- Viņa nav piedzērusies, Ričards teica. Viņa ir ievainota.
Viņš palūkojās uz saviem pirkstiem. Viņai tek asinis.
Džesika paskatījās uz viņu no augšas samulsusi un nervoza. Mēs nokavēsim, viņa piezīmēja.
- Viņai tek asinis.
Džesika pameta skatu uz nokritušo meiteni. Prioritātes Ričardam nebija prioritāšu.
- Ričard, mēs nokavēsim. Gan kāds cits nāks garām. Kāds cits viņai palīdzēs.
Meitenes seja bija nošķiesta ar dubļiem, un drēbes mirka asinīs. Viņai tek asinis, Ričards vienkārši noteica. Tādu izteiksmi drauga sejā Džesika redzēja pirmoreiz.
- Ričard, — viņa draudīgi ieteicās, bet tad saminstinājās un nolēma piedāvāt kompromisu. Piezvani uz 999 un izsauc ātros. Nu, žigli!
Meitene pēkšņi atvēra acis milzīgas un baltas sīkajā, asinīm un dubļiem notrieptajā sejā. Uz slimnīcu, lūdzu, nevajag. Viņi mani atradis. Paslēpiet mani kaut kur. Lūdzu, meitene vājā balsī sacīja.
Tu esi ievainota. Ričards teica. Ar acīm viņš meklēja durvis, pa kurām meitene bija iznākusi, bet redzēja tikai neskartu, taisnu ķieģeļu mūri. Viņš uzmeta acis meitenes sagumušajam ķermenītim un jautāja Kāpēc tu negribi uz slimnīcu?
- Palīdziet! meitene nočukstēja un aizvēra acis.
Viņš vēlreiz jautāja, kāpēc viņa nevēlas doties uz slimnīcu. Šoreiz atbildes nebija nemaz.
Kad tu zvani ātrajiem, nesaki savu vārdu, Džesika piekodināja. — Viņi var likt tev liecināt vai vēl ko, un tad mēs nokavēsim… Ričard! Ko tu dari!?
Ričards bija pacēlis meiteni uz rokām un piespiedis sev klāt. Viņa bija neticami viegla. Es aizvedīšu viņu uz savu dzīvokli, Džesa. Es nevaru viņu te atstāt. Pasaki misteram Stoktonam, ka man ļoti žēl, bet ka noticis nelaimes gadījums. Es zinu, ka viņš sapratīs.
— Ričard Oliver Mcihjū, Džesika vēsi sacīja. Liec to meiteni zemē un nāc šurp tūliņ pat. Vai arī saderināšanās kopš šī brīža tiek atcelta. Es tevi brīdinu!
Ričards juta asiņu lipīgo siltumu sūcamies cauri kreklam. Dažreiz, viņš nodomāja, nav citas izejas. Viņš devās prom pa trotuāru, atstādams aiz muguras rūgti raudošu Džesiku.
Ričards gāja taisni uz priekšu, ne mirkli neapstādamies pat ne domās. Šķita, ka viņš nespētu apstāties pat, ja gribētu. Kaut kur saprāta stūrī vēl sēdēja normālais, prātīgais Ričards Meihjū, kurš klusi norādīja, cik tas ir smieklīgi un ka viņam būtu vajadzējis izsaukt policiju un ātros, un ka ir bīstami cilāt ievainotu cilvēku, un ka viņš tikko ne pa jokam aizvainojis Džesiku; ka viņam šonakt būs jāguļ uz dīvāna un ka pašlaik viņš sabojā savu labāko uzvalku; ka meitene briesmīgi ož… taču Ričards ietiepīgi lika soli pie soļa un gāja, neievērodams nedz pretimnācēju izbrīnītos skatienus, nedz sāpes mugurā un cieši ap meiteni sakrampētajās rokās. Pēc brīža viņš jau devās iekšā pa savas mājas durvīm, uzkāpa augšā pa kāpnēm un pie dzīvokļa durvīm aptvēra, ka atslēgas tiešām atstājis priekšnamā uz galdiņa.
Meitene pastiepa dubļaino roku, un durvis atvērās.
Es nekad nebūtu domājis, ka mani iepriecinās atslēga, kas neaizveram līdz galam, Ričards nodomāja, nesdams meiteni iekšā. Viņš ar kāju aizvēra durvis, ienesa meiteni guļamistabā un apguldīja viņu. Ričarda krekls priekšpusē bija asinīm piemircis.
Meitene bija pusnemaņā acis ciet, bet plaksti raustījās. Ričards novilka viņai ādas jaku. No kreisās rokas augšdelma līdz plecam stiepās griezta brūce. Ričardam aizrāvās elpa. Paklau, es tomēr izsaukšu ārstu, viņš klusītēm teica. Vai tu mani dzirdi?
Meitene atvēra platas, baiļpilnas acis. Lūdzu, nē. Tāpat sadzīs. Nav tik traki, kā izskatās. Man tikai jāpaguļ. Lūdzu, nevajag ārstu.
- Bet tava roka tavs plecs ir…
Būs labi! Līdz rītam sadzīs. Lūdzu! tas jau bija mazliet vairāk nekā čuksts.
- Nu ko, es ceru, ka tā būs labi, Ričards piekāpās un, ļaudams atkal ierunāties veselā saprāta balsij, jautāja, paklau, vai vari man pateikt…
Bet meitene jau bija aizmigusi. Ričards sameklēja skapī vecu lakatu un cieši nosaitēja meitenei kreiso augšdelmu un plecu; Ričards nevēlējās, lai meitene noasiņo viņa gultā, vēl pirms izdodas sadabūt ārstu. Pabeidzis pārsiet plecu, Ričards uz pirkstgaliem izgāja no guļamistabas. Viņš apsēdās viesistabā uz dīvāna, ieslēdza televizoru un prātoja, ar ko tas viss vēl beigsies.
Otra nodala
viņš atrodas dziļi P a z E m E. Kaut kādā tunelī vai kanalizācijas šahtā. Brīžam uzplaiksnās gaisma, drīzāk pastiprinot tumsas radīto iespaidu, nekā mazinot to. Viņš nav viens. Viņam līdzās iet vēl citi, bet nevar saskatīt viņu sejas. Viņi visi sāk skriet, dubļiem un dūņām šķīstot uz visām pusēm. No augšas krīt ūdens piles, kas tumsā mirdz kristālskaidras.
Viņš nogriežas ap stūri, un tur saskrienas ar briesmoni.
Tas ir milzīgs. Ar savu ķermeni viņš aizņem visu šahtas eju. Briesmonis noliec smago galvu, no platajām nāsīm un sarainā ķermeņa vēsajā gaisā ceļas balti garaiņi. Kaut kāds kuilis, viņš vispirms nodomā, bet pēc mirkļa saprot, ka neviens kuilis nevar sasniegt tādus apmērus. Briesmonis ir tik liels kā bullis, kā tīģeris, kā vērsis.
Milzenis nenovērš no viņa ne acu; viņš satver zobenu un ceļ to augšup veselu mūžību. Pacēlis zobenu, viņš paskatās uz savu roku, un saprot, ka tā vairs nav viņa roka, bet gan spalvām apaugusi ķetna ar līkiem zvēra nagiem.
Tobrīd sarosās arī briesmonis.
Viņš met tam ar šķēpu, bet ir jau par vēlu, un briesmoņa ilknis aizķer viņa sānu. Viņš jūt savu dzīvību aizplūstam dūksnājā un saprot, ka ir uz mutes iegāzies ūdenī; ūdens pamazām kļūst sarkans no biezajiem asins šļācieniem. Viņš mēģina kliegt, bet mutē sagāžas dubli, un asiņains ūdens, un visu ķermeni pārņem sāpes…
- Redzēji sliktu sapni? meitene vaicāja.
Saraustīti elpodams, Ričards uzrāvās dīvānā sēdus. Aizkari vēl arvien bija aizvilkti, dega gaisma, un televizors joprojām šņāca, bet pēc blāvās gaismas strēles, kas spiedās iekšā pa aizkaru spraugu, Ričards noprata, ka ir rīts. Viņš pasniedzās pēc pults, kas bija iekritusi dīvāna šķirbā, un izslēdza televizoru.
- Jā, viņš atteica. Tā varētu teikt.
Ričards izberzēja no acīm miegu un, uzmetis sev žiglu skatu, ar atvieglojumu konstatēja, ka ir vismaz novilcis kurpes un žaketi, pirms licies gulēt. Krekla priekšpuse bija vienos dubļos un sakaltušās asinīs. Mazā bezpajumtniece neko neteica. Viņa izskatījās briesmīgi meitenes bālums bija saskatāms pat cauri netīrumu kārtai. Viņa bija pavisam sīciņa. Mugurā meitēns bija savilcis vienu drēbju kārtu pār otru visādas dīvainas jakas, vecas samta bikses, dubļainas mežģīnes viss caurumu caurumos, caur kuriem bija samanāmi vēl citi savādi apģērba gabali. Ričards nodomāja, ka viņa izskatās tā, it kā naktī būtu aplaupījusi Viktorijas un Alberta muzeja modes nodaļu un savilkusi mugurā visu, kas gadījies pa ķērienam. Viņas īsie mati bija saķcpuši, bet šķita, ka tie varētu būt tumši sarkani.
- Tu jau esi augšā, Ričards noteica.
Kā grāfiste šī ir? meitene vaicāja. — Kam pieder lēnis?
- Hmm. Ko, lūdzu?
Meitene aizdomīgi palūkojās visapkārt. Kur es esmu?