Ak tu, muļķa blēdi, Vecais Beilijs skumīgi nočukstēja. Kas bija tas, kā labad tu biji ar mieru tikt nožmiegts, ko?
Augstu pie debesīm spīdēja mazs un spožs mēness, un rudens zvaigznāji bija piekaisījuši zilimelnās debesis pilnas sašķaidītu dimantu drumslām. Bija auksti. Uz mūra nolaidās lakstīgala, nopētīja marķīza de Karabasa miesas un saldi ievidžinājās. Piever nu knābi, Vecais Beilijs piesmakušā balsī norūca. Jūs, putni, ari nesmaržojat kā plaukstošas rozes, vai zini. Putns veltīja vīram kādu lakstīgaliski melodisku rupjību un aizlaidās.
Vecais Beilijs iebāza roku kabatā un izvilka melno žurku, kas bija paspējusi aizmigt. Ta samiegojusies palūkojās apkārt un plati nožāvājās, atklājot garu un žurcīgi plankumotu mēli. Es personīgi būtu tikai priecīgs, Vecais Beilijs sacīja žurkai, ja man vispār nekad nekas vairs nebūtu jāsaož. Viņš nolika žurku uz Londonas mūra akmeņiem, un tā ņēmās kaut ko skaidrot, klabinādama zobus un vicinādamās ar priekšķepām. Vecais Beilijs nopūtās. No vienas kabatas viņš izvilka sudraba kārbiņu, otrā sameklēja garkātaino dakšiņu.
Nolicis sudraba kārbiņu de Karabasam uz krūtīm, viņš nervozi atknibināja vaļā kārbiņas vāku. Tajā iekšā sarkana samta ligzdiņā gulēja liela pīles ola, kas mēness gaismā izskatījās bāli zilganzaļa. Vecais Beilijs atvēzējās ar dakšiņu, un, aizmiedzis acis, trieca to pret olu.
Čaumalai saplīstot, atskanēja plakšķis.
Pāris mirkļu visapkārt valdīja liels miers. Un tad sākās vējš. Tam nebija noteikta virziena; šķila, ka tas pūš no visurienes. Pēkšņi bija sācies virpuļviesulis. Pa gaisu lika rautas rudens lapas, avīzes, visi iespējamie pilsētas gruži. Vējš uzklupa Temzai un aiznesa debesīs šļācienu ūdens. Tas bija traks un bīstams vējš. Belfaslas tirgotāji lādēdamies ķēra un grāba savas preces, lai tās neaizrautu pa gaisu.
Un tad, kad jau šķita, ka vējš pieņēmies tiktāl, ka tūdaļ aizpūtis prom gan pasauli, gan zvaigznes un izmētās ļautiņus pa gaisu kā sakaltušas lapas…
Tieši tajā brīdī…
… vējš pēkšņi rimās, un lapas, papīri, iepirkumu maisiņi sabira zemē, uz ielām un ūdeņos. Augstu uz Londonas Mūra pēc vēja iestājās klusums, kas savā ziņā bija tikpat skaļš, cik vējš. To pārtrauca klepus; šausmīgs, žļerkstošs klepus. Sekoja skaņa, kādam ar grūtībām apveļolies uz sāniem, un pēc tam bija dzirdama vemšana.
Marķīzs dc Karabass apvēma Londonas Mūri ar sarīto notekūdeni, notašķot pelēkos akmeņus ar brūnu putru. Pagāja labs laiciņš, līdz no viņa iekšām izplūda viss liekais šķidrums. Un tad atskanēja aizsmakusi balss, tāds kā izmocīts čuksts: — Liekas, man pārgriezta rīkle. Vai tev nav kaut kas, ar ko to apsiet?
Vecais Beilijs parakņājās kabatās un izvilka netīru lupatu. Viņš padeva to marķīzam, kurš to vairākās kārtās aptina ap kaklu un galus sasēja ciešā mezglā. Vecajam Beilijam nez kāpēc iešāvās prātā reģenta laiku dendiju augstās un ciešās švīta Bramcla ieviestās apkaklītes.
- Ir kaut kas dzerams? marķīzs iesēcās.
Vecais Beilijs izvilka savu blašķīti, atskrūvēja un padeva marķīzam, kurš, iedzēris malku, sāpīgi saviebās un vārgi ieklepojās. Melnā žurka, kura to visu bija ar interesi vērojusi, norāpās lejā pa sienu un devās projām. Viņa pateiks Zeltainajām: par visu labo ir atdarīts, visi parādi nokārtoti.
Marķīzs atdeva Vecajam Beilijam viņa blašķīti. Beilijs to iebāza kabatā. Nu, kā t'jūties? viņš vaicāja.
- Ir bijis labāk. Marķīzs drebelīgi piecēlās sēdus. Viņam tecēja deguns, un acis mirkšķinādamās vērās visapkārt: viņš skatījās uz pasauli tā, it kā tikko būtu to ieraudzījis.
- Vienu gan es gribu zināt: kas bija tā milzu bagātība, kādēļ tu gāji un ļāvies, lai tevi nožmiedz, ko? Vecais Beilijs vaicāja.
- Informācija, marķīzs nočukstēja. Ļaudis mēdz pasacīt ļoti daudz, kad ir skaidrs, ka tu tūlīt atdosi galus. Un viņi turpina runāt ari tad, kad esi jau miris.
- Un tu uzzināji to, ko gribēji?
Marķīzs aptaustīja brūces uz rokām un kājām. O, jā. Lielā mērā. Nu man ir daudz skaidrāka nojausma, ap ko tā lieta grozās. To pateicis, viņš atkal aizvēra acis, apņēma plecus ar rokām un sāka viegli šūpoties uz priekšu un atpakaļ.
Kā tas īsti ir? Vecais Beilijs vaicāja. Kā ir būt mirušam?
Marķīzs nopūtās. Tad viņš savilka lūpas smaidā un sava vecā es spožumā atbildēja: Nodzīvo pietiekami ilgi, Veco Bcilij, un tu pats to uzzināsi.
Vecais Beilijs izskatījās apvainojies. Maita. Un tas pēc visa, ko esmu padarījis, lai atvestu tevi no tās šausmu upes, no kuras neviens neatgriežas. Es gribēju teikt, parasti neatgriežas.
Marķīzs de Karabass pacēla skatienu un palūkojās uz viņu. Acis mēnessgaisma vizēja spoži baltas. Kā ir, kad esi nomiris? marķīzs čukstus pārvaicāja. Ir ļoti auksti, mans draugs. Ļoti tumšs un ļoti auksti.
Dora paņēma ķēdi un pacēla to augšup. Ķēdē karājās sudraba atslēga un atstaroja kalēja ezes oranžsārto gaismu. Dora pasmaidīja. — Skaists darbs, kalēj.
Pateicos, lēdij.
Viņa uzkāra ķēdi kaklā un paslēpa atslēgu zem drēbēm. Un ko tu vēlētos pretī?
Meistars izskatījās samulsis. — Man gan negribētos izmantot tavu labo sirdi… viņš nomurmināja.
Dora savilka «beidz ākstīties» izteiksmi. Kalējs noliecās pie darbarīku grēdas un izvilka no riku apakšas melnu kasti. Tā bija darināta no tumša koka, inkrustēta ar ziloņkaulu un perlamutru, un bija krietnas vārdnīcas lielumā. Viņš to pagrozīja rokās. Tā ir brīnumu lādīte, viņš paskaidroja. Es to pirms pāris gadiem dabūju kā samaksu par vienu kalumu. Nekādi neizdodas to atvērt esmu visvisādi izmēģinājies.
Dora paņēma kārbiņu rokās un pārlaida pirkstus gludajai virsmai. Nav nekāds brīnums, ka tev neizdevās to atvērt. Mehānismā kaut kas ir ieķēries. Tā ir kā aizlipuši. Kalējs saskuma. — Tātad es nekad neuzzināšu, kas tur iekšā.
Dora savilka ieinteresētu sejas izteiksmi. Pirksti rūpīgi taustīja kasies virsmu. Pēkšņi no kastes sāniem izslīdēja stienītis. Viņa iebāza stienīti līdz pusei atpakaļ kastē un pagrieza to. Dziļi kastes iekšpusē atskanēja klikšķis, un kastes sānos atvērās durtiņas. Lūdzu, Dora sacīja.
Manu lēdij, — kalējs līksmi noteica. Viņš paņēma kasti un atrāva durtiņas līdz galam vaļā. Kastes iekšpusē bija atvilktne, ko viņš tūdaļ attaisīja. Atvilktnē tupēja krupītis un vienaldzīgi skatījās apkārt ar vara krāsas ačelēm. Kalējs sapīka. Un es cerēju, ka tur būs pērles un dimanti, viņš novilka.
Dora pastiepa roku un paglaudīja krupitim galvu. Viņam ir skaistas acis, Dora teica. — Paturi viņu, kalēj. Viņš nesīs tev laimi. Un vēlreiz paldies. Zinu, ka varu paļauties uz tavu klusēšanu.
Tu vari uz mani paļauties, lēdij, kalējs nopietni atteica.
Viņi sēdēja plecu pie pleca uz Londonas Mūra un klusēja. Vecais Beilijs lēnām nolaida zemē bērnu ratiņu karkasu.
- Kur notiek tirgus? marķīzs jautāja.
Vecais Beilijs norādīja uz bruņukuģi. Tur.
- Dora un pārējie. Viņi mani tur gaidīs.
Tu neesi tādā formā, lai kaut kur ietu.
Marķīzs sāpīgi ieklepojās. Vecajam Beilijam šķita, ka drauga krūtīs žļerkst vēl daudz notekūdeņu. Šodien esmu mērojis tādu gabalu, de Karabass nočukstēja, ka pāris nieka soļi neko daudz nekaitēs. Viņš nopētīja savas rokas, lēnām salieca pirkstus, kā pārbaudīdams, vai tie viņam klausīs. Viņš pagriezās ar muguru pret pilsētu un sāka nesteidzīgi un ar pūlēm rāpties lejā pa mūri. Bet, pirms uzsākt kāpienu, viņš piesmakušā un, iespējams, mazliet skumjā balsī sacīja: Veco Beilij, izskatās, ka tagad es būšu parādā tev.