Выбрать главу

Arī marķīzs klusēja, jo katrs vārds, ko viņš centās pateikt, sāpīgi kairināja kaklu. Viņš gribēja, lai kakls sadzīst, un koncentrējās uz Mednieci. Marķīzs zināja, ka gadījumā, ja viņš uz mirkli atslābinātu uzmanību, Medniece to pamanītu un tūdaļ būtu prom, un pēcāk vēr­stos pret viņiem. Tāpēc viņš neko neteica.

Medniece gāja viņiem pa priekšu. Viņa ari nesacīja ne vārda.

Pēc pāris stundām viņi bija nonākuši Daunstrītas lcjasgalā. Iela pārgāja no milzīgiem akmens bluķiem būvētā, Ciklopa nama ieejai

līdzīgā vārtu eja. Šo eju noteikti būvējuši milži, Ričards nodomāja, miglaini atcerēdamies nostāstus par senlaiku Londonas karaļiem: atmiņā klejoja pasaka par karali Brānu un milžiem Gogu un Magogu, kuru rokas bija kā ozoli un daudzās galvas līdzinājās kalniem. Ieejas portāls jau labi sen bija sarūsējis un sadrupis. Atsevišķi durvju gabali vīdēja dubļos viņiem zem kājām, citi, savukārt, skumīgi nokarājās eņģēs vārtu ejas malās. Jau eņģes vien bija garākas par Ričardu.

Marķīzs ar galvas mājienu lika Medniecei apstāties. Viņš aplaizīja lupas un sacīja: — Šie vārti iezīmē Daunstrītas beigas un labirinta sākumu. Otrpus labirintam gaida eņģelis Izlingtons. Un labirintā ir Briesmonis.

-      Es joprojām nesaprotu, ierunājās Ričards. Par to Izlingtonu. Es taču viņu satiku. To. Viņu. Viņš ir eņģelis. Es domāju: īsts eņģelis.

Marķīzs drūmi pasmaidīja. Kad eņģeļi kļūst ļauni, viņi var būt Jaunāki par jebkuru citu. Liec vērā, ka ari Lucifers bija eņģelis.

Medniece pievērsa Ričardam riekstu brūnās acis. Vieta, kur jūs apciemojāt Izlingtonu, ir viņa citadele un tajā pašā laikā arī viņa cie­tums, viņa teica. Tas bija pirmais teikums, ko viņa bija pateikusi pēdējo stundu laikā. Viņš nevar no turienes aiziet.

Marķīzs vērsās tieši pie Mednieces: Es pieņemu, ka labirints un Briesmonis ir paredzēti, lai atņemtu viesiem drosmi.

Viņa palocīja galvu. Tāds ir arī mans pieņēmums.

Ričards pagriezās pret marķīzu un ļāva visām uzkrātajām dus­mām, nevarībai un izmisumam gāzties laukā vienā dusmu klie­dzienā. Kāpēc tu vispār runā ar viņu? Kāpēc viņa vēl ir šeit? Viņa mūs nodeva un vēl lika domāt, ka nodevējs esi tu!

-      Un es izglābu tev dzīvību, Ričard Meihjū, Medniece klusi ieteicās. Vairākkārt. Uz tilta. Pie cauruma. Un augšā uz laipas. Medniece ielūkojās viņam acīs, un šoreiz Ričards bija spiests novēr­sties.

Labirinta ejās atbalsojās tāda ka baurošana, kā rēcieni. Ričardam uz kakla visi matiņi sacēlās stāvus. Skaņa nāca no tālienes, taču tas bija vienīgais mierinājums, ko tobrīd varēja rast. Ričards pazina šo troksni: viņš bija to dzirdējis sapņos, taču tagad bija skaidrs, ka skaņas avots nav ne vērsis, ne milzu kuilis; tas drīzāk izklausījās pēc lauvas vai varbūt pēc pūķa.

Labirints ir viena no vecākajām vietām Apakšlondonā, mar­ķīzs sacīja. Pirms karalis Lads Temzas muklājos uzcēla ciemu, šeit bija labirints.

-      Bet vismaz Briesmoņa nebija, Ričards piezīmēja.

-      Toreiz nebija gan.

Ričards nopūtās. Attālā rēkoņa atsākās no jauna. Man šķiet… domāju, ka esmu Briesmoni redzējis sapņos, viņš teica.

Marķīzs pazēla uzaci. Kādos sapņos?

-     Sliktos, Ričards atteica.

Marķīzs to, acīm dzalkstījot, pārdomāja un teica: Paklau, Ri­čard. Man turp jāaizved Medniece. Ja gribi pagaidīt šeit, neviens tevi mazdūšībā neapsūdzēs.

Ričards papurināja galvu. Reizēm vienkārši nav citas izejas. — Es negrasos atkāpties. Ne tagad. Pie viņiem ir Dora.

-      Skaidrs, marķīzs noteica. Nu, tad ko? Ejam?

Mednieces nevainojamās karameļu lūpas savilkās smīnā. Jūs esat

traki, ja grasāties līst tur iekša, viņa teica. Bez eņģeļa amuleta jūs nemūžam neatradīsiet ceļu. Netiksiet garām tam kuilim.

Marķīzs pabāza roku zem palaga pončo un izvilka mazo obsidiāna figūriņu, ko bija pievācis Doras tēva darbistabā. Tu domāji vienu no šiem? viņš vaicāja. Tai bridi marķīzam šķita, ka viss, ko viņam pēdē­jās nedēļas laikā nācies piedzīvot, bijis tā vērts, lai ieraudzītu šo izteik­smi Mednieces sejā.

Viņi izgāja pa vārtiem un nokļuva labirintā.

Dora gaja uz muguras sasaitetam rokam; blakus, uzlicis gredzenoto ķetnu meitenei uz pleca, soļoja misters Vandemārs un stūma viņu uz priekšu. Misters Krups, turēdams roka Dorai atņemto talismanu, stei­dzās pa priekšu, zaglīgi lūkodamies te pa labi, te pa kreisi kā īpaši izne­sīga zebiekste ceļā uz vistu kūti.

Labirints pats par sevi bija murgaina vieta. Tas bija izveidots no Augšlondonā pazudušajām vietām: no alejām, ceļiem, tuneļiem un notekām, kas pēdējās tūkstošgades laikā bija izgāzušies cauri laika spraugām un nonākuši aizmirsto un pazaudēto pasaulē. Abi vīri un meitene gāja pa bruģi un pa dubļiem, pa dažādiem mēsliem un sapu­vušām dēļu laipām. Viņi gāja pa gaismas joslām un pa nakts mel­numu, pa gāzes radziņu un pa petrolejas lukturu apspīdētām ielām un pa tādiem ceļiem, ko gaismoja degoši meldru saišķi un lāpas. Tā bija vieta, kur it viss bija mainīgs: katrs celiņš sadalījās vairākos, meta liku­mus un veda atpakaļ pats pie sevis.

Misters Krups juta talismana pulsāciju un ļāva, lai tas viņus ved. Viņi soļoja uz priekšu pa šauru sānieliņu, kas reiz bija bijusi daļa no Viktorijas laiku «krauķu būdu» rajona, šos graustus pamīšus apdzī­voja zagļi un penija vērts džins, divarpus peniju nabadzība un trīspeniju sekss. Tieši tur viņi izdzirdēja netālu sprauslāšanu un šņākšanu. Nākamajā mirklī atskanēja dobja un nikna maurošana. Misters Krups brīdi minstinājās un tad metās uz priekšu: uzskrējis augšup pa īsām koka trepēm, viņš aizjoza līdz ieliņas galam. Tur apstājies un vērīgi pa­šķielējis visapkārt, viņš nokāpa pāris pakāpienus lejup garā akmens tunelī, pa kuru reiz, templiešu laikos, varēja šķērsot Flotes purvus.

— Tu taču nobijies, vai ne? Dora vaicāja.

Krups uzmeta viņai īgnu skatu. Pievaldi mēli.

Viņa pasmaidīja, lai gan sajūta nebija no jautrākajām. Tev bail, ka pat ceļrādis talismans nepalīdzēs tikt garām Briesmonim. Ko tad šoreiz esi izdomājis? Nolaupīt Izlingtonu? Pārdot mūs abus tam, kas solīs vairāk?

Klusu, misters Vandemārs norūca. Bet misters Krups tikai pie sevis iesmējās, un Dora tajā pašā mirklī saprata, ka Izlingtons nav viņas draugs.

Viņa sāka kliegt. Hei! Briesmoni! Šurp! Misters Vandemārs iesita viņai pa galvu un piegrūda meiteni pie sienas. Teicu, lai tu klusē, viņš mierīgi sacīja. Dora sajuta asins garšu mutē un iespļāva dubļos sarkanas siekalas. Tad viņa pavēra lūpas, lai iekliegtos vēlreiz. Misters Vandemārs bija to paredzējis un laikus izvilcis kabatlakatu tagad viņš to iegrūda Dorai mutē. Viņa gan mēģināja iekost Vande­māram īkšķi, kad roka tuvojās mutei, bet uz misteru Vandemāru tas nekādu dižo iespaidu neatstāja.

Tagad tu klusēsi, viņš sacīja.

Misters Vandemārs ļoti lepojās ar savu kabatlakatu. Zaļganiem, brūniem un melniem traipiem izraibinātā kabatdrāna sākotnēji bija piederējusi kādam resnam tabakas tirgotājam deviņpadsmitā gad­simta divdesmitajos gados. Tirgotājs bija miris ar trieku un apglabāts ar šo kabatlakatu kabatā. Misters Vandemārs aizvien vēl laiku pa laikam atrada kabadakatā šādus tādus tirgotāja miesas gabaliņus, bet, neraugoties uz to, viņaprāt, tā bija varen laba kabatdrāna.