— Vēl, sieviete sacīja un pievilka viņu sev klāt.
Viņš noskatījās, ka Samte pievelk Ričardu klāt pirmajam skūpstam, un redzēja, kā nosarmo un apledo Ričarda seja. Viņš redzēja, kā dāma uz brītiņu laimīga atlaižas nost. Tad viņš pielavījās viņai no mugurpuses, un brīdī, kad Samte paliecās uz priekšu, lai pabeigtu to, ko iesākusi, viņš spēji sagrāba sievieti aiz spranda un parāva atpakaļ.
Atdod! viņš icķērca tai ausī. Atdod viņam dzīvību! Samte uzvedās kā ūdensbaļļā iemests kaķēns: viņa grozījās un šņāca, spļāva un skrāpējās. Tas Lamijai par labu nenāca, jo kāda roka bija cieši sažņaugusi viņas kaklu.
Tu mani nepiespiedīsi! viņa kliedza izteikti nemuzikālos toņos.
Rokas tvēriens kļuva vēl ciešāks. Atdod viņam viņa dzīvību, noskaldīja aizsmakusi balss, citādi es pārlauzīšu tev sprandu. Sieviete sāpēs sagrīļojās. Viņš pagrūda Samti uz Ričarda pusi. Ričards bija pierāvies pie klints un sastindzis.
Samte paņēma Ričardu aiz rokas un iepūta dvašu viņam acīs un mutē. Garainīši no viņas lupām ieplūda Ričardam sejā. Ledus kārtiņa uz viņa ādas sāka kust, un sarma no matiem izzuda.
Spēcīgie pirksti vēlreiz satvēra viņas kaklu. Visu, Lamij!
Lamija ļauni nošņācās un vēlreiz pavēra lūpas. No tām aizlidoja pēdējais elpas mutulītis un izzuda uz Ričarda lūpām. Ričards samirkšķināja acis. No plakstiņiem kūstošais ledus tecēja lejup pa vaigiem. Ko tu ar mani izdarīji? viņš vaicāja.
Viņa izdzēra tavu dzīvību, aizsmakušā čukstā atbildēja marķīzs de Karabass. Paņēma tavu siltumu. Un pārvērta tevi par tādu pašu ledus radījumu kā viņa.
Lamijas seja savilkās kā bērnam, kam atņemta mīļākā mantiņa. Uzpirkstīšu krāsas acis dzalkstīja. Man to vajag vairāk, nekā viņam, — Samte dīca.
— Un cs biju iedomājies, ka tev patīku, Ričards muļķīgi noteica.
Marķīzs, cieši satvēris Lamijas roku, parāva viņu gaisā, un ieķērca
viņai tieši sejā: Mēģini tik vēlreiz viņam tuvoties tu vai jebkura cita no māsām Sarntēm, un kādunakt es ieradīšos jūsu būdā un nodedzināšu to līdz pamatiem. Saprati?
Lamija pamāja ar galvu. Marķīzs palaida vaļā viņas roku, un sieviete nokrita uz grīdas. Atkal pieslējusies pilnā augumā, kas diez cik liels vis nebija, viņa atmeta atpakaļ matus un no visa spēka iespļāva marķīzam sejā. Tad viņa pacēla melnās kleitas malu, lai tā skrienot netraucētu, un metās augšup pa ceļu. Kamēr marķīzam pa seju notecēja Lamijas ledainais spļāviens, viņas soļi jau bija aizskanējuši tālu līkumotajā Daunstrītā. Marķīzs noslaucīja spļāvienu ar delnas virspusi.
Viņa gribēja mani nobeigt, Ričards izstornīja.
—Nejau uzreiz, — marķīzs izlaboja. Tu būtu miris pakāpeniski līdz brīdim, kad viņa beigtu baroties no tavas dzīvības.
Ričards skatījās uz marķīzu.
Viņš bija viscaur dubļains, un, par spīti ādas brūnumam, izskatījās pelēkbāls. Mēteļa viņam vairs nebija. Tā vietā ap pleciem kā pončo bija apsiets vecs palags, zem kura vīdēja kaut kāds kunkulis, bet nevarēja pateikt, kas tas Varētu būt. Marķīzam bija basas kajas, toties ap kaklu cieši apsieta izbalējusi lupata, kas izskatījās pēc nepieradinātās modes pēdējā kliedziena.
— Mēs tevi meklējām, Ričards teica.
— Un tagad esat atraduši, šaušalīgā balsi attrauca marķīzs.
— Domājām, ka tu būsi tirgū.
Jā. Nu… Dažiem bija pamats domāt, ka esmu beigts. Biju spiests brītiņu paburāt citos ūdeņos.
Kāpēc… kāpēc viņiem bija pamats domāt, ka tu esi beigts?
Marķīzs pievērsa Ričardam acis, kas redzējušas pārlieku daudz un gājušas pārlieku tālu. Tāpēc, ka viņi mani nogalināja, — viņš teica. Tagad ejam, ir cerība viņas vēl panākt.
Ričards palūkojās pāri bezdibenim uz otru ceļa pusi. Viņš ieraudzīja Doru un Mednieci vienu ceļa līmeni zemāk. Viņas skatījās apkārt, it kā gaidīdamas kaut ko; droši vien, meklēja viņu. Ričards sauca, māja ar rokām un bļaustījās, taču balss nespēja mēroties ar attālumu. Marķīzs uzlika roku Ričardam uz pleca. Paskaties, viņš teica un norādīja uz ceļu vienu loku zem Mednieces un Doras. Tur kaut kas kustējās. Ričards piemiedza acis un saskatīja divus ēnā stāvošus cilvēkus. — Krups un Vandemārs, marķīzs konstatēja. Tās ir lamatas.
— Ko lai iesāk?
- Skrien! — marķīzs teica. — Brīdini viņas. Es vēl nevaru paskriet… skrien taču, nolādēts!
Un Ričards skrēja. Viņš sakopoja visu spēkus un joņoja pa ieslīpo pazemes klintājā izcirsto ceļu. Ričards sajuta krūtīs spējas, griezīgas sāpes bija piemeties dūrējs. Viņš piespieda sevi neapstāties turpināja skriet.
Nogriezies ap stūri, Ričards ieraudzīja viņus visus uzreiz. Medniece! Dora! viņš, nosēca, kampdams gaisu. Stāviet! Uzmanieties!
Dora izbīlī paskatījās pār plecu. No akmens kolonnas aizsega iznāca misters Vandemārs un misters Krups. Misters Vandemārs aizlauza Dorai rokas uz muguras un zibenīgi apmeta tām apkārt neilona auklu. Misters Krups turēja rokā garu un tievu priekšmetu brūna auduma ievalkā, Ričards atminējās, ka viņa tēvs līdzīgi pārnēsājis makšķerkātus. Medniece stāvēja muti vaļā un skatījās. Ričards uzbrēca: Medniec! Dari kaut ko!
Viņa pamāja ar galvu, apgriezās riņķī un ar baletdejotājas cienīgu grāciju pašāva uz priekšu vienu kāju.
Spēriens trāpīja Ričardam tieši pa vēderu. Viņš aizstreipuļoja vairākas pēdas atstatu un pakrita, nespēdams ievilkt elpu. Medniec? — viņš bez balss izdvesa.
- Baidos, ka jā, Medniece atbildēja un aizgriezās. Ričardam bija reizē nelabi un šausmīgi skumji. Nodevība sāpēja tikpat stipri, kā spēriens.
Misters Krups un misters Vandemārs joprojām nelikās par Ričardu un Mednieci ne zinis. Misters Vandemārs sēja auklu Dorai ap rokām, bet misters Krups stāvēja un skatījās. Neuzlūko mūs kā rīkļurāvējus un slepkavniekus, mis, misters Krups it kā tērgādams noteica. Uztver mūs kā pavadoņus.
Medniece stāvēja turpat blakus ar pārakmeņotu seju un skatījās kaut kur tukšumā, kamēr Ričards vārtījās pa akmens grīdu un centās kaut kā ievilkt plaušās atpakaļ gaisu.
Misters Krups pagriezās pret Doru un pasmaidīja, atklādams raženu zobu rindu. Tavai zināšanai, lēdija Dora. Mēs uzmanīsim, lai tu neskarta nokļūsti galamērķī.
Dora viņus ignorēja. Medniec! viņa sauca, ko tas nozīmē? Medniece nedz pakustējās, nedz atbildēja.
Mistera Rrupa sejā icspīdējās lepns smaids. Pirms Medniece piekrita kalpot tev, viņa jau bija piekritusi strādāt mūsu pavēlniekam. Parūpēties par tevi.
- Mēs taču jums teicām, triumfējoši piebilda misters Vandemārs. Mēs teicām, ka viens nojums ir nodevējs. To pasacījis, viņš atgāza galvu un iegaudojās kā vilks.
Es domāju, ka jūs to sakāt par marķīzu, Dora sacīja.
Misters Krups uzspēlēti pakasīja rudo pauri. — Runājot par marķīzu — diez, kur gan viņš pazudis? Laikam būs savā nodabā kaut kur aizgājis, vai ne, mister Vandemār?
Nudien, laikam tiešām aizgājis, mister Krup. Cik nu vien tālu iespējams.
Misters Krups zīmīgi noklepojās un noslēdza savu klaunādi: Un tā kopš šī brīža mums nāksies saukt viņu par aizgājušo marķīzu de Karabasu. Nudien domājams, ka viņš ir, kā sacīt jāsaka…