Tālāk viņi gāja klusēdami.
Ričards atsāka domās rakstīt dienasgrāmatu. Šodien, viņš nodomāja, esmu pārdzīvojis iešanu pār laipu, nāves skūpstu un lekciju par sāpju izraisīšanu. Pašlaik dodos cauri labirintam kopā ar traku bandītu, kurš piecēlies no mirušajiem, un ar miesassardzi, kas izrādījās… šeit piederētos antonīms vārdam 'miesassardze'. Pašlaik esmu pārguris kā viens… Te viņa metaforas izbeidzās. Viņš bija izgājis ārpus metaforu un salīdzinājumu pasaules un nonācis vietā, kur kaut kas vienkārši ir, un tas mainīja viņa domāšanas veidu.
Viņi brida pa šauru, dūksnainu celiņu, kam abās pusēs slējās tumši akmens mūri. Marķīzs turēja rokās gan loku, gan talismanu un centās iet kādas desmit pēdas aiz Mednieces. Ričards gāja pa priekšu, atstādams Mednieci labu gabaliņu iepakaļ, un nesa Briesmoņa medījamo šķēpu un dzeltenu gaismekli, ko marķīzs vienubrīd bija izbūris no sava palaga krokām tas apgaismoja akmens sienas un dubļaino ceļu. Visapkārt esošās dūņas smakoja, turklāt Ričardam uz kājām, rokām un sejas bija sākuši pulcēties prāvi odi, sāpīgo kodumu vietās uzradās lielas pumpas, kas stipri niezēja. Marķīzs un Medniece par odiem nelikās ne zinis.
Ričardam sāka šķist, ka viņi ir apmaldījušies. Viņa noskaņojumu nepavisam neuzlaboja arī tas, ka visapkārt muklāja bija ieraugāmi miroņi: gan tādi, kam vēl saglabājusies āda, gan bezkrāsaini skeleti, gan bāli, ūdens uzpūsti līķi. Ričards prātoja, cik ilgi apkārt redzamo ļaužu paliekas tur jau mētājas, un vai tos nonāvējis briesmonis vai odi. Ričards gāja klusu ciezdams nākamās piecas minūtes un nākamos vienpadsmit odu kodienus, un tad iesaucās: Man šķiet, ka mēs esam apmaldījušies. Mēs jau te gājām.
Marķīzs pacēla augšup roku ar talismanu. Nē, viss ir kārtībā, viņš atbildēja. Amulets ved mūs pa pareizo ceļu. Mazais gudrinieks! jā, jā, Ričards neticīgi novilka. — Atradies gudrinieks.
Tajā mirkli marķīzs ar baso kāju uzkāpa uz dūkstīs pusiegrimuša krūškurvja atliekām, sadūra papēdi un uz mirkli zaudēja līdzsvaru. Mazā, melnā figūriņa aizlidoja pa gaisu un iegāzās dumbrā ar apmierinātu plunkšķi kā zivs, atgriežoties ūdenī. Marķīzs atguva līdzsvaru un notēmēja loku Medniecei pret muguru.
- Ričard! viņš iesaucās. Tas nokrita zemē! Vai vari panākt atpakaļ? Ričards brida atpakaļ, augstu turēdams gaismekli cerībā ieraudzīt gaismas atspīdumu uz obsidiāna, taču bija redzami tikai dubļi. Pavandies dubļos un pameklē, — marķīzs pavēlēja.
Ričards novaidējās.
- Tu esi redzējis Briesmoni sapnī. Ričard, marķīzs sacīja. Vai tu tiešām gribi to iepazīt īstenībā?
Ričards ļoti īsu mirkli par to padomāja, tad iedūra bronzas šķēpu līdz pusei dubļos, nostatīja tam blakus lukturi, kas raidīja dubļu slīkšņā siltu, dzintarainu gaismu. Ričards nometās dumbrā uz ceļiem un sāka meklēt statueti. Viņš laida plaukstas pār slīkšņas virsmu cerībā neuzdurties kādam galvaskausam vai rokai. Tas ir bezcerīgi. Ta taču var būt jebkur.
- Pameklē vēl, — marķīzs neatlaidās.
Ričards centās atcerēties, kā viņam kādreiz izdevies atrast meklēto. Vispirms viņš mēģināja cik iespējams atbrīvot prātu no domām par meklējamo, tad ļāva skatienam slinki un bezmērķīgi slīdēt pār dūksnāja virsmu. Piecas pēdas pa kreisi no Ričarda staignājā kaut kas iemirdzējās. Tā bija Briesmoņa figūriņa. Es to redzu! Ričards iesaucās.
Viņš klumpačoja pa dubļiem uz figūriņas pusi. Mazais, spīdīgais briesmonis ar galvu uz leju gulēja dumbrā. Iespējams, ka Ričarda tuvošanās sakustināja dubļu masu, taču, kā Ričards vēlāk nosprieda, daudz ticamāk bija tas, ka tobrīd iedarbojās kāds priekšmetiskās pasaules lāsts. Lai ari kāds būtu iemesls, notika tā, ka mirklī, kad Ričards jau tuvojās figūriņai, duksnājā atskanēja troksnis, līdzīgs milža vēdera rūkšanai, un dubļu virspusē uzpeldeja liels gaisa burbulis, kas tūdaļ pat pretīga un nekaunīgā veidā pārsprāga tieši blakus talismanam. Figūriņa nogrima dumbrājā.
Ričards nonāca vietā, kur talismans bija nogrimis, un iegrūda abas rokas dziļi dubļos. Viņš meklēja izmisīgi, nedomādams par to, ko vēl varētu nejauši satvert tumšajā putrā. Bezcerīgi. Tas bija pazudis. Ko lai tagad dara? — Ričards vaicāja.
Marķīzs nopūtās. Nāc šurp, kaut ko izdomāsim.
- Par vēlu, Ričards klusi noteica.
Tas tuvojās viņiem tik lēni, tik gausi, ka vienubrīd izskatījās slims vai varbūt mirstošs. Taču, kad Ričards aptvēra, cik daudz platības tas nākdams nosedz, un kad bija redzams, kā šķīst dubļi un netīrais ūdens zem nezvēra auļiem, viņš saprata, cik ļoti kļūdījies, domadams, ka tas ' tuvojas gausi. Nokļuvis kādu trīsdesmit pēdu attālumā no nācējiem, Briesmonis samazināja ātrumu un sprauslādams apstājās. Nezvēra sāni kūpēja. Viņš izaicinoši un triumfējoši iebaurojās. No nezvēra sāniem un muguras uz visam pusēm slejās nolauzti šķēpi, zobenu asmeņu lauskas un sarūsējuši dunči. Ričarda gaismekļa dzeltenie stari atspīdēja briesmoņa sarkanajās acīs un pieskārās tā ilkņiem un ragiem.
Tas pielieca masīvo galvu. Izskatās pēc kaut kāda kuiļa, Ričards nodomāja, taču tūdaļ pat saprata salīdzinājuma bezjēdzību: neviens kuilis nevarētu sasniegt tādus apmērus. Šis drīzāk atgādināja pamatīgu bulli, ziloņa lieluma vērsi, staigājošu kalnu. Nezvērs gadsimtiem ilgi uz viņiem blenza, bet šie gadu simti izkusa pāris sirdspukstu laikā.
Medniece pietupās, izvilka no Flotes purva dūkstīm šķēpu purvs to atdeva, pavadot šķēpu ar slapju šmaukstu. Dabūjusi šķēpu, Medniece noteica: Beidzot jel. Beidzot! un vienīgais, ko pauda viņas balss, bija patiess prieks.
Viņa bija aizmirsusi viņus visus: aizmirsusi Ričardu kņūpus dumbrājā, aizmirsusi marķīzu un viņa muļķīgo loku, aizmirsusi pasauli. Viņa bija sajūsmināta un laimīga: nonākusi īstajā vietā — pasaulē, kuras labad viņa dzīvoja. Šajā pasaulē bija tikai divas būtnes: Medniece un Briesmonis. Arī Briesmonis to zināja. Ideāls pāris: mednieks un medījums. Un to, kurš ir kurš un kas ir kas, spēj izšķirt tikai laiks; laiks un deja.
Briesmonis uzbruka pirmais.
Medniece nogaidīja, līdz tam uz purna parādās baltas putas; kad briesmonis pielieca galvu, Medniece metās uzbrukuma ar šķēpu, bet mirklī, kad vajadzēja to ietriekt nezvēram sānos, viņa saprata, ka atvēzējusies sekundes desmitdaļu par vēlu: šķēps izlidoja Medniecei no sastingušajām rokām, un viņas sānu pārplēsa ilknis, ass ka visasākā žilete. Sabrūkot zem milzeņa svara, viņa juta tā smailos nagus iecērtamies rokā, uzkāpjam uz gurna un ielaužam ribas. Pēc mirkļa tas devās projām, un deja bija galā.
Misteram Krupam butu kauns atzīt, cik atvieglots viņš jutas, ticis labirintam cauri ar veselu ādu. Bet viņu vēlēšanās bija piepildījusies, un
Krups un Vandemārs stāvēja labirinta galā. Viņiem priekšā slējās milzīga akmens seja; tajā bija ierīkotas ozolkoka durvis, un labajā divviru durvju pusē bija ovāls spogulis.
Misters Krups ar sodrējmelno roku pieskārās spoguļa virsmai. Tā uz bridi apmācās un sāka viļņoties, virmodama un burbuļodama kā dzīvsudraba vanna. Tad burbuļošana mitējās, un viņiem pretī raudzījās eņģeļa Izlingtona seja. Misters Krups nokremšļojās. Labrīt, ser. Tie esam mēs. Esam atveduši jums jauno lēdiju, ko likāt atgādāt šurp.
Un atslēga? Šķita, ka eņģeļa maigā balss skan viņiem visapkārt.
Karājas viņas gulbja kakliņā, misters Krups sacīja mazliet niknākā balsī, nekā pašam būtu gribējies.
Tad nāciet iekšā, eņģelis sacīja. Pēc šiem vārdiem ozolkoka durvis atvērās, un viņi iegāja iekšā.