Laipa ir droša, Lamija teica. Vai vismaz bija iepriekšējo reizi, kad te nācu. Skaties. Viņa pārgāja pār laipu, klusu nočabēja melnais samts. Viņa būtu varējusi nest uz galvas kaudzi grāmatu, un neviena nebūtu nokritusi. Nonākusi uz akmens ceļa, viņa apstājās, pagriezās un iedrošinoši visiem uzsmaidīja. Medniece viņai sekoja un, pārgājusi pāri, apstājās Lamijai blakus pie klints malas.
Redzi? Dora sacīja. Viņa pastiepa roku un saspieda Ričarda dclmu. Būs labi.
Ričards palocīja galvu un norija siekalas. Labi.
Dora pārgāja pār dēli. Neizskatījās, ka viņai šāda pastaiga būtu gājusi pie sirds, taču šā vai tā viņa bija otrā pusē. Trīs sievietes gaidīja, kad Ričards sāks kustēties. Ričards pēc kāda laiciņa ievēroja, ka joprojām stāv, par spīti komandām «Iet!», ko viņš sūtīja savām kājām.
Kaut kur augšā tika nospiesta poga: Ričards dzirdēja tinkšķi un nolietota motora rūkoņu tālumā. Lifta durvis Ričardam aiz muguras aizcirtās, un viņš palika stāvam uz ne visai stabilas koka platformas, kas nebija platāka par dēli.
Ričard! Dora iesaucās. Kusties!
Lifts sāka celties augšup. Ričards pārkāpa no drebelīgās platformas uz dēļa; kājas kļuva ļenganas, un nākamajā mirklī Ričards bija apķēris dēli ar rokām un kājām un turējās pie tā visiem spēkiem. Kaut kur saprāta nostūrī vēl pazibēja doma par liftu kas to bija atkal izsaucis un kāpēc, taču prāta lielākā daļa bija aizņemta ar to, ka pavēlēja locekļiem turēties pie deļa un nekustēties. Daļa prāta balss, cik stipri vien spēdama, kliedza Ričardam galvā, ka nevēlas mirt. Ričards aizžmiedza acis, apzinādamies, ka, ja viņš tās atkal atvērs un ieraudzīs akmens sienas dziļumus zem sevis, tad rokas vienkārši palaidīs dēli vaļā, un viņš kritīs, kritīs un kritīs…
Man nav bail no paša kritiena, viņš sev sacīja. Tas, no ka cs baidos, ir vieta, kur kritiens beidzas. Taču viņš labi zināja, ka tā nav taisnība. Viņam bija bail no paša kritiena — bail no nevarīgas ķepurošanās gaisā, skaidri saprotot, ka viņš nekādi nevar to apturēt, un zinot, ka leja gaida akmens klons un ka nekāds brīnums viņu nespēs glābt…
Lēnītēm līdz viņam nonāca kāda balss kāds viņam kaut ko teica.
— Tikai lien uz priekšu pa laipu, Ričard, — kāds sacīja.
— Es… nevaru, viņš izdvesa.
— Tu esi pieredzējis daudz briesmīgākas lietas, lai dabūtu atslēgu, Ričard, kāds teica. Runātāja bija Dora.
— Man patiešām ir bail no augstuma, Ričards ietiepīgi atkārtoja. Viņš bija piespiedis vaigu pie dēļa, bet zobi klabēja tik un tā. Es gribu mājās. Viņš juta koka virsmu spiežamies pret vaigu. Un tad dēlis sašūpojās. Mednieces balss sacīja: Es neesmu īsti droša, kādu svaru šī laipa var izturēt. Jūs abas stāviet šeit, lai būtu atsvars. Dēlis nodrebēja kāds nāca uz Ričarda pusi. Ričards pieķērās atnācējam, acis neatvērdams. Ausi ieskanējās klusa un drošinoša Mednieces balss. Ričard?
— Mm.
Vienkārši sāc līst uz priekšu, Ričard. Sprīdi pa sprīdim. Nu, nāc… Mednieces karameļbrūnā roka saņēma Ričarda baltos, dēli iekrampētos pirkstus. Nu, sākam.
Ričards dziļi ievilka elpu un pašļūca gabaliņu uz priekšu. Un atkal sastinga. Tev jau sāk izdoties, Medniece sacīja. ir labi. Nu, vēl mazliet. — Un ta, līšus uz vēdera, Mednieces balss vilkts un stumts, Ričards sprīdi pa sprīdim virzījās uz priekšu, un laipas galā Medniece vienkārši ņēma un uzstutēja viņu kājās, un nolika uz cietas, nekustīgas zemes.
— Paldies, viņš sacīja. Ričards nezināja, kas būtu jāsaka, lai pateiktos Medniecei par to, ko viņa tikko paveikusi. Tad viņš pateicās vēlreiz. Un, palūkojies uz visām trijām kopā, noteica: Es atvainojos.
Dora paskatījās uz viņu. Viss kārtībā, viņa teica. Tagad tu esi drošība. Ričards pameta skatu uz spirālveidīgo ceļu, kas aizvērpās dziļdziļi lejā; tad viņš paskatījās uz Mednieci, Doru un Lamiju, un smējās tik ilgi, līdz sāka raudāt.
- Par ko? Dora uzstājīgi jautāja, kad lielā smiešanās bija galā, par ko tu tagad smejies?
- Drošībā, Ričards vienkārši noteica. Dora paskatījās uz viņu un arī pasmaidīja.
- Nu, kur tad mums tagad jāiet? Ričards vaicāja.
- Uz leju, Lamija sacīja. Viņi sāka doties lejup pa Daunstritu. Medniece gāja pa priekšu, Dora viņai blakus. Ričards gāja kopā ar Lamiju, elpodams viņas maijpuķīšu un sausserža smaržu un priecādamies, ka viņa ir blakus.
Man tiešām prieks, ka tu nāc mums līdzi, viņš leica. Ka tu mūs pavadi. Ceru, ka tev tas nekādi neskādes, un vispār…
Lamija cieši pievērsa viņam uzpirkstīšu krāsas acis. Kāpēc lai tas skādētu?
- Vai tu zini, kas tie žurkmēļi tādi ir?
- Protams.
- Ir viena žurkmēle vārda Anestēzija. Viņa. Vārdu sakot, mēs bijām tādi kā draugi, un viņa vienreiz mani pavadīja. Un tad viņu nolaupīja. Uz Nakts tilta. Es joprojām nezinu, kas ar viņu notika.
Lamija līdzjūtīgi pasmaidīja. Mani ļaudis visu ko par to stāsta. Iespējams, ka daži stāsti ir patiesi.
- Tu taču man pastāstīsi, vai ne? Ričards vaicāja. Bija auksti. Ričards redzēja savas elpas mutulīšus gaisā.
- Kādreiz jā, viņa atteica. Lamijas elpa gaisā nebija redzama. Tas bija ļoti jauki no tavas puses, ka paņēmi mani līdzi.
- Darījām, ko varējām.
Dora un Medniece aizgāja aiz kāda klints izciļņa raclīta līkuma un pazuda skatienam. Zini, Ričards ieteicās, labāk pasteigsimies. Mēs esam palikuši iepakaļ.
- Lai viņas iet, Lamija maigi noteica. Gan panāksim.
Ričards nodomāja, ka jūtas tieši tā, kā tīņa gados, iedams ar meiteni uz kino. Vai drīzāk kā pavadot meiteni mājās: pa brīžam apstājoties pieturu nojumēs vai durvju ailēs, lai straujā skūpstā savītu kopā mēles un dedzīgi, nemākulīgi pagramstītos viens otram zem drēbēm, un tad skriešus mestos tālāk, lai panāktu draugus…
Lamija ar vēsu pirkstu pārvilka Ričardam pār zodu. Tu esi tik silts, viņa apbrīnas pilnā balsi teica. Tas noteikti ir brīnišķīgi, ja kādam ir tik daudz siltuma.
Ričards centās izskatīties kautrīgs. Un cs par to pat tā īsti nebiju domājis, nudien, viņš atzina. Viņš izdzirdēja kaut kur tālu augšā aizcērtamies lifta durvis.
Lamija lūkojās uz viņu lūdzošām, saldām acīm. Tu taču man iedosi mazliet siltuma, vai ne, Ričard? viņa vaicāja. Man ir tik auksti.
Ričards domāja, vai vajadzētu viņu tagad noskūpstīt. Ko tad? Es…
Lamija izskatījās apbēdināta. Es tev nepatīku? viņa vaicāja. Ričards izmisis cerēja, ka nav viņu aizvainojis.
- Protams, ka tu man patīc, viņš dzirdēja savu balsi sakām. Tu esi tik jauka.
Tu taču neizmanto visu savu siltumu, vai ne? viņa domīgi bilda.
- Domāju, ka ne…
- Un tu teici, ka samaksāsi par to, ka jūs pavadu. Tad nu to cs gribu par samaksu. Siltumu. Vai varu mazliet dabūt?
Ko vien vēlies. Jebko. Sausserdis un maijpuķīte apvijās Ričardam apkārt, un viņa acis neredzēja neko citu kā viņas balto ādu un plūmju krāsas lūpas, un ahātmelnos matus. Viņš pamāja ar galvu. Kaut kur dziļi iekšā viens kaut ko sauca, bet, lai kas tas ari nebūtu, tas var pagaidīt. Viņa izstiepa rokas un, maigi saņēmusi plaukstās viņa seju, pievilka to klāt. Tad sekoja skūpsts: ilgs un kārs. Mirkli Ričardu pāršalca pirmatnīga aukstuma tirpas no viņas lūpām un vēsās mēles, bet jau nākamaja bridi viņš pilnīgi ļāvās Lamijas skūpstam.
Viņa uz mirkli atrāvās nost.
Ričards juta uz lūpām ledus kārtiņu. Viņam nācās atspiesties pret sienu. Ričards gribēja pamirkšķināt acis, bet plakstiņi šķita kā piesaluši. Lamija ar laimīgu smaidu sejā palūkojās augšup. Viņas āda bija pietvīkusi, lūpas dega koši sarkanas. Lamijas elpas garainīši cēlās aukstajā gaisā. Viņa aplaizīja lūpas ar karstu, sārtu mēli. Ričardam sametās tumšs gar acīm. Lamija kļuva par melnu siluetu kaut kur redzes, perifērija.