Medniece papurināja galvu. Gluži pretēji. Viņš vēl joprojām vēlas, lai pats toreiz būtu nodurts.
- Tātad vēl dzīvs?
Medniece aplaizīja lupas. Ens, viņa pēc kāda brīža noteica. Dzīvens.
Kādu laiciņu viņi klusēja. Fui! Ričardam piepeši sametas nelabi. Kas tas? Kas tā par smaku?
- Rensteles ļaudis.
Ričards aizgriezās un centās neelpot caur degunu tikmēr, kamēr viņi nebija tikuši prom no Rensteles ļaužu stenda.
- Vai marķīzs joprojām nav manīts? Ričards vaicāja. Medniece pašūpoja galvu. Butu varējusi pastiept roku un pieskarties viņam. Ričards un Medniece devās augšup pa kuģa kāpnītēm uz ēdienu stendu pusi, no kuriem vēdīja claudz tīkamākas smaržas.
Vecais Beilijs vadījās pēc ožas un ātri vien nonāca pie Rensteles ļaudīm.
Viņš labi zināja, kas jādara, un viņam paša spēlētais teātris pat sagādāja sīku prieciņu: viņš uzkrītoši rūpīgi nopētīja beigto kokerspanielu, aplūkoja kājas protēzi, slapjo, appelējušo telefonu un pie katra priekšmeta skumji nošūpoja galvu. Tad viņš izlikās, ka tikko ieraudzījis marķīza līķi. Vecais Beilijs pakasīja degunu. Uzlika brilles un blenza uz mironi. Tad viņš skumji palocīja galvu, cenzdamies radīt tācla cilvēka iespaidu, kam vajadzīgs līķis, bet kuru neapmierina stenda piedāvājums; taču, jāņem vien tas, kas ir. Tad Vecais Beilijs pamāja Ķemertiņam un norādīja uz līķi.
Ķcmertiņš plaši atpleta rokas, svētlaimīgi pasmaidīja un pavērās debesīs, apliecinādams neizmērojamo prieku, kādu marķīza mirstīgās atliekas viņiem atnesušas. Nākamajā mirklī viņš aizklāja acis ar plaukstu un nolieca galvu, tādējādi pavēstīdams, cik ļoti viņus satrieks un apbēdinās tik ievērojama līķa zaudējums.
Vecais Beilijs iebāza roku kabatā un izvilka puslietotu sauso dezodorantu. Viņš padeva to Ķemertiņam. kurš dezodorantu vispirms nopētīja, tad nolaizīja un visbeidzot vienaldzīgi atdeva atpakaļ. Vecais Beilijs iebāza to kabatā. Viņš vēlreiz palūkojās uz marķīza dc Karabasa līķi, tur viņš gulēja: pusapģērbts, basām kājām, aizvien vēl slapjš no ceļojuma pa noteku kanāliem. Miesa bija dzeltenpelēka un sakritusics pa daudzajām dūrienu brūcēm ilgi bija tecējušas asinis, un āda no pamatīgās mirkšanas ūdenī bija sakrunkojusies kā žāvēta plūme.
Vecais Beilijs izvilka no kabatas pudeli, kurā skalojās apmēram trīs ceturtdaļas tilpuma dzeltenīga šķidruma, un pasniedza pudeli Ķemertiņam. Ķemertiņš to aizdomīgi nopētīja. Rensteļu ļaudis zina, kā izskatās «Chanel No. 5» pudele, visi sanāca apkārt un cieši to aplūkoja. Ķemertiņš lepnā mierā uzmanīgi atskrūvēja pudeli un uzpilināja pāris pilienu uz rokas. Tad Ķemertiņš paostīja smaržas, viņš darīja to tik nopietni un pamatīgi, ka pat vislabāko Parīzes perfumier pārņemtu skaudība. Paošņājis Ķemertiņš sparīgi pamāja ar galvu un pienāca Vecajam Beilijam klat, lai apskautos un noslēgtu darījumu. Vecajam vīram nācās pagriezt galvu stipri iesāņus un aizturēt elpu, līdz apskāviens bija galā.
Vecais Beilijs izslēja vienu pirkstu un, cik vien labi spēdams, ar mīmikas palīdzību atgādināja, ka vairs nav tajos gados, kā agrāk, un ka marķīzs de Karabass, vienalga dzīvs vai miris, ir mazliet par smagu tik vecam vīram. Ķemertiņš domīgi paurbināja degunu un tad ar žestiem, kas pauda ne vien cēlsirdību, bet ari pārliecību, ka ar tik muļķīgu un naivu izšķērdību viņš, Ķemertiņš, novedīs sevi un savus ļaudis līdz nabagmājai, lika vienam no jaunākajiem Rensteles ļaužu pārstāvjiem uzsiet līķi uz sagrabējušu bērnu ratiņu apakšdaļas.
Jumtu vīrs pārsedza līķi ar lupatu un stūma to pāri burzmainajam klājam, prom no Rensteles ļaužu rupala vietas.
Vienu porciju dārzeņu karija mērcē, Ričards palūdza pārdevējai karija bodītē. Un, mm, tūdaļ izdomāšu… Kaut ko ar gaļu. Jā, kas tā ir par gaļu? Sieviete viņam pateica. Oo, teica Ričards. Skaidrs. Hm. Nu tad labāk lieciet pilnu porciju karija dārzeņu.
Sveiki vēlreiz, viņam blakus ieskanējās samtaina balss. Tā bija bālā sieviete, ko viņi bija satikuši alās, tā, kam melnā kleita un uzpirkstīšu krāsas acis.
- Sveikiņi, Ričards smaidot atteica. Ak jā, un pāris papadumus, lūdzu. Vai tu, mmm… Atnāci pēc karija?
Sieviete pievērsa Ričardam violeto skatienu un, atdarinādama Belu 1 Aigoši, teica: es neēdu… kariju. Un viņa iesmējās sulīgus, priecīgus smieklus, un Ričards aptvēra, cik sen nav jokojis ne ar vienu sievieti.
Ak, jā. Ričards. Ričards Meihjū. Viņš pastiepa sveicienam roku. Sieviete atņēma sveicienu, taču tas visai attāli līdzinājās rokasspiedienam. Viņai bija ļoti auksti pirksti, taču kāds tur brīnums vienā no rudens beigu naktīm uz kuģa klaja tiešām bija ļoti auksts.
- Lamija, viņa nosauca savu vārdu. Esmu no Samtcm.
- A, Ričards atteica. — Nu ja. Vai jūsu ir daudz?
- Tikai dažas, sieviete sacīja.
Ričards paņēma ēdiena kārbas. Ar ko nodarbojies? viņš vaicāja.
- Tad, kad es nemeklēju ēdienu, — viņa smaidot noteica, es esmu gide. Apakšpasaulē es zinu katru stūrīti.
Medniece, kura, Ričards bija gatavs to apzvērēt, tikko bija stāvējusi otrā būdiņu rindas malā, tagad atradās līdzās Lamijai. Viņš nav tavējais, viņa īsi noteica.
Lamija saldi pasmaidīja. To nu es pati izlemšu, — viņa atbildēja.
Tad ierunājās Ričards: Medniec, ši ir Lamija. No Samtenēm.
- Sam-tēm, Lamija izlaboja ar mīlīgu smaidu uz lūpām.
- Viņa ir gide.
- Varu jūs aizvest, kurp vien vēlaties.
Medniece paņēma no Ričarda maisiņu ar ēdienu kārbām. Laiks doties atpakaļ, viņa sacīja.
- Pagaidām darīsim tā, Ričards teica, iesim satikt pati zini. ko, un pajautāsim, ko viņa par to domā.
Medniece cieta klusu; toties viņa veltīja Ričardam skatienu. Ja viņa būtu tā paskatījusies vakar, Ričards noteikti būtu izmetis kaut ko no rokām. Bet tas bija todien. Redzēsim, ko Dora teiks, Ričards atkartoja. Vai ir kādas ziņas no marķīza?
- Vēl ne, Medniece noteica.
Vecais Beilijs nostūma ratejus ar virsū uzsieto līķi nost no klāja. Marķīzs atgādināja spokainu Gāju Foksu, to salmu lelli, ko Londonas bērni nemaz ne tik senā pagātnē mēdza pirmajās novembra dienās vadāt apkārt pa pilsētu un izrādīt pretimnācējiem, lai piektajā novembrī, Uguņošanas naktī, iesviestu to kopējā salmu leļļu sārtā. Vecais Beilijs pārvilka līķratiņus pāri Tauera tiltam un, pūzdams un šķendēdamies, uzstūma tos augšā pa kalnu. Tad viņš stūrēja uz rietumiem, uz Tauerhilas staciju. Viņš apstājās netālu no stacijas pie pelēka, slīpa mūra, kas šķita izaudzis tieši no kalna.
Tas bija viens no pēdējiem Londonas Mūra fragmentiem. Londonas Mūris, vadoties pēc tā laika tradīcijām, tika uzcelts pēc Romas imperatora Konstantīna Lielā pavēles mūsu ēras trešajā gadsimtā; imperators to darījis, izpildot mātes Helēnas lūgumu, lajā laikā Londona bija viena no tām nedaudzajām impērijas lielpilsētām, kurām vēl nebija savu nocietinājumu. Kad mūris bija pabeigts, tas pilnīgi ieskāva mazo pilsēteli; mūris bija trīsdesmit pēdas augsts, astoņas pēdas plats un to ar pilnām tiesībām varēja dēvēt par Londonas Mūri.
Tagad tas vairs nav trīsdesmit pēdas augsts, jo kopš Konstantīna mātes laikiem zemes līmenis ir cēlies, un lielākā daļa toreizējā Londonas Mūra atrodas piecpadsmit pēdas zem ielas līmeņa un vairs neieskauj pilsētu. Taču palikušais mūra gabals joprojām ir mūra vārda cienīgs. Vecais Beilijs apņēmīgi pamāja ar galvu. Tad viņš piesēja virves galu bērnu ratiņiem un uzrāpās augšup pa sienu. Nokļuvis mūra augšpusē, viņš, ņurdēdams un akdievodamies, uzvilka augšā marķīza līķi. Vecais Beilijs nosēja līķi no ratiņiem un saudzīgi noguldīja to uz muguras ar rokām gar sāniem. Uz mirušā ķermeņa vēl arvien bija sulojošas brūces. Un tas bija ļoti beigts.