Kad Ričards atgriezās ar ēdieniem, Dora skriešus metās viņam pretī, apskāva viņu un pat papliķēja Ričardam pa bikšdibenu. Tad viņa pakampa papīra maisiņu, žigli atrāva to vaļā, paņēma kārbu ar dārzeņiem karija mērcē un laimīga ķērās pie ēšanas.
- Paldies, Dora teica ar pilnu muti. Vai ir ziņas no marķīza?
- Nekā, Medniece atteica.
- Un Krupa un Vandemāra?
- Nav.
- Ņammīgs karijs. Ļoti labs.
- Vai ķēdi dabūji? Ričards vaicāja. Dora pacēla ķēdi par pirksta tiesu no kakla, lai parādītu, ka tā tur ir, un ļāva atslēgas svaram novilkt to atpakaļ zem apģērba.
Dora, Ričards sacīja, — šī ir Lamija. Viņa ir gide. Viņa stāsta, ka varot mūs pavadīt uz jebkuru vietu Apakšzemē.
- Uz jebkuru? Dora vaicāja, košļādama papadumu.
- Jebkuru, Lamija apstiprināja.
Dora pielieca galvu. Vai tu zini, kur ir eņģelis Izlingtons?
Lamijas melnās skropstas leni noplīvoja pār uzpirkstīšu krāsas acīm. Izlingtons? viņa pārvaicāja. Jūs nevarat turp iet…
Vai tu zini?
Daunstritā, Lamija teica. Daunstrītas pašā galā. Bet tas ir bīstami.
Medniece visu sarunas laiku bija stāvējusi, sakrustojusi rokas uz krūtīm, un vienaldzīgi klausījusies. Tagad viņa ierunājās: Mums pavadoni nevajag.
- Patiesību sakot, Ričards iebilda, man šķiet, ka vajag gan. Marķīzu nekur nemana. Mēs zinām, ka ceļš būs bīstams. Mums jānogādā tā… tā lieta, ko es dabūju, pie eņģeļa. Un tad viņš pastāstīs Dorai par viņas ģimeni un pateiks man, kā lai tieku mājās.
Lamija iepriecināta uzlūkoja Mednieci. Un viņš var atdot smadzenes tev, viņa līksmi sacīja, un sirdi man.
Dora ar rokām izslaucīja no trauka pēdējās mērces paliekas, nolaizīja pirkstus un teica: — Mēs tiksim galā ari trijatā, Ričard. Mēs nevaram atjauties gidu.
Es prasīšu samaksu viņam, nevis jums, Lamija spītīgi sacīja.
Un kādu samaksu jūsu laipnībai labpatiktos sagaidīt? Medniece vaicāja.
- Tas, Lamija saldi smaidot atteica, lai paliek manā ziņā un viņa neziņā.
Dora pašūpoja galvu. — Es tā vis nedomāju.
Ričards nošņācās. Jums vienkārši nepatīk, ka arī es varu vienreiz kaut ko izdomāt, nevis akli sekot, kurp vien jūs liekat.
— Tā nemaz nav.
Ričards palūkojās uz Mednieci. Nu, tātad, Medniec. Vai tu zini ceļu pie Izlingtona? Medniece pašūpoja galvu.
Dora nopūtās. Jāsāk kustēties. Uz Daunstrītu, tu saki?
Lamija savilka smaidā savas plūmju violetās lūpas. Jā, lēdij.
Ap to laiku, kad marķīzs nonaca līdz tirgum, viņi jau bija aizgajuši.
Piecpadsmita nodaļa
viņi nokāpa no kuģa pa garo trapu un nokļuva krastmalā. Tad viņi 112 mirkli ienira garā, neapgaismotā pazemes pārejā un pēc brīža atkal parādījās virszemē. Lamija droši devās taisni uz priekšu, un drīz viņi nonāca bruģētā šķērsieliņā. Pie namu sienām sprakšķēdami dega gāzes lukturīši.
Trešās durvis pēc kārtas, viņa teica.
Viņi apstājās pie kāda sliekšņa. Pie durvīm bija piestiprināta misiņa plāksne, kas vēstīja:
Karaliskā savienība nežēlības pret ēkām novēršanai
Un zem tā ar mazākiem burtiem: 1 \
Daunstrīta.
Lūdzu klauvēt.
- Vai uz ielas var nokļūt no mājas? Ričards vaicāja.
- Nē, Lamija atbildēja. Iela ir mājā iekšā.
Ričards pieklauvēja pie durvīm. Nekas nenotika. Viņi stāvēja un gaidīja, drebinādamies rīta aukstumā. Ričards pieklauvēja vēlreiz. Visbeidzot viņš piezvanīja. Durvis atvēra samiegojies, koši sarkanā livrejā tērpies sulainis ar šķību, pūderētu parūku galvā. Viņš blenza uz kājslauķi pie sliekšņa ar tādu izteiksmi, kas skaidri liecināja, ka šo salašņu dēļ nebija vērts kāpt laukā no gultas.
- Kā varu jums palīdzēt? sulainis apvaicājās. Ričardam pat norādījumi tīties un nosprāgt savulaik bija izteikti siltākā tonī un labākā noskaņojumā.
- Daunstrita, Lamija valdonīgi teica.
- Nāciet iekšā, sulainis nopūtās. Tikai noslaukiet kājas.
Viņi izgāja cauri iespaidīga izskata gaitenim. Tad viņi pagaidīja, līdz sulainis iededz žuburainā svečturī visas sveces. Viņi turpināja ceļu lejup pa kāpnēm, ko visā garumā sedza biezs, grezns paklājs. Tām sekoja mazāk iespaidīgs kāpņu posms, klāts ar pieticīgāku grīdsegu. Tam, savukārt, sekoja gauži nemīlīgs kāpņu posms, ko sedza apspūrušas maisaudekla lupatas, un visbeidzot viņi klidzināja lejup pa koka pakāpieniem, uz kuriem vispār nekas nebija uzklāts.
Kāpņu galā bija senlaicīgs kalpotāju lifts, kam pie durvīm bija piesprausta zīmīte:
Nedarbojas
Sulainis neņēma zīmīti vērā un ar metālisku dārdoņu atrāva vaļā ārējās stiepļu sieta durvis. Lamija viņam pieklājīgi pateicās un iekāpa liftā. Trijotne sekoja. Sulainis pagrieza viņiem muguru; Ričards caur lifta durvju stieplēm noskatījās, kā virs, cieši satvēris rokā svečturi, kāpj pa kāpnēm augšup. Liftā pie sienas bija neliela melnu podziņu virkne. Lamija piespieda pašu apakšējo pogu. Režģotās dzelzs durvis automātiski aizcirtās. Iedūcās motors, un lifts sāka lēni laisties lejup.
Viņi visi četri stāvēja, saspiedušies kabīnes šaurībā. Ričards piepeši sajuta katras sievietes smaržu atsevišķi: Dora visizteiktāk smaržoja pēc karija; Medniece oda pēc sviedriem bet tas nebija nepatīkami viņas smarža lika atcerēties lielos kaķveidīgos zvērus zoodārza krātiņos; Lamija, savukārt, reibinoši smaržoja pēc sausserža un maijpuķīlēm, un muskusa.
Lifts turpināja braukt lejup. Ričards bija sācis svīst lipīgus, aukstus sviedrus un iespiedis nagus dziļi delnās. Visikdienišķākajā tonī, kādu vien viņš spēja sagramstīt, Ričards ieteicās: Tagad laikam nebūtu pats piemērotākais brīdis atklāt, ka te kādam ir klaustrofobija, vai ne?
- Ne-e, Dora atteica.
- Nu tad es to nedarīšu, Ričards sacīja.
Un viņi turpināja braukt lejup.
Pēdīgi atskanēja graboņa, grūdiens un krakšķis, it kā mehānismā kaut kas iesprūstu, un lifts apstājās. Medniece atrāva durvis, palūkojās visapkārt un izkāpa uz šauras dzegas.
Ričards paskatījās pa atvērtajām lifta durvīm. Viņi karājās gaisā virs kaut kā, un šis kaut kas Ričardam atgādināja reiz redzētu gleznu ar Bābeles torni; šābrīža stāvoklis gan drīzāk atklāja, kāda šī būve varētu izskatīties no iekšpuses. Gar sienām spirāles veidā uz leju vijās milzīgs, bagātīgi rotāts, klintī izcirsts ceļš. Vietu vietām pie sienas ceļa malā dega dūmojošas lāpas, un liesmu punktiņi bija redzami arī dziļi, dziļi lejā. Viņi karājās gaisā apaļās telpas pašā vidū pāris tūkstošus pēdu augstumā no zemes. Lifts viegli šūpojās.
Ričards dziļi ievilka elpu un izkāpa pārējiem līdzi uz koka dzegas. Un tad, lai arī viņš zināja, ka tā nav labi, paskatījās lejup. Vienīgais, kas šķīra viņu no akmens grīdas tūkstošiem pēdu zemāk, bija koka dēlis. Garš dēlis, kas savienoja dzegu, uz kuras viņi patlaban stāvēja, ar klintī izcirstā ceļa malu kādu divdesmit pēdu attālumā. Es tā pieņemu, Ričards ierunājās, ka šī nebūtu arī īstā reize, kad pateikt, ka man nav diezko labas attiecības ar augstumu. Viņa balss neizklausījās ne tuvu tik bezrūpīga, kā pašam šķita.