiņu, kas bija piekrauts ar visdažādākajiem sieriem.
- Kalēj! — sacīja Dora no savas laktas. Tie ir mani draugi.
Kalējs satvēra savā milzu plaukstā Ričarda roku. Kalēja rokasspiediens bija sirsnīgs, taču ļoti saudzīgs, it kā viņš reiz sasveicinoties būtu pieredzējis pāris negadījumu un pēcāk mācījies sarokoties tik ilgi, līdz iemanījies to izdarīt bez starpgadījumiem. Priecājos, viņš nodārdi nāja.
- Ričards, Ričards noteica.
Kalēju tas ielīksmoja. Ričards! Smuks vārds! Man bija zirgs, ko sauca par Ričardu. Palaidis vaļā Ričarda roku, viņš pievērsās Medniecei un teica: Un jūs esat… Medniece? Medniece! Kā es te stāvu, elpoju un maitāju gaisu! Tā ir viņa! Kalējs pietvīka sarkans kā skolaspuika. Iespļāvis labajā rokā, viņš lempīgi pūlējās pieglaust matus. Pašāvis sveicienam roku, viņš attapa, ka tikko tajā spļāvis; tad viņš steidzās roku noslaucīt ādas priekšautā, un, visu to darīdams, nemitīgi mīņājās no vienas kājas uz otru.
Kalējs… Medniece noteica ar nevainojamu karameļsmaidu uz lūpām.
- Kalēj? sacīja Dora. Vai tu varētu nocelt mani zemē?
Viņš izskatījās nokaunējies. Lūdzu piedošan', lēdij, viņš sacīja un nocēla Doru zemē. Ričardam tobrīd pielēca, ka viņš, kalējs, pazinis Doru jau ka mazu meitenīti, un juta sevī uzvilnījam neizskaidrojamu greizsirdību pret šo milzi. Un tagad saki, kā ir, — kalējs teica Dorai, — kā es varu tev līdzēt?
- Visvisādi, Dora sacīja. Bet pirmām kārtām… — viņa pievērsās Ričardam, Ričard, man tev ir darbiņš.
Medniece pacēla uzaci. Viņam?
Dora pamāja. Jums abiem. Vai jūs, lūdzu, varētu aiziet un atnest kaut ko ēdamu? Lūdzu!
Ričards jutās savādi lepns. Viņš bija pierādījis savus spēkus pārbaudījumā. Viņš bija viens no viņiem. Un viņš ies un atnesīs ēdienu. Ričards izrieza krūtis.
- Es esmu tava miesassardze un palikšu pie tevis, Medniece noteica.
Dora uzmeta viņai greizu smaidu. Viņas acis nikni dzalkstīja. Te, tirgū? Būs labi, Medniec. Ir spēkā Tirgus pamiers. Neviens mani te neaiztiks. Turklāt Ričardam vajag apsargu vēl vairāk nekā man. Ričards piesarka, bet neviens to neievēroja.
- Un ja nu kāds lauž Tirgus pamieru? Medniece vaicāja.
Kalējs nodrebinājās par spīti svelmei no ēzes. Lauzt Tirgus pamieru? Brrr.
- Tas nenotiks. Ejiet taču. Abi divi. Kaut ko ar kariju, lūdzu. Un pāris papadumus arī. Asos.
Medniece izlaida roku caur matiem. Tad viņa pagriezās un iespraucās pūlī, un Ričards devās viņai līdzi. U11 kas tad noliktu, ja kāds lauztu Tirgus pamieru? Ričards jautāja, spraucoties līdzi Medniecei.
Medniece bridi padomāja. Pēdējoreiz kaut kas tāds atgadījās pirms aptuveni trīssimt gadiem. Divi draugi sastrīdējās sievietes dēļ. Viens izrāva nazi, viens nomira. Dūrējs aizlaidās.
Un kas ar viņu notika tālāk? Vai viņu nogalināja?