Beigts un pagalam, misters Vandemārs pabeidza.
Ričardam visbeidzot izdevās iekampt pietiekoši daudz gaisa, lai atgūtu elpu un nosēktu: Tu, nodevīgā kuce!
Medniece raudzījās zemē. Lūdzu, bez rupjībām, viņa nočukstēja.
- Tā atslēga, ko dabūjat no Melnajiem mūkiem, misters Krups vaicāja Dorai, pie kā tā ir?
- Pie manis, Ričards sēkdams sacīja. Varat mani pārmeklēt, ja gribat. Aiziet! viņš pačamdīja kabatas; vispirms viņš atklāja kaut kādu iepriekš nemanītu cietu nieciņu aizmugurējā kabatā, bet nebija laika pētīt, kas tas ir, un tad viņš izvilka no sānu kabatas vecā dzīvokļa ārdurvju atslēgu. Viņš pieslējās kājās un aizstreipuļoja pie Krupa un Vandemāra. Še, ņemiet.
Misters Krups pasniedzās un paņēma atslēgu. Ak, tu tētīt, — viņš teica, tik tikko uzmetis tai acis, es esmu pilnīgi iekritis uz šo aizgrābjošo triku, mister Vandemār. Krups padeva atslēgu Vandemāram; viņš to paņēma starp īkšķi un rādītājpirkstu un saspieda kā folijas gabaliņu. — Atkal tevi piemuļķojuši, mister Krup! viņš noteica.
- Iegāz viņam, mister Vandemār, teica misters Krups.
- Ar lielāko prieku, mister Krup, — atbildēja misters Vandemārs un iespēra Ričardam pa ceļgala bļodiņu. Ričards, sāpēs locīdamies, nogāzās zemē. It kā no ļoti liela tāluma viņš dzirdēja mistera Vandemāra balsi; tā kaut ko sacīja pamācošā tonī. Citi domā, sāpīgs var būt tikai stiprs spēriens, teica mistera Vandemāra balss. Taču tā nebūt nav. Svarīgi ir, pa kuru vietu sper. Tiešām, pietiek ar ļoti vieglu spērienu… — kaut kas ietriecās Ričardam kreisajā plecā. Kreisā roka kļuva nejūtīga, un plecā uzplauka sarkanbalts, sāpīgs plankums. Šķita, ka roka reizē degtu un saltu, it kā Ričardam asiņu vietā pa dzīslām riņķotu augstsprieguma strāva. Viņš kauca. Misters Vandemars turpināja pamācošo izklāstu: …lai radītu tadas sāpes kā šīs te tādas ar stipru spērienu nepanāksi… un Ričardam sānos kā lode ieurbās zābaka purngals. Viņš dzirdēja sevi kliedzam.
- Atslēga ir pie manis, — pavēstīja Doras balss.
—Ja vien tev būtu šveiciešu armijas nazis, misters Vandemārs sapņaini klāstīja Ričardam, es varētu parādīt, ko var izdarīt ar atsevišķām ķermeņa daļām. Tam noder pat pudeļu attaisāmais un āķis, ar ko ķeksē akmentiņus no zirgu pakaviem.
— Liec viņu mierā, mister Vandemār. Būs vēl gana daudz laika izspēlētics ar šveiciešu armijas nažiem. Vai talismans ir pie viņas? Misters Vandemārs pārmeklēja Doras kabatas un izvilka melno obsidiāna figūriņu mazo Briesmoņa statuctiti, ko eņģelis bija viņai iedevis.
Dobja un zema ieskanējās Mcdnieces balss. Un kā būs ar mani? Kur ir apsolītā samaksa?
Krups nošņācās. Viņš pasvieda Mcdniecei ievīstīto makšķerkātu. Viņa to pārtvēra ar vienu roku. Labs ķēriens, — misters Krups noteica. Tad viņi abi ar Vandemāru pagriezās un devās lejup pa līkumaino Daunstrītu, vidū iežmieguši Doru. Ričards gulēja zemē un noskatījās viņiem pakaļ, juzdams, kā no sirds uz katru ķermeņa daļiņu strāvo šausminošs izmisums.
Medniece notupās zemē un sāka atraisīt nosaitēto audumu. Viņas lielās acis spoži mirdzēja. Ričards mocījās sāpēs. Kas tas ir? viņš vaicāja. Trīsdesmit sudraba graši? Medniece tobrīd lēni nostūma auduma apvalku nost. Viņas pirksti kustējās kā glāstīdami, paijādami, kā apmīļodami. Šķēps, viņa vienkārši atbildēja.
Tas bija darināts no bronzai līdzīga metāla; garais asmens bija izliekts kā malaiziešu viļņotais duncis: viena asmens puse bija gluda un asa, otra rievota. Šķēpa zaļi nosūbējušo kātu rotāja iegrebti seju zīmējumi, dažādi savādi ornamenti un dīvaini līniju vijumi. Šķēpa garums no asmens līdz kāta galam bija aptuveni piecas pēdas. Medniece tam pieskārās ar tādu bijību, ii kā neko tik skaistu kā šo šķēpu, iepriekš nebūtu skatījusi.
— Tu esi pārdevusi Doru par šķēpu, Ričards teica. Medniece neko neatbildēja. Viņa ar rozā mēli aplaizīja pirksta galiņu un tad maigi pārbrauca ar to pār asmeni, lai pārbaudītu asumu; Medniece pasmaidīja, acīmredzami apmierināta ar to, ko juta. Vai tu taisies mani nogalināt? Ričards vaicāja. Viņu pašu pārsteidza atklāsme, ka bailes no nāves ir pazudušas; katrā ziņā, ka viņš padomājis saprata, bailes no tādas nāves.
Medniece pagrieza galvu un paskatījās uz Ričardu. Viņa izskatījās daudz dzīvīgāka nekā jebkad agrāk, daudz skaistāka un daudz bīstamāka. Un ko man tas dotu, ja cs tev uzbruktu, Ričard Meihjū? viņa, žilbinoši uzsmaidīdama, vaicāja. Man ir nopietnāks pretinieks, ko pievārēt.
- Ak, tad šis ir tavs Lielā Londonas Briesmoņa medījamais šķēps, vai ne? viņš nerimās.
Medniece paskatījās uz šķēpu tā, kā uz Ričardu nekad nebija paskatījusies neviena sieviete. Runā, ka tam nekas nespējot stāties pretī.
- Bet Dora tev uzticējās. Es tev uzticējos.
Smaids Mednieces sejā izzuda. Pietiek.
Sāpes pamazām sāka atkāpties, pārvērsdamās trulā smeldzē plecā, sānā un ceļgalā. Kā labā tu īsti strādā? Uz kurieni viņi ved Doru? Kas aiz tā visa stāv?
- Pasaki viņam, Medniec, marķīzs de Karabass noķērca. Viņš turēja rokā pret Mednieci pavērstu, uzvilktu loku. Marķīzs stāvēja stingri kā iemiets un izskatījās nepielūdzams.
- Es šaubījos, vai tu tiešām esi miris, lai gan Krups un Vandemārs zvērēja, ka esot, Medniece sacīja, tikko pagriezdama galvu. Tu mani pārsteidz tevi patiešām ir grūti nogalināt.
Marķīzs ironiski palocīja galvu, taču acis nepakustējās, un rokas stāvēja stingri. Tu mani pārsteidz gluži līdzīgā veidā, dārgo lēdij. Taču bulta skaustā un kritiens pāris tūkstošu pēdu dziļumā varētu sabojāt līdzšinējo pieredzi, vai ne tā? Noliec šķēpu zemē un pakāpies nost! Viņa maigi un gādīgi noguldīja šķēpu zemē; tad Medniece piecēlās un pakāpās soli atstatus no šķēpa. Varbūt labāk pati viņam to pasaki, Medniec, marķīzs sacīja. Es jau zinu; šīs zināšanas man prasījušas daudz. Pasaki viņam, kas pār šo visu valda.
- Izlingtons, viņa sacīja.
Ričards papurināja galvu, it kā cenzdamies aizgaiņāt mušu. Nevar būt, viņš sacīja. — Es… es taču esmu saticis Izlingtonu. Viņš ir eņģelis. Pēc mirkļa Ričards teju vai izmisīgi vaicāja: Kāpēc?
Marķīza acis aizvien bija pievērstas Medniecei, un bultas gals nomērķēts uz viņas skaustu. Kaut es to zinātu! Taču tieši Izlingtons atrodas Daunstritas dziļumos, un viņš ir ari sarīkojis visu šo jezgu. Mūs no Izlingtona šķir labirints un Briesmonis. Ričard, paņem šķēpu! Meclniec, nāc lūdzu, man pa priekšu!
Ričards paņēma šķēpu un tad, izmantodams to kā kūju, ar grūtībām pieslējās kājās. Tu gribi, lai viņa nāk mums līdzi? viņš samulsis jautāja.
- Un vai tu gribētu, lai viņa nāk mums no mugurpuses? marķīzs sausi pārvaicāja.
— Tu taču vari viņu nogalināt, Ričards sacīja.
- Es to ari darīšu, ja nebūs citas iespējas, marķīzs sacīja, bet man netiktos izmantot šo iespēju, pirms tā nav absolūti nepieciešama. Sā vai tā nāve taču ir tik galīga, vai ne?
— Vai tiešām? Ričards pavaicāja.
— Dažkart, atteica marķīzs de Karabass, un viņi atsāka ceļu lejup.
Sešpadsrmita nodaļa
VIŅI STUNDĀM KLUSĒDAMI G A J A lejup pa līkumoto Ceļu klints iekšpusē. Ričardu joprojām mocīja sāpes, viņš kliboja, un turklāt viņa ķermeni un prātu bija pārņēmis savāds nemiers tur kopā jaucās domas par sakāvi un nodevību, apziņa, ka Lamija gandrīz ir atņēmusi viņam dzīvību, kā arī mistera Vandemāra dotie triecieni un tas, ko viņš bija izjutis tur augšā, uz laipas. Pēc tā visa viņš jutās galīgi sagrauts. Tajā pašā laikā Ričards apzinājās, ka viņa pieredzētais nobāl un saraujas mazummaziņš un nenozīmīgs, ja to salīdzina ar šausmām, ko pirms neilga laika piedzīvojis marķīzs. Tādēļ Ričards cieta klusu.